LITMIR.BIZ

Скачать книгу

bija nācies pielāgoties jauniem apstākļiem. Pēc tam, kad trīs gadus bijām nodzīvojušas vienās kopmītnēs divsimt jūdžu attālumā no šejienes, mūsu draudzība bija kļuvusi saspīlēta, tomēr dziļi sevī es zināju, ka attālums nespēs izjaukt mūsu attiecības.

      – Es par to nemaz nešaubos. Vai tev ir kādas ziņas no Hīta?

      – Viņam klājas labi.

      – Biju domājusi, ka varbūt tu brauksi pie viņa, nevis pie manis.

      Protams, es priecājos, ka Allija nebija tā izdarījusi. Pēc tam, kad biju viņai pastāstījusi par visu, kas bija noticis starp mani un Bleiku, un arī par Marka uzrašanos kā no zila gaisa, mēs abas vienojāmies, ka mums jāsatiekas aci pret aci.

      – Draugiem priekšroka, draņķe tāda! – Viņa pasmaidīja un viegli iebikstīja man.

      Atriebos, iemezdama dažas maizes drupačas nevainojami sabužinātajās, mīkstajās, brūnajās cirtās, kas slīga pār viņas muguru.

      – Kā tu domā, vai tu brauksi uz Losandželosu viņu apciemot?

      – Nē. Viņam tur ir jāpadzīvo vienam, un, godīgi sakot, tas ir vajadzīgs arī man. Beidzot esmu sameklējusi sev dzīvokli un pēc pārcelšanās uz turieni jūtos savādi brīva. Vecajā mājoklī mani nepameta sajūta, ka es katru dienu gaidu Hīta atgriešanos. Tagad beidzot esmu uzsākusi pati savu dzīvi lielpilsētā, un ik mirklis vairs nav saistīts vienīgi ar viņu un mums abiem.

      Pamāju, lieliski zinādama, cik svarīga nozīme jaunās attiecībās varēja būt neatkarībai. Man nemitīgi nācās cīnīties ar sevi, lai noturētu Bleiku rokas stiepiena attālumā, jo vairāk par visu es vēlējos atrasties viņa rūpīgi pārvaldītās pasaules drošībā. Bleika pasaulē es jutos pasargāta, taču reālā dzīve mēdza būt arī citāda.

      – Izklausās saprātīgi. Kad viņu izlaidīs no tās rehabilitācijas iestādes?

      – Aptuveni pēc mēneša. Vēl īsti nav skaidrs.

      – Un tad? Vai jūs sāksiet visu no jauna un mēģināsiet vēlreiz?

      – Es tā domāju. Mēs gan neesam viens otram neko solījuši, bet…

      Allija atgūlās un sāka raudzīties kokos virs mūsu galvām.

      – Kas noticis?

      – Es tikai… man viņa pietrūkst. Tas arī ir viss.

      Uz brīdi apklusu, nevēlēdamās uzstāt. Allijai bija grūti pārdzīvot abu šķiršanos, tomēr es vēl aizvien nebiju pārliecināta, ka Hīts viņai nāk par labu. Par spīti tam, ka viņš bija Bleika jaunākais brālis.

      – Dažreiz var manīt vienīgi to, kā visi mūs nosoda.

      Viegli sarāvos, klusībā izmisīgi vēlēdamās, kaut viņa nebūtu ne nolasījusi manu sejas izteiksmi, ne nopratusi, par ko domāju.

      – Apmēram tā: velns parāvis, kāpēc es izšķiežu savu laiku, ielaižoties ar tādu kā viņš? Mani draugi, pat tu, visi domā, ka ar Hītu ir vienas vienīgas nepatikšanas, un es atzīstu, ka viņam ir problēmas. Bet es nevaru tik viegli padoties. Viņš ir pelnījis vēl vienu iespēju. – Allija aši noslaucīja asaru, pirms tā bija paguvusi noritēt pār vaigu.

      Apgūlos draudzenei blakus uz segas un nogaidīju, kamēr viņa atkal savaldīsies. Atklājums par Hīta problēmām ar narkotikām bija nācis kā trieciens, tomēr tas, ka viņi bija bezcerīgi iemīlējušies, bija skaidrs kā diena. Vēl nekad nebiju redzējusi Alliju tik svētlaimīgu, un par to varēja pateikties tikai Hītam. Atlika vienīgi cerēt, ka arī Allija viņam nozīmēja pietiekami daudz, lai viņš aizmirstu par savu nelāgo aizraušanos, kas varēja izbojāt abu kopīgo laimi.

