LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Reičelas sejā pavīdēja izbailes, jo Megana žigli piemetināja: – Viņi nekodīs, bet daži ap šo laiku ir mazliet uzbudināti. – Viņa pasvieda Reičelai maisiņu ar suņu cepumiem. – Iedodiet tiem pa vienam vai diviem, bet vairāk gan ne, jo sešos viņi dabūs vakariņas.

      Reičela ieslidināja pēdas rezerves gumijniekos, kas bija novietoti pie sliekšņa, un piesardzīgi tuvojās pirmajam nodalījumam, nevēlēdamās izraisīt nākamo trokšņu vilni. Dzīvnieku spalvas un elpas izgarojumu smārds pastiprinājās. Džordžs nebija maldījies – Reičelas svārki un matētās zeķbikses pamazām kļuva pelēcīgas no pielipušajām suņu spalvām.

      Vajadzēja paķert līdzi dažus pārus džinsu, viņa nodomāja. Steigā atstājot dzīvokli, somās tika samestas galvenokārt tās drēbes, kas bija atnestas no ķīmiskās tīrītavas, pārējo garderobi atstājot uzglabāšanā. Diezin vai kaut kas no elegantā lietišķā stila apģērba noderēs darbam suņu patversmē.

      Vairumu drānu drīkstēja tīrīt vienīgi ķīmiski.

      Bez brīdinājuma caur stieplēm izspraucās mikls degungals, bet režģi sadrebināja prāva auguma suns, kas ar priekšķepām metās pret to, lai piekļūtu tuvāk apmeklētājai.

      – Vai dieniņ! – Reičela izdvesa, izbailēs piešaudama plaukstu pie kakla. – Nedari tā!

      Tomēr viņas sirds acumirklī atmaiga – pretī vērās skaists, rudi balts basets ar mīlīgi sagrumbotu purnu. Dzīvnieks dedzīgi centās apošņāt atnācēju, viena masīvā ķepa lūdzoši piespiesta režģim tā, ka spilventiņi izspiedušies cauri stieplēm, ļaujot saskatīt mīkstos spalvu kušķīšus starp tiem. Reičelai nebija ne jausmas, cik vecs ir šis skaistulis, tomēr nesamērīgi prāvās, mezglainās ķepas un pārāk garās ausis lika domāt, ka suns vēl nav pieaudzis, jo atgādināja bērnu, ietērptu drānas, kas tam derēs tikai pēc gada.

      Pie nodalījuma augšmalas bija piestiprināta kartīte, ko Reičela ņēmās lasīt, kamēr suns turpināja iepazīties ar jauno un interesanto sveša cilvēka smārdu. Kartīte bija aizpildīta Dotas kārtīgajā rokrakstā, un tas bija vēstījums par šī nodalījuma iemītnieku.

      Mans vārds ir Bērtijs, esmu aptuveni divpadsmit mēnešus jauns. Saimnieki aizveda mani pastaigā uz parku, bet paši aizbrauca projām. Es mēģināju dzīties viņiem pakaļ, bet nespēju skriet pietiekami ātri – jūs jau redzat, ka manas kājas ir ļoti īsas. Man gribētos, lai kāds ierastos pēc manis, jo kur tas der, ka esmu pamests viens? No visas sirds gaidu saimnieku pāri, kam piemīt pacietība un humora izjūta un kuri vēlas suni, kas būtu tikpat jautrs un dzīvespriecīgs kā viņi. P.S. Kad izaugšu, man patiks doties garās pastaigās, kaut arī es izskatos tā, it kā labprātāk zvilnētu kamīna priekšā.

      Reičelas kuņģis savilkās kamolā, kad suns, diedelējot uzmanību, mēģināja nolaizīt viņas roku. Kā gan cilvēki spēja pamest likteņa varā šādu radību? Kā vispār iespējams pievilt suņa uzticību un atgrūst dzīvnieku, liedzot tam atgriezties mājās? Iekodusi lūpu zobos, Reičela paburzīja suņa mīksto ausi un mēģināja nedomāt par dzīvnieka skumjo likteni.

      Kartītes atradās pie katra nodalījuma. Reičela nejutās pārliecināta, ka vēlas tās lasīt, tomēr virsroku ņēma urdoša ziņkāre.

      Viņa piegāja pie nodalījuma, kas atradās iepretī baseta mītnei. Tā dziļumā novietotajā guļamgrozā skumji zvilnēja melns pūdelītis, kam pat neradās interese apošņāt nepazīstamo apmeklētāju. Kartītes teksts šķita daudz mundrāks, nekā izskatījās šis nelaimīgais spalvu kamoliņš.

