LITMIR.BIZ

Скачать книгу

teica. Kontrastā ar viņas gludo ādu vīrieša roka šķita liela un raupja. Laucinieka plauksta pret pilsētnieces maigo, saules aizsargkrēmu lutināto ādu. – Pateicos, ka palīdzējāt Meganai uzturēt pie dzīvības šo vietu, kopš Dota… pēdējās nedēļās.

      – Darīju to ar prieku. Dota bija mana kliente un laba draudzene arī. – Pieliecis galvu, Džordžs uzmanīgi nopētīja Reičelu. – Tikai nestāstiet, ka jūs esat cilvēks, kas pa īstam mīl dzīvniekus.

      – Mister Fenvik! – satriekta izsaucās Frīda. – Cik nepieklājīgi!

      – Hmm, smalki melni svārki suņu mītnē? – viņš turpināja. Ciešais skatiens, joprojām kā pielipis Reičelas sejai, apliecināja, ka vīrietis nejoko. – Neesmu nekāds modes lietpratējs, tomēr iesaku jums netuvoties suņu mītnei, iekams Megana nebūs pabarojusi dzīvniekus, citādi ieiesiet tur glaunā melnā kostīmā, bet iznāksiet laukā pelēka flaneļa kankaros.

      – Es neietērpos šādi, lai dotos barot suņus, – Reičela attrauca. Viņu neizsitīs no sliedēm vīrieši, kuri uzskata, ka klaja nepieklājība spēj aizvietot asprātību. – Bet lai tiktos ar advokātu.

      – Nu protams, – Frīda mierināja. – Dotas skapī noteikti atradīsies kaut kas piemērots. Ja nepieciešama jebkāda palīdzība, tikai pasakiet. – Viņa saspieda Reičelas plaukstu. – Esmu šeit gandrīz katru dienu un palīdzu aprūpēt nabaga mazās dvēselītes. Tādējādi mēs pieminam Pipinu, kurš arī bija viens no Dotas izglābtajiem, vai ne, Ted? Īsts eņģelis, ko mums atsūtīja augstākie spēki.

      – Viņš bija Jorkšīras terjers, ko atsūtīja šurp no kucēnu audzētavas Velsā, – Džordžs izlaboja. – Caurkritis vaislas tēviņš pārbriedušu kucīšu harēmā, ja pareizi atceros.

      Frīda izlikās nedzirdam. – Džordžs ir teicams vetārsts, bet viņam vēl tāls ceļš ejams, lai apgūtu sava tēva labās manieres, – viņa turpināja. – Neklausieties viņā, Reičela. Es redzu, ka jūs esat “suņu cilvēks”. Rau, Džems jūs ir atzinis.

      Paraudzījusies lejup, Reičela konstatēja, ka melnbaltais kollijs apmeties pie viņas kājām un noguldījis slaido purnu uz priekšķepām. Stilbiem un “tīrīt tikai ķīmiski” svārkiem pielipušas garas, baltas suņa spalvas.

      – Hmm, patiesībā neesmu vis. Man nekad nav bijis suņa. Darba dēļ iznāk bieži ceļot, tāpēc neatliek laika…

      Es nevēlos būt piesaistīta. Nevēlos būt iestigusi. Mūsu attiecības ar Oliveru ir brīnišķīgas, tās neapgrūtina apnicīgas saistības.

      Bija brīnišķīgas, viņa sev atgādināja.

      – Džems tā nebūt nerīkojas vienmēr, – Frīda turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi. – Viņš saprot. Suņi vienmēr visu zina, vai ne? Pipins allaž zināja, kad būs lietus, pabāza galviņu zem spilvena un paslēpās. Viņš bija ļoti gudrs suns. Teju vai gaišreģis, vai ne, Ted?

      – Jā.

      – Pipins laimēja nacionālajā loterijā. – Džordžs notvēra Reičelas skatienu. – Par savu ziemas dārzu Frīda un Teds var pateikties Pipinam. Viņam tur bija savs dīvāniņš, kur skatīties tenisa translācijas.

      – Labāk neatgādini. – Frīda noslaucīja degunu. – Bez viņa māja šķiet tik tukša.

      Teds pasniedzās pēc nākamās kēksa šķēles.

      – Es saprotu, ka jūs neesat tērpusies īsti piemēroti, bet varbūt es tomēr parādīšu jums suņu mītnes? – Megana pavaicāja. – Pēc tam jūs varētu pamazām iekārtoties vai arī pasākt ko citu.