      – Allij, tu man esi ļoti svarīga, un es gribu, lai tu būtu laimīga. Ja tev šķiet, ka es runāju nosodoši, tas ir tāpēc, ka esmu noraizējusies par tavu labklājību. Es nešaubos par to, vai Hīts ir vērtīgs kā cilvēks. Tici man, es lieliski zinu, ka neviens cilvēks nav ideāls un nevienas attiecības nav nevainojamas. Viņam ir problēmas, tomēr esmu pārliecināta, ka tāpēc jau nav jāatsakās no visām cerībām.

      Allija pagrieza galvu un viegli uzsmaidīja man.

      – Paldies.

      – Ja viņš spēs saņemties, jums vēl aizvien viss var izdoties. Tev tikai jābūt gudrai. Tas ir viss, ko vēlos.

      Viņa iesmējās.

      – Es jau cenšos. Laikam jau mīlas lietās neesmu īpaši attapīga.

      – Varbūt šāds atelpas brīdis nāks jums par labu. Pats par sevi saprotams, viņam jātiek galā ar dažām savām problēmām, taču jums abiem tagad ir laiks rūpīgi pārdomāt savas attiecības, jo nu jūs vairs neesat ar tām tik ļoti aizrāvušies.

      – Tev taisnība. Zini, jo ilgāk mēs esam šķirti, jo prātīgāk es sāku domāt. – Allija dziļi ievilka elpu. – Labi, pietiks runāt par mani un manām problēmām. Kā tad ir ar tevi un Bleiku? Vai tu vēl aizvien esi kā traka pēc viņa?

      – Tu taču to zini.

      – Labā vai sliktā nozīmē?

      – Gan vienā, gan otrā, bet mēs pamazām sākam tikt par to skaidrībā.

      Viņa pasmaidīja.

      – Manuprāt, Bleiks tevī ir sastapis cienīgu pretinieku, Ērika.

      – Ak tā?

      – Jā. Varu saderēt, ka tu viņam neļauj kāpt sev uz galvas. Programmnodrošinājuma miljardiera kungs droši vien nemaz nesaprot, ko iesākt tagad, kad tu viņam esi ierādījusi īsto vietu.

      Šie vārdi lika man iesmieties. Iespējams, Allijai taisnība. Bija grūti iztēloties, ka pret Bleiku kāds varētu izturēties tik izaicinoši, kā to darīju es. Tomēr man tas bija pašsaglabāšanās, nevis izklaides jautājums. Lai nu kā, šāda stīvēšanās mūs abus padarīja vai trakus. Lielākoties labā nozīmē.

      – Bleiks ne mirkli neļauj man atslābināties, un arī viņš par mani varētu sacīt to pašu. Varu droši teikt, ka mums nav neviena garlaicīga brīža.

      Klusībā pasmaidīju. Iedomājoties par viņu, man viegli salēcās sirds. Bleiks bija izaicinājumu pilns. Nekad nevarēja zināt, ko no viņa sagaidīt, taču tā bija tikai viena daļa no mūsu attiecībām, un man ar to nebija gana. Jūtu uzplūdi, mēģinājums vienoties – un vajadzības gadījumā arī salda padošanās.

      – Pietiks. Skatoties uz tavu seju, man kļūst nelabi.

      Iesmējos.

      – Piedod.

      – Nevajag atvainoties. Es gluži vienkārši jūtos sarūgtināta un vientuļa. Lai nu kā, tikai nepadodies. Es zinu, ka tu turēsies kā mūris, bet tie Lendonu vīrieši spēj būt sasodīti pārliecinoši.

      Uz mirkli Allija kļuva nopietna, taču tad viņas lūpas izliecās smaidā, un mēs abas izplūdām smieklos.

      Ienākot birojā, es vēl aizvien dažbrīd jutos pārsteigta. Šī telpa ar neuzkrītošo apgaismojumu un spīdīgajiem datoriem izskatījās lieliski. Sids sēdēja blakus diviem mūsu komandas jaunākajiem biedriem. Atspiedos pret rakstāmgaldu, pie kura viņi bija sapulcējušies. Uz mirkli pārstājuši darboties, visi uzlūkoja mani.

      – Kas jauns, puiši?

      Kriss bija aptuveni desmit gadus vecāks par mums. Viņš bija strādājis arī citos jaunajos uzņēmumos, un tāpēc viņam bija zināma pieredze, kuras pietrūka lielākajai daļai no mums, pārējiem. Viņš bija plecīgs, ar koši rudiem matiem – tie bija izauguši pārāk gari un cirtojās ap pleciem. Spriežot pēc pagājušās nedēļas, viņam, šķiet, patika raibi havajiešu krekli.

      Kā pretstatu

Скачать книгу