Vēlme - Meredita Vailda

Скачать книгу

Vajadzība sajust viņu kustamies manī bija gandrīz neizturama.

      Pabāzis plaukstu man zem krustiem un iepletis pirkstus, lai pasargātu mani no cietās grīdas, Bleiks sāka kustēties straujāk. Es noelsos; mani pārpludināja atvieglojums un ekstāze.

      Viņš turpināja kustēties, pamazām ieslīdēdams vienmērīgā ritmā. Skūpstu starplaikos viņš klusi runāja man pie auss:

      – Mīlu tevi, mazā. Kad esmu tevī… tā. Kad valdu pār tavu baudu. Man tas ir vajadzīgs.

      Viņš čukstus stāstīja par visu, ko vēlējās ar mani darīt, par to, kā jutās, atrazdamies manī, par to, ka gribēja palikt kopā ar mani, lai es nekad neaizmirstu, kurš mani mīl.

      – Bleik, ak dievs…

      Vairs nebija nekā, tikai viņa balss un viņa loceklis, kas grima manī. Nekā cita, tikai viņa nevaldāmais augums virs manis. Manas lūpas drebēja, spriedze aizvien pieauga.

      – Tā. Tagad tu beigsi skaļi un pamatīgi un iepazīstināsi ar mani visus kaimiņus.

      Ar vienu plaukstu satvēris mani aiz abām rokām un cieši piespiedis tās pie grīdas man virs galvas, Bleiks ar otru roku sataustīja manus gurnus. Tad, nedaudz pacēlis mani virs grīdas, viņš ienāca manī tik spēcīgi, ka viņa loceklis manī uzgrūdās kādai vietai, un tumsā ap mani uzšķīlās baltas dzirksteles.

      Pār manām lūpām izlauzās piesmacis kliedziens – tas bija viņa vārds. Acu priekšā pašķīda krāsas, mans klēpis savilkās ap viņu, un man cauri izšāvās krampjainas trīsas.

      – Velns, Ērika… Jā, tieši tā.

      Vēl pēdējo reizi saspringu, juzdama, ka tuvojas daži pēdējie grūdieni, kam vajadzēja novest mūs līdz galam. Rupji sagrābis manus gurnus, viņš ar skaļu vaidu vēl pēdējo reizi dziļi ienāca manī. Tad Bleiks sabruka man virsū. Viņa sviedru klātais augums bija drudžaini karsts. Vēlreiz mēģināju atbrīvot rokas, lai varētu viņam pieskarties un mierinoši glāstīt, kamēr viņš pamazām aprims. Bleiks izveicīgi atraisīja audumu, atbrīvodams mani. Kad viņš noņēma man masku, es aizmiedzu acis, lai pasargātu tās no telpā ieplūdušās gaismas.

      Bleika seja bija mierīga, bet viņa skatiens – tumšs un nopietns. Viņš bijīgi glāstīja man seju, saudzīgi atbīdīdams no tās mazītiņas matu šķipsnas. Mēs pamazām atkal atguvām elpu.

      – Žēl, ka es neredzēju tavas acis. Nākamreiz, mīlējoties ar tevi, es gribu skatīties tajās ik brīdi, līdz pat galam. Es gribu, lai tu redzētu, ko dari ar mani.

      Otrā nodaļa

      – Es dievinu modi.

      Man par to nebija nekādu šaubu. Ģērbusies pieguļošā, melnā, dārgā kleitā un kurpēs ar tik augstiem papēžiem, ka es ar tādām pavisam noteikti būtu paklupusi, Riza Korvi izskatījās ļoti kopta. Gandrīz vai pārāk uzspodrināta. Viņai nepiemita Allijas nepiespiestais skaistums, taču viss viņā bija savā vietā, sākot ar ogļu melnajiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, un beidzot ar pavisam svaigo franču manikīru.

      Varēja manīt, ka viņa savai ārienei velta lielas pūles. Biju gatava saderēt, ka arī viņas uzacis tika regulāri apstrādātas ar vasku. Diemžēl es no šīs sievietes droši vien varēju šo to mācīties. Uzmanīgi izlasīju viņas lietišķo biogrāfiju. Būdama tikai iesācēja, viņa varēja lepoties ar dažu labu iespaidīgu veikumu, tomēr es vēl aizvien nebiju pārliecināta, cik prātīgi būtu pieņemt darbā draudzenes draudzeni.

      – To var redzēt. Pastāsti man par kādu no reklāmas kampaņām, ko esi veidojusi.

      Riza izvilka lielu mapi, kurā katrai reklāmas kampaņai bija atvēlēta atsevišķa sadaļa. Visas lapas bija nevainojami sakārtotas, un arī to saturs bija vienlīdz skaidrs un profesionāls. Tur bija daudz tradicionālu fotomodeļu ar mākslotiem, nevainojamiem smaidiem, jo šo sieviešu pensiju fonda saturs ļāva viņām priecāties tieši tik ļoti. Pārmērīgi bieži izmantots paņēmiens, kam nebija nekāda sakara ar mūsu uzņēmuma būtību.

