LITMIR.BIZ

Скачать книгу

iztēloties, kā tas būs, Bleik. Te tikai viss jāuzkopj un šis tas jāuzlabo, un tad te pavisam noteikti varētu izskatīties kā mūsdienīgā, dārgā studijā.

      – Tieši tā. Neapmestas mūra sienas allaž ir modē, – Fiona piebilda.

      – Šī māja ir tik veca, – Bleiks sarauca degunu.

      Iesmējos un uzsitu viņam pa plecu.

      – Parādi man kādu Bostonas māju, kura nebūtu veca.

      Šī telpa ne tuvu nelīdzinājās “Lendona grupas” restaurētajiem mūsdienīgajiem birojiem, taču manas ieceres bija pieticīgas un reālistiskas. Šobrīd šai vietai vēl daudz kā pietrūka, bet pēc kārtīgas tīrīšanas un dažiem papildinājumiem te varēja izskatīties lieliski.

      Piegājām pie lielajiem logiem, aiz kuriem atradās iela. Mani caurstrāvoja viegls satraukums. Ja mans uzņēmums tiktu pie savas adreses, tas būtu nozīmīgs solis uz priekšu un viss, kas līdz šim bija paveikts, šķistu daudz reālāks.

      Pagriezos, lai uzzinātu Fionas domas.

      – Liekas, man te patīk. Kā tev šķiet?

      Fiona saknieba lūpas un palūkojās apkārt.

      – Cena ir saprātīga, un īres termiņš nodrošina izaugsmes iespējas. Paturot to visu prātā, es teiktu, ka tā ir laba izvēle. Vai tu spēj sevi te iztēloties?

      – Spēju gan. – Pasmaidīju, no jauna atguvusi ticību Fionas mākleres prasmēm. