LITMIR.BIZ

Скачать книгу

neuztrauc dažas spalvas. – Reičela nevērīgi pārlaida plaukstu pār svārkiem. Viņa negrasījās Džordžam stāstīt, ka šis drēbju gabals rīt pat nonāks ķīmiskajā tīrītavā. – Es nezināju, ka šeit uzturas tik daudz patversmes suņu. Advokāts teica, ka galvenais Dotas bizness esot suņu pansija.

      – Tam tā vajadzēja būt, – Džordžs atbildēja. – Tikai Dota īstenoja savu personisko misiju, proti, meklēja jaunas mājas ikvienai noklīdušai un pamestai dvēselei šajā apkaimē. Ja vaicāsiet man, sacīšu, ka jums rastos visas iespējas nopelnīt itin pieklājīgu iztikšanu, ja vien mītne nebūtu pilna ar izglābtajiem dzīvniekiem. Šāda iestāde ir vienīgā plašā apkārtnē, un te pietiktu vietas gan suņu frizētavai, gan darbības paplašināšanai. Zinu, ka Dotai gadu gaitā tika izteikts ne viens vien piedāvājums atpirkt īpašumu. Varbūt drīkstu jums iedot ieinteresēto nekustamo īpašumu aģentu kontaktus?

      – Tas būtu… – Reičela iesāka, bet Meganas brīdinošais skatiens aprāva iesākto teikumu.

      – Tiesa, bet neviens no pircējiem negarantētu patversmes darbības turpināšanu, un tā bija visa Dotas dzīve. – Megana devās uz biroju pēc dokumentiem, ko parādīt Reičelai. – Mums jātur atsevišķi pansijā nodotie suņi un patversmes iemītnieki. Pansijā pirms Dotas aiziešanas uzturējās pieci dzīvnieki, bet es nospriedu, ka labāk būs uz laiku sašaurināt šo darbību, iekams tiksim skaidrībā par turpmāko. – Viņa paklusēja. – Proti, vai jūs…

      – Megana, – brīdinoši ieteicās Džordžs.

      Kaut nu māte būtu šeit, Reičela nodomāja. Tad viņa redzētu, ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā no malas varētu likties. Sasodīts – “dabū man Akera Bilka albumus”. Dota nebija atstājusi savai māsasmeitai sešu guļamistabu villu ar smalkām mēbelēm un iekoptiem dārziem, bet gan māju, kuras savešana kārtībā prasīs mēnešiem ilgu darbu, biznesu, par kuru Reičelai nebija ne mazākās nojausmas, dokumentus, kas jānokārto, iekams jebko no šī mantojuma drīkstēs pārdot vai sadalīt, darbiniekus, kuri bija atkarīgi no jaunās īpašnieces, kā arī piecpadsmit bezsaimnieka suņu, kurus vainas apziņas dēļ viņa neatļautos pamest likteņa varā.

      – Tā vai citādi, lūdzu piedošanu, ka pārtraucu ekskursiju, bet man nepieciešams aprunāties ar Meganu par Lulū frizēšanu, – Džordžs mundri pavēstīja un devās pie Lulū nodalījuma, it kā Reičela būtu tukšs gaiss. Viņai par izbrīnu, sunīte pacēla galvu un ļāva, lai vetārsts paņem viņu rokās. Pret dzīvniekiem šis vīrietis izturējās gluži citādi nekā pret cilvēkiem – noteikti, tomēr saudzīgi, gandrīz maigi.

      – Tu joprojām nejūties savā ādā? – Džordžs pievērsās Meganai, un elkoņa līkumā iekārtotais pūdelis viņa rokās izskatījās mazāks nekā jebkad. – Principā piekrītu, ka būtu labi Lulū sakopt, tiklīdz nabadzīte tiks uz kājām, bet nedomā viņu pārvērst par smieklīgu ķēmu, kādus dāmas Holivudā nēsā somiņās. Un nestāsti man par kursiem, kurus tu nupat esi beigusi.

      – Es apcirpšu viņai tradicionālo pūdeļu kucēna frizūru, – Megana solīja. – Bet viņai patiks pomponi! Paveries pats, viņa taču ir izstāžu skaistule!

      – Megana! – Tagad Džordža balss skanēja pavisam stingri. – Lulū nav rotaļmantiņa, un es negribu, lai viņa pēc tādas izskatās, citādi vēl piesaistīs gluži aplamu interesentu uzmanību.

      Sunīte jutās droša sava aizstāvja rokās, ačeles kā melnas pogas spīgoja starp savēlušās spalvas kumšķiem.

      – Vai zini, tas nav tas, ko… – Megana iesāka, bet brīdinoši paceltais Džordža pirksts lika viņai apraut iesākto teikumu. Reičela jutās neveikli, jo bija kļuvusi par liecinieci ilgstošām nesaskaņām.

