LITMIR.BIZ

Скачать книгу

izlēmuši, ka vairs nemēģinās izvairīties no grūtniecības. Tie bija garākie divpadsmit mēneši Džonija mūžā.

      Tomēr viņš uzskatīja, ka sievai ir ļoti svarīgi laist pasaulē bērnu. Svarīgi arī viņam. Tas nu bija skaidrs. Tātad svarīgi abiem, jo viss, kas darīja laimīgu sievu, vairoja arī Džonija laimi. Bet, visu labi apdomājis, viņš klusībā sev atzinās, ka justos pietiekami laimīgs arī tad, ja viņi mūžu nodzīvotu divi vien.

      – “Asiņaino Mēriju”? Oho, kokteili “Lapsā”? – Džonijs pārtrauca klusumu. – Laikam jau pievienošos tev. Lai Rejs drusku patrenējas izsmalcinātībā, tas viņam lieti noderēs, ja reiz viņš grasās pievilināt krogam japīšus, kas ciena smalku vakariņošanu.

      Natālija pacēla acis un pateicīgi pasmaidīja, un Džonijs mīlēja viņu vēl mazu drusciņu vairāk.

      Pēc divdesmit minūtēm viņa izdzēra pēdējās tomātu sulas paliekas un uzmeta plecā somu.

      – Es nu labāk iešu. – Natālija kā atvainodamās pasmaidīja. – Zinu, esmu kompānijas jaucēja, piedodiet.

      – Tik agri projām? – Bills šķita vīlies. – Vai tas jāsaprot tā, ka mēs kļūstam veci? Un rīt pat nav skolas diena. Rau, Hodža kungs nekur nesteidzas!

      Natālija satvēra plecu somas siksnu. – Man… gluži vienkārši nepieciešams sagatavot dažus ziņojumus, lai varētu mierīgi baudīt nedēļas nogali. Es neciešu atstāt darbu nedarītu līdz svētdienas vakaram. Labāk tikt galā tagad, iekams viss vajadzīgais vēl svaigā atmiņā.

      Džonijs pastiepa roku pēc savas jakas, bet viņa noraidoši papurināja galvu. – Nē, mīļais, goda vārds, viss kārtībā, paliec un pabeidz tukšot savu glāzi.

      – Mēs izmantosim vienu taksometru, – apsolīja Bills. – Un neaizsēdēsimies pārāk vēlu.

      – Ne vēlāk par pusnakti. – Natālija smaidīja. – Pēc tam mans vīrs pārvēršas par vardi. Uz redzīti!

      Viņa izgāja no krodziņa vakara gaisā, kas pēdējās dienās bija kļuvis gluži ziemīgi dzestrs. Vēl ne miņas no pavasara, Natālija nodomāja, savelkot ciešāk ap augumu pagarināto kapučjaku, tad nopīkstināja sava Mini Cooper centrālo atslēgu un ieslīdēja auto sēdeklī.

      Natālijai ļoti patika sava mašīna. Darbdienu rītos Džonijs lielākoties devās uz skolu ar autobusu, tāpēc auto patiešām bija viņas. Tas tika izmantots, lai nokļūtu uz darbu biznesa parkā pilsētiņas nomalē, kā arī uz neskaitāmām mārketinga stratēģijas sanāksmēm visā reģionā. Pārlaižot plaukstas ar ādu apdarinātajai stūrei, Natālija ikreiz jutās apmierināta ar dzīvi. Mašīna bija pirkta jauna, tā simbolizēja gan zināmu greznību, gan arī iespaidīgu sevis palutināšanu jo viņiem atšķirībā no abu brāļiem un māsām, kas ikvienu atlicinātu pensu izdeva bērnu vajadzībām, nebija neviena cita, kam tērēt naudu.

      Tiesa, izvēloties šo pirkumu, Natālija visādam gadījumam bija ievilkusi ķeksīti pret ailīti “ISOFIX bērnu sēdeklītis”, kamēr Džonijs nespēja vien izlemt, kādam korpusa sakausējumam dot priekšroku. Jebkurā gadījumā viņa bija rīkojusies prātīgi, pat ja runa nebija par šābrīža prioritātēm. Saprātīgs lēmums. Ne tāpēc, ka Natālijai būtu paradums bieži iztēloties atpakaļskata spogulī pavīdam McLaren bērnu sēdeklīti ar tajā iesprādzētu druknu mazo Hodžu.

      Kamēr viņa apdomīgi izstūrēja braucamo no krodziņa stāvlaukuma uz galvenās ielas, krūtīs samilza aizvien blīvāks īgnuma kamols, ko viņa bez žēlastības ņēmās šķetināt vaļā. Kopš viņa un Džonijs bija uzsākuši apzinātus mēģinājumus ieņemt mazuli – Natālija ienīda samākslotās hip-hopa grupas TTC frāzes, tomēr attapās, ka lieto tādas arī pati, – viņa bija noskaņojusies uz savu ķermeni, it kā tas būtu savdabīgs radioraidītājs. Jebkuras sajūtas vai garastāvokļa maiņas tūdaļ tika reģistrētas kādā no viņas smadzeņu nostūriem.