      Reičela jutās neērti par savu nenoteiktību. Šie cilvēki gaidīja no viņas rīcības plānus. Proti, viņa radīja iespaidu, ka šādiem plāniem vajadzētu eksistēt, ja reiz šeit ieradusies testamenta izpildītāja, atbildīga par Dotas dzīves veikumu, turklāt tērpusies tā, it kā nule būtu apmeklējusi oficiālas brokastis. Tikai nelaime tā, ka Reičelai trūka jebkādu plānu. Viņas smadzenes bija apdullinājis šoks, raizes par naudu un absolūta neziņa par to, ko pieklātos sacīt, ja viņa nejustos tik apjukusi, ka diezin vai šobrīd veiksmīgi tiktu galā pat ar iepirkšanos lielveikalā.

      – Megana, gluži vienkārši piekodini suņiem, lai desmit minūtes nemet spalvu, – bilda Dzordžs uzspēlēti priekšnieciskā tonī. – Un paķer līdzi gaisa atsvaidzinātāju, jo lauku smakas var aizvainot izsmalcinātu pilsētnieku degunus.

      Reičela bija grasījusies vispirms palūgt Meganai tasi tējas, tomēr šie vārdi lika viņai strauji apmesties riņķī. Džordža platās mutes kaktiņos rotājās ironisks smīns, un Reičela piepeši saskaitās. Kopš viņa aizcirta aiz sevis dzīvokļa durvis, šis bija pirmais ar Oliveru nesaistītais emociju uzplūds.

      – Turklāt vienmēr var izvietot telpās aromatizētās sveces, – vīrietis piebilda, pamanījis viņas aizkaitinājumu. – Pēc visiem fen-šui likumiem.

      Augstprātīgais ķēms mani izsmej, nodomāja Reičela. Uzskata mani par Londonas princesi, kura nav cienīga spert kāju Dotas lolotajā suņu patversmē. Tikai tāpēc, ka es nevelku saitē līdzi kādu spalvainu dzīvnieku, viņš domā, ka drīkstēs man krist uz nerviem? Nekā nebija!

      Reičela nolika klēpjdatora somu pie virtuves galda un atbraucīja garās kašmira jakas piedurknes.

      – Strādājot Londonā, ir nācies pierast pie viena otra netīkama smārda, – viņa atcirta. – Gājuši, Megana?

      Meiča uzlūkoja te Reičelu, te Džordžu, mazliet sarauca uzacis, tad nolika Frīdas ielieto un pasniegto tējas tasi, lai vestu Reičelu turp, kur mita patversmē nonākušie suņi.

      Pagalma pusē māju un suņu mītni savienoja segta eja ar baltmelni flīzētu grīdu; sienas greznoja līksmi attēli ar veciem suņiem, kam līdzās pozēja jaunie saimnieki.

      Augstie logi izgāja uz ābeļu dārzu un pieticīgi zemiem pakalniem aiz tā. Kamēr abas sievietes soļoja uz priekšu pa īso gaitenīti, Reičela paguva miglaini atcerēties par testamentā minētajiem, šķiet, četrpadsmit akriem zemes aiz mājas. Tātad suņiem bija gana vietas, kur izskraidīties plašajos dārzos.

      Megana atgrūda smagās durvis, un tagad Reičela pa īstam saoda suņu kažoku eļļaino smārdu, kam piejaucās skaidri sajūtama jēlas gaļas un hlora smaka. Oda savādi, bet itin ciešami. Vēl vairāk, radās sajūta, ka gaisā virmo dzīvnieku nemiers, spriedze, apvaldīta enerģija un tāds kā apmulsums. Iekšpusē viss bija no metāla, betona un stikla, viss nevainojami tīrs. Pārlaidusi telpai skatienu, Reičela ieraudzīja abpus akmens plāksnēm izliktai ejai divas rindas nodalījumu ar režģotu priekšpusi, viena otrai pretī atradās arī neliela biroja telpa un virtuve. Telpas otrā galā vīdēja augstas un platas veca staļļa durvis, kuru augšdaļa patlaban bija atvērta, lai ļautu ieplūst gaismai un vēsam, svaigam gaisam. Radās gluži nejēdzīga doma, ka suņi ņurd kaut ko līdzi pa radio pārraidītai diskusijai.

      – Tā, esam klāt! – Megana mundri noteica un pasvieda rokas vērienīgi plašā žestā. – Mājas, mīļās mājas mūsu bezpajumtniekiem un noklīdušajiem!

      Meganas balss panāca to, ka nesaskanīgo vaukšķienu koris pārtapa blīvā rējienu mūrī, kur cauri zemiem, dārdošiem basa toņiem šad tad izlauzās sīki smilksti. Reičelas nepieradušās ausis sāka džinkstēt.

      – Klusu! – Megana bez panākumiem uzsauca.

      – Cik suņu te mitinās? – Reičela pacēla balsi, lai pārkliegtu šo kakofoniju.

      – Piecpadsmit, ja vien manas prombūtnes laikā nav atgādāts šurp vēl kāds. – Megana vienlaikus pārbaudīja ierakstus

Скачать книгу