      Sveiki, mīļie! Es esmu Lulū! Lūdzami, neņemiet vērā mana kažociņa nelāgo izskatu – zem šiem spalvu bumbuļiem esmu skaista izstādes princese. Agrākā saimniece nevīžoja mani izsukāt un rūpēties par mani, pat ēst es dabūju ne katru dienu. Par laimi, tagad atrodos šeit, Megana mani savedīs kārtībā, un drīz jūs redzēsiet, kāda skaistule es esmu. Gaidu tādu cilvēku, kurš būtu pietiekami gudrs, lai saprastu – mans skaistums nebūt nenozīmē, ka esmu dumja. Droši vien šeit es esmu visgudrākais suns (izņemot Džemu), un vēlos likt lietā savas smadzenes! Ticiet man, arī veci suņi var iemācīties jaunus trikus!

      Vai šīs šķirnes suņi skaitījās gudri? Reičelai nebija ne jausmas. Vienīgie jebkad redzētie pūdeļi bija muļķīgi izcirpti radījumi, kas dižmanīgi soļoja pa izstāžu ringu. Tiesa, atšķirībā no šī nabaga radījuma tiem piemita arī zināms dzīvesprieks.

      – Sveika, Lulū! – viņa uzsauca un pavēcināja biskvītu, bet sunītis pat nepacēla pār groza malu pārlikto purniņu, tikai sarāvās, itin kā baidītos, ka Reičela varētu tam nodarīt ko ļaunu. Pūdelītim sānos bija izskūtas spalvas laukumiņš, kas atklāja skatienam bāli iezilganu, maigu ādu, kurā vīdēja aizšūta griezuma rēta.

      Vairs nespēdama to izturēt, Reičela aizgriezās. Tas bija pārlieku skumji. Kur gan bija normālie suņi? Tie, kuri uzturējās Dotas suņu pansijā un kuru saimnieki patiešām mīlēja savus dzīvniekus?

      Viņa atbalstījās pret sienu iepretī Lulū nodalījumam un pievēra acis, manīdama, ka augumu pārņem vājuma un līdzcietības vilnis.

      Ja nu kāds zināja, kāda ir sajūta, ja tiec izstumts no tā cilvēka dzīves, ko esi mīlējis, tad tā bija viņa. Cik ļoti viņa alka pēc otras iespējas! Droši vien Dota pati neapzinājās, cik ironisks izvērties viņas testaments. Vai varbūt tomēr zināja? Varbūt bija atminējusies savādo nenotikušo sarunu un izlēmusi, ka Reičelai nepieciešams nevis viens pieķeršanās vērts suns, bet piecpadsmit…

      – Uzmanieties! Oi! Nē!

      Reičela atlēca atpakaļ, jo skriešus tuvojās Megana, draudīgi kratot pirkstu tuvākā nodalījuma virzienā. Paraugoties uz leju, kļuva skaidrs satraukuma iemesls – basets bija izbāzis purnu caur stiepļu režģa spraugu un ņēmās pa pusei laizīt, pa pusei košļāt vienu no Reičelas pagarinātās jakas apaļajām raga pogām.

      – Tā nav konfekte! Kaunies, Bērtij! – Megana saudzīgi pagrūda suni, kurš bija spiests atkal nostāties uz visām četrām nesamērīgi lielajām ķepām. – Reizēm man rodas iespaids, ka tavā baseta ādā patiesībā mīt sivēns!

      Bērtijs apveltīja abas sievietes ar žēlabainu, izsalkuma pilnu skatienu, un Reičela tūdaļ iebāza roku kabatā pēc nākamā našķa.

      – Un neskaties uz mums ar žēlīgām “neviens-mani-nebaro” actiņām, – Megana nerimās. – Piedodiet, – viņa pievērsās Reičelai. – Bērtijs ir palaidnis, bet mēs viņu mīlam.

      – Kāpēc viņš joprojām atrodas šeit? – Reičela izkratīja no maisiņa našķi, ko piedāvāja sunim. – Suns ir burvīgs!

      – Ak, ja runājam par basetiem… – Megana nopūtās. – Viņi ēd, guļ, neklausa… Mīlīgie kucēni izaug par prāviem suņiem. Bērtijs čiepj ēdienu, nav pieradināts pie kārtības, gaudo, kad paliek viens, sagrauž mantas. – Viņa savilka seju bargā, bet ne īpaši pārliecinošā izteiksmē, jo tūdaļ pat noliecās, lai maigi pabužinātu Bērtija garās ausis. – Tu neesi parasts suns, bet ilgtermiņa projekts, vai ne, Bērtram? Tev nepieciešams cilvēks, kam patīk izaicinājumi.

      – Es izlasīju viņa kartīti. – Reičela pameta ar galvu uz nodalījuma durvīm. – Dotai taču nepatika iedoma, ka suņi varētu runāt, vai ne?

      – Nepatika jau arī. Tomēr viņa uzskatīja, ka šis ir labākais paņēmiens, lai liktu cilvēkiem apjēgt, ka dzīvnieki nav rotaļu mantiņas, ko var iegādāties, bet pēc tam pamest novārtā, proti, suņiem arī ir jūtas, pareizi? – Līdzcietībā satumsušu seju viņa pakošļāja ienadzi. – Labs ir, tiem nav raksturīga vainas izjūta, spīts vai emocionāla šantāža, bet vientulību gan dzīvnieki

Скачать книгу