      – Nav nepieciešams izskatīties tik pārbiedētai, – Džordžs piemetināja, pamanījis, ka viņas acis kavējas pie Lulū aizšūtās brūces. – Kucīte nesen tika sterilizēta. Mēs kastrējam vai sterilizējam visus dzīvniekus, pareizāk sakot, to daru es.

      – Džordžs bieži nolaiž cenu saviem pakalpojumiem, – paskaidroja Megana. – Sirds dziļumos viņš ir īsts mīļumiņš.

      – Neesmu vis, – viņš izlaboja. – Ja runājam par Lulū frizūru…

      Reičela ļāva skatienam aizklejot līdz tālākiem nodalījumiem, kur pamanīja baltraibu Stafordšīras terjeru, divus apaļīgus šokolādes krāsas labradorus, jautru Džeka Rasela terjeru, kas savā nodabā lēkāja pret nodalījuma sienām, un vairākus terjerveida jaukteņus, kas raudzījās uz jaunpienācēju ar spraigu dedzību brūnajās acīs, bet enerģiskā astes luncināšana nepārprotami pauda: “Izvēlies mani!” Citi nodalījumi šķita tukši, un viņai neradās vēlēšanās tur ielūkoties – ja nu to iemītnieki līdzīgi Lulū bēdīgi slapstās savu mitekļu dziļumā, jo vairs nespēj uzjundīt sevī cerības garu? Kā gan šeit iespējams izvēlēties tikai vienu? Rīkle aizžņaudzās, it kā tajā būtu iesprūdis vates kumšķis. Kā iespējams iziet laukā un apzināties, ka esi pametis aiz muguras četrpadsmit vīlušos radījumus, kuri nesaprot, kāpēc neizvēlas viņus un kad beidzot ieradīsies viņu saimnieks?

      Pametusi skatienu uz leju, Reičela izbrīnā samirkšķināja acis. Uzradies kā no zila gaisa, viņas priekšā gulēja Džems, akurāti salicis kopā slaidās priekšķepas, un tā vien gaidīja iespēju darboties.

      – Es neesmu Dota, – viņa pačukstēja tā, lai sacīto nesaklausa Megana. – Es nezinu, ko man tagad vajadzētu darīt. Reičela, Dieva dēļ, saņemies un nesāc sarunāties ar suņiem, viņa sevi aprāja.

      – Megana? – Balss mazliet aizlūza, lai gan Reičela pūlējās runāt vieglā tonī. – Man nepieciešama vanna. Kāda šeit kārtība ar suņu mītnes aizslēgšanu uz nakti?

      – Nav nekādas vajadzības kaut ko slēgt, – uzrunātā žirgti paskaidroja. – Es šeit dzīvoju. Šis punkts ietverts manā patversmes pārvaldnieces darba līgumā. Ceru, ka jums nav iebildumu, ka Dota man atvēlējusi visu trešo stāvu? Tur ir atsevišķa vannasistaba un dzīvojamā istaba. Es jums nemaisīšos pa kājām.

      – Ak tā, skaidrs.

      Tātad Reičelai bija arī īrniece. Vareni. Taisnību sakot, varbūt tas patiešām bija vareni.

      – Vai vēlaties, lai sameklēju kaut ko vakariņām? – Megana apvaicājās. – Frīda jums atnesa sautējumu, un bufetēs arī ēdamā ir, cik uziet.

      – Nē, es… – Reičelai negribējās atzīties, ka viņa gluži vienkārši nevēlas runāties ne ar vienu, bet tā tas patiešām bija, kaut arī Megana nudien izturējās ļoti laipni. – Man ir jāpaveic daži steidzami darbi, – viņa paskaidroja. Šis universālais aizbildinājums agrāk bija noderējis bieži vien. Protams, ironiskā kārtā šobrīd Reičelai nekāda darba nebija, izņemot vēstuļu rakstīšanu bijušajiem klientiem, pavēstot, ka viņa vairs nestrādā.

      – Skaidrs! – Megana atteica. – Nebiju droša, vai jums patiktu izmantot Dotas gultu, tāpēc sagatavoju rezerves guļamistabu līdzās viņas istabai. Dvieļus atradīsiet vannasistabā uz karstās caurules.

      Reičela izmocīja smaidu. – Hmm… paldies. Pateicos par visu, ko esat paveikusi.

      Meganas smaids kļuva platāks. – Nudien, darīju to ar prieku. Vēlu jauki palaiskoties vannā!

      – Ar labvakaru! – Džordžs Fenviks piešķieba galvu tīši vecmodīgā vīzē. – Un ļaujiet jums iedot savas ķīmiskās tīrītavas telefonu!

      – Jums ir sava ķīmiskā tīrītava? – Reičela savilka seju neticības pilnā grimasē.

      Vīrietis

Скачать книгу