      Vai neapmierinātību izraisījis fakts, ka viņa nedrīkst pat iedzert kādu glāzi, ja mēģina ieņemt bērnu? Maz ticams. Atteikšanos no kafijas viņa izjuta daudz sāpīgāk. Ak debess, Natālija nodomāja, neticami, ka sievietes senākos laikos pamanījās kļūt grūtas, kaut arī smēķēja, dzēra, ēda pusjēlu gaļu un ko tik visu vēl ne.

      Vai tas Billa dēļ? Diezin vai. Viņai nebija iebildumu izklaidēties trijatā. Bills un Džonijs bija draugi kopš skolas laikiem, un Natālija Billu drīzāk uzskatīja par vēl vienu brāli.

      Vai darba dēļ? Kamols krūtīs savilkās ciešāk, un bija skaidrs, ka šo jautājumu nedrīkst atstāt neatbildētu.

      Jā, situācija darbā patiešām darīja Natāliju bažīgu. Ap multinacionālo pārtikas koncernu, kurā viņa strādāja jaunizveidotā organiskās pārtikas sektorā par mārketinga administratori, bija sacirtušās kredītu spīles, un viņas priekšniece Selīna ik dienu asināja savus nagus pret padotajiem. Natālijas nervus visvairāk plosīja apziņa, ka šodien notikusī ikmēneša stratēģiskās plānošanas sanāksme nebija noritējusi veiksmīgi – viņa bija pietiekami vērīga, lai pamanītu, ka citu darbinieku budžeti tikuši samazināti, tādējādi vēl vairāk sašaurinot darbošanās iespējas. Tomēr te nekas lāgā nebija līdzams – ja nu vienīgi naudas izpumpēšana no Pasaules bankas.

      Ar nevajadzīgi asu rokas kustību viņa ieslēdza pagrieziena rādītāju, lai iestūrētu ceļā, kas veda uz viņu mājām.

      Un tomēr – ja viņa būtu tik godīga pret sevi, kāda allaž mēģināja būt, izrādītos, ka aizkaitinājuma kamols krūtīs samilzis ne tik daudz darba nebūšanu kā gluži cita, ne tik cildena iemesla dēļ.

      No rīta, kad Keja Lembērta, jau trešā grūtā sieviete divdesmit metru radiusā ap viņas rakstāmgaldu, ar biroja e-pasta palīdzību bija darījusi zināmus lielos jaunumus, Natālija manīja, ka krūtīs uztrūkst un izverd kaut kas karsts, skaudīgs un dzelošs. Keja bija patiešām jauka kolēģe, bet jau trīsdesmit septiņus gadus veca divu bērnu māte. Gaidāmais mazulis esot “priecīgs pārsteigums”! Keja nemaz nebija pūlējusies palikt stāvoklī. Te neesot ne runas par “mēģenes bērniņu”, bet gan par nerātni nosvinētu kāzu jubileju Bātā! Tas bija tik negodīgi.

      Ap stūri sažņaugto pirkstu kauliņi metās balti. Natālija nebija izrādījusi savas patiesās jūtas, nebija vēlējusies izpostīt Kejas lielo brīdi, jo priecājās par viņu, priecājās par jebkuru sievieti, kas gaidīja mazuli. Patiesībā tieši Natālija savāca naudu un nopirka Kejai burvīgu slingu, ko pievienoja arī savam slepenajam Mothercare veikala vēlmju sarakstam.

      Tad kā tas var būt, ka tā neesmu es, vaimanāja viņas iekšējā balss, bet lūpas raustījās, lai apvaldītu raudas. Man ir tikai trīsdesmit, es nesmēķēju un nedzeru, mīlu savu vīru, mēs mīlējamies vēlamajos cikla laikos, es katru rītu iedzeru folijskābi, pat esmu atteikusies no sasodītās kafijas. Kas ar mani nav tā, kā vajag?

      Nekas, ja tic ārstiem. Ja nu vienīgi nepacietība.

      – Mātei Dabai nepatīk saraksti un grafiki, – bija teicis ārsts (doktors Kārtijs, ne Bills), kad Natālija vēlējās veikt vairākas papildu analīzes. Viņš bija izturējies samērā noraidoši, it kā viņa būtu viena no tām uzbāzīgajām sievietēm, kas mēģina ieņemt un laist pasaulē atvasi, pieskaņojot šo notikumu jaunas virtuves iekārtas iegādei.

      Natālijas gadījumā runa nebija par atķeksējamu ailīti dzīves plānā, bet gan par teju šokējoši spēcīgām alkām auklēt rokās savu un Džonija bērniņu. Šķita, ka viņu dzīvē trūka tieši bērna, šī viņu mājas melanholiskā fantoma. Sajūtas bija tik visaptverošas, ka tas, cik uzstājīga viņa varētu šķist šo alku piepildījuma labad, teju vai mulsināja.

      Senāk šādas

Скачать книгу