      – Tas ir ļoti jauki, Riza, bet, godīgi sakot, tie ir vidusmēra attēli. Mēs vēlamies atbilst vidusmēram, tomēr mūsu zīmolam ir vajadzīgs arī kaut kas īpašs, lai radītu iespaidu, ka esam jauni, ekskluzīvi un moderni.

      – Man tas ir pilnīgi skaidrs. Šādus attēlus var izmantot jebkur. Pats par sevi saprotams, mani ierobežoja klienta vēlmes, taču, darbojoties “Knaģī”, es varētu izmēģināt roku daudzos citos virzienos. Mēs varam veidot mūsdienīgu augsto modi, kas vienlaikus būtu arī tīra un eleganta. Vienkārša, tomēr seksīga.

      Šī sieviete prata labi runāt, bet vai viņa spēja arī pildīt apsolīto? Pāršķirstījusi mapi, mirkli pavēroju viņu.

      – Kāda ir tava attieksme pret sakaru veidošanu un pārdošanas apjomu palielināšanu? Jaunu klientu meklēšana ir tavu pienākumu vissvarīgākā sastāvdaļa. Mode tev var patikt no rīta līdz vakaram, taču tev jāspēj to pārdot.

      – Piekrītu, taču ir patiešām grūti pārdot kaut ko tādu, kas tev pašai nepatīk. Es varu pārdot citiem šo pakalpojumu, un, ja man vajadzēs strādāt arī pēc darba laika, lai veidotu nepieciešamos sakarus, man pret to nav nekādu iebildumu.

      Atlaidusies krēslā, apsvēru sacīto. Šī sieviete dedzīgi vēlējās darboties, to nevarēja noliegt. Dažu pēdējo nedēļu laikā darba intervijās nebiju sastapusi nevienu, kas spētu izstarot tik daudz aizrautības, kā viņai tas bija izdevies pēdējo piecu minūšu laikā.

      Mūsu birojā nepastāvēja nekādi īpaši sadarbības nosacījumi, un tāpēc man nebija ne jausmas, kā viņa spēs sadzīvot ar Sidu un viņa jauno tehnoloģijas speciālistu komandu. Un, daudz svarīgāk, kā viņa spēs sadzīvot ar mani? Mūsu jaunos plānus bija nepieciešams ieviest pēc iespējas ātrāk, un man vajadzēja izlemt. Nekavējoties pieņemt viņu darbā šķita pārsteidzīgi, tomēr būtībā viņa bija tieši tas, kas vajadzīgs.

      Riza dziļi ievilka elpu.

      – Paklau, es saprotu, ka tu esi izlolojusi šo uzņēmumu, Ērika. Tu izskaties pēc cilvēka, ar kuru varētu būt lieliski sadarboties, un no tevis varētu daudz ko mācīties. Protams, tev jāizlemj pašai, taču es patiešām ļoti priecātos, ja varētu pievienoties jūsu komandai.

      Viņa ieurbās manī ar savām tumši zilajām acīm, bez šaubām, gaidīdama nākamo darba intervijas jautājumu, lai varētu uz to steigšus atbildēt.

      – Vai atalgojums tevi apmierina?

      – Pilnīgi, – viņa apņēmīgi pavicināja roku.

      Vilcinādamās paklikšķināju pildspalvu, lai gan biju jau izlēmusi.

      – Labi. – Labi?

      – Lai iet.

      Viņas sejā atplauka plats smaids.

      – Tiešām? Ak dievs, tu to nenožēlosi!

      Piecēlos, un, kad mēs atsveicinājāmies, Rizas roka manā plaukstā viegli nodrebēja. Oho, vai tiešām viņa bija tik ļoti uztraukusies?

      – Vari sākt pirmdien. Kad atnāksi, parakstīsim visus dokumentus.

      – Fantastiski, liels paldies!

      Varēja skaidri redzēt, ka smaids viņas sejā nemaz negrasījās izgaist.

      Allija izstiepās uz segas man līdzās, kamēr es metu drupačas pīlēm dīķī. Publiskais parks atradās tikai dažu kvartālu attālumā no mana dzīvokļa, un šādās skaistās, siltās dienās te bija pilns ar ģimenēm, tūristiem un tādiem ļaudīm kā mēs. Lai sastaptos ar draudzeni, biju agrāk aizgājusi no darba, un mēs bijām nospriedušas, ka, uzsākot nedēļas nogali ilgo viesošanos pie manis, vispirms vajadzētu sākt ar nelielu pagozēšanos

Скачать книгу