LITMIR.BIZ

Скачать книгу

no virtuves: Koko acīmredzami nebija spējis noturēt dvieli vietā.

      Andrea nopūtās un pacēla somu, kas izskatījās tā, it kā būtu pašrocīgi sameistarota no pāris paklāja gabaliem. Viņas deguns bija saviebts, itin kā kāds nupat būtu pabāzis zem tā pūstošu zivi.

      – Piedodiet. Mēs nespētu te iejusties. Redzu to pēc jūsu auras krāsas, kas ir ļoti zilpelēka. Nedomāju, ka mēs saprastos: jūs acīmredzot neesat atvērta jaunām idejām.

      Džuljeta pielēca kājās. – Ak, cik žēl. Tomēr jums taisnība – es esmu iesīkstējusi līdz pēdējam. Jūs acīmredzot esat ļoti vērīga dāma.

      – Tas tiesa. Esmu ļoti vienota ar sevi. – Tad Andrea izsoļoja ārā no dzīvokļa, ļoti karaliski, bez atvadu skatiena vai vārda.

      – Stulbā govs, – Džuljeta noteica, durvīm aizcērtoties. – Un viņai bija briesmīgas manieres.

      – Ko tas viss nozīmēja? – Pietvīkušais Koko nostājās tajā pašā viesistabas stūrī, kuru nesen bija atbrīvojusi Andrea, un sāka sist plaukstas gluži kā flamenko dejotājs, kuram ir dusmu savaldīšanas problēmas. – Fenšui?

      – Tu gribēji teikt, fensūds. Man nav ne jausmas, par ko viņa tur muldēja, – Džuljeta noklakšķināja mēli.

      – Un tā smaka, fū! Vēl trakāka nekā no sātana pakaļas. – Koko novicināja rokas, cenzdamies atbrīvoties no spēcīgā aromāta.

      – Lai vai kā, es priecājos, ka “Dejas ar kraukļiem”, vai kā nu viņu tur sauca, aizvilkās prom no šejienes. Ar saviem dūmu signāliem tas būtu varējis pielaist uguni aizkariem. Pasaki man, Koko, vai pasaulē vēl ir palicis kāds normāls cilvēks?

      – Es! – Koko pasmaidīja.

      – Es padodos.

      Dzīvoklī tikpat kā nekas nebija darāms, kad uzreiz pēc šķiršanās februārī, saņēmusi visai glītu peļņu no savas laulību ligzdiņas daļas pārdošanas Rodžeram, Džuljeta to iegādājās no pusmūža Ārmstrongu pāra. – Divas pamatīgas guļamistabas, plaša, gaiša viesistaba ar lielisku ēdamzonu, nesen apmēbelēta virtuve, Holivudas stila vannas istaba un lielas telpas mantu glabāšanai, – bija lielījies nekustamo īpašumu mākleris.

      Varēja redzēt, ka pirms Džuljetas te dzīvojusi valdonīga sieviete. Droši vien Ārmstrongas kundze bija pātagojusi Ārmstronga kungu katru vakaru un nedēļas nogali ar savām nepiesātināmajām prasībām pēc plauktiem un svītraina parketa, un kaļamās dzelzs aizkaru stangām. Un izskatījās, ka smagas darba dienas beigās viņi bija devušies katrs uz savu guļamistabu – bez kādām cerībām uz pateicību seksa veidā. Un tieši tad, kad Ārmstrongas kundze bija tikusi pie sava ideālā mitekļa, viņa bija atradusi lielāku dzīvokli un nabaga vecajam Ārmstronga kungam atkal bija jāsāk īstenot viņas sapņus par lamināta grīdu. Taču šis dzīvoklis Džuljetai bija pietiekami perfekts. Tas bija plašs, ar augstiem griestiem, kas noderēja, ja cilvēkam ir tik spocīgi gara ģimene kā viņai. Un, lai arī hipotēkas maksājumi bija mazliet par augstu, kā jau to varēja gaidīt no laba īpašuma tik patīkamā rajonā, dzīvokļa biedrs šo problēmu atrisinātu.

      Cerībā dzīvokli ātri pārdot Ārmstrongi nebija alkatīgi prasījuši pārliecīgi augstu, un Džuljeta to izmantoja. Dzīvoklis tikai likās mazliet tukšs. Ne jau mēbeļu, bet gan sabiedrības ziņā: kāda garda kūciņa meiteņu kompānijā nakts vidū, sejas maskas pulksten deviņos, nagu lakas aizņemšanās, sentimentālas videofilmas ar spoži kvēliem Dārsija tipa varoņiem, par kuriem fantazēt, baltvīna pudele un karijs. Tāda veida biedriskums, kādu viņa bija izbaudījusi kopā ar Kerolainu un Tīnu koledžā, pirms visas kļuva pārāk pieaugušas un konstatēja, ka viņām vairs nav nekā kopīga – pat ne tik daudz, lai vēlētos apmainīties ar Ziemassvētku apsveikuma kartītēm. Džuljeta centās nedomāt par Hetiju, ar kuru bija draudzējusies mūžīgi mūžos. Viņa pat Koko nebija atzinusies, cik ļoti Hetijas nodevība viņu ir aizskārusi. Vajadzēja rēķināties ar savu skarbas un nekaunīgas maitas reputāciju.

      Tā nu reklāmas sludinājums tika publicēts gan South Yorkshire Herald, gan “Bārnslijas Hronīka”. Viņa bija rakstījusi: “Meklē dzīvokļa biedreni labsirdīgai, smaidīgai, gudrai, valdonīgai trīsdesmit četrus gadus vecai sievietei ar lielu pēcpusi, patiku pret neķītriem jokiem un šokolādes ēšanu. Kandidātiem nedrīkst būt iebildumu pret ziņkārīgiem īru vecākiem, kuri iegriezīsies pārāk bieži, lai tas būtu patīkami, un pamatīgu, ģeniālu, taču sasodīti neveiklu un nekaunīgu dvīņubrāli, kurš visiem krīt uz nerviem ar saviem cīkstoņa tvērieniem un virtuves šedevriem un grozīsies apkārt teju pastāvīgi.”

      Tad, mazliet apdomājusies, Džuljeta izvēlējās pamatīgi saīsinātu versiju, lai neiztrūcinātu potenciālos kandidātus. “Meklē dzīvokļa biedreni vecumā pēc trīsdesmit ļoti elegantam otrā stāva dzīvoklim ar iecietīgu strādājošu saimnieci (heteroseksuālu). Atsevišķa liela, saulaina istaba, atrašanās vieta klusajā centrā. Blekberijkorta 3.”

      – Un ja nu kandidāte pulksten trijos būs tikpat neciešama kā pārējās? – apjautājās Koko, ielūkodamies rokaspulkstenī.

      – Es nezinu, nāksies cīnīties ar hipotēku vienai pašai. Kas cits man atliek?

      – Tu paķēri par augstu, kaut gan dzīvoklis ir burvīgs. Vēl vienu kafiju?

      – Lai iet, – noteica Džuljeta. – Un nelasi man sprediķus.

      – Es varētu ievākties jau rīt pat, – Koko izmeta pāri plecam.

      – Es drīzāk nogrieztu savu pēdu un apēstu to ar franču bageti.

      – Nu, pagaidām mums vēl nebija trāpījusies neviena reliģioza fanātiķe. Varbūt pēc piecām minūtēm mūs sagaidīs popūrijs tamburīna pavadībā un skārda bundžu šķindināšana.

      – Es nebūt nejustos pārsteigta, – Džuljeta nopūtās.

      Taču līdz pusčetriem neviens nebija uzradies. Koko jau grasījās teikt: “Nu tad tas arī viss,”, kad ieskanējās namruņa zvans.

      – Labdien, – ierunājās aizelsusies balss, kad Džuljeta atbildēja. – Piedodiet, ka nokavējos. Man vajadzēja aizvest kāmi pie veterinārārsta.

      – Nāciet augšā, – Džuljeta saviebusies noteica. Viņa pagriezās pret Koko un papurināja galvu. – Es padodos. Tā nav reliģija, tie ir kāmji. Un viņa izklausās šika.

      – Ak tu tētīt, – Koko pavērsa skatienu augšup. – Vediet atpakaļ indiāņu virsaiti, kas plaukšķināja stūros.

      Džuljeta atvēra durvis. – Lūdzu, ienāciet, – viņa noteica un atkāpās, lai ielaistu Florensu, kura dēvēja sevi par Flosu, uzvārdā Čerideila, un kārtīgi nopētītu viņu no aizmugures. Sieviete bija sīciņa, apmēram metru un piecdesmit septiņus centimetrus gara, ar gariem, viļņainiem tumši rudiem matiem un siluetu ar visiem vajadzīgajiem apaļumiem piecdesmito gadu stilā. Pēc steigšanās augšā pa kāpnēm viņa bija briesmīgi pietvīkusi. Piedevām viņa izskatījās pārāk maiga un lēnprātīga, lai Džuljetai tas patiktu, un likās, ka brīdī, kad tikusi dalīta humora izjūta, viņa nav atradusies rindas priekšgalā. Un šai sievietei bija eskadriļas komandiera izruna. Lieliski, Džuljeta nodomāja. Šī droši vien bija snobiska mamzele, kas skatīsies uz visu no augšas. Šī diena izrādījās pilnīgi aizlaista postā viņai un Koko.

      – Vēlreiz atvainojos par kavēšanos, – Flosa atkārtoja. – Man vajadzēja apturēt satiksmi, lai izglābtu to mazo, klibojošo kāmi, un vienam kliedzošam vīram tas īpaši nepatika. Es nevarēju viņu tā atstāt. Tas ir, kāmi, ne jau to kliedzošo vīru.

      – Nu jūs esat klāt, – Džuljeta pasmaidīja,

Скачать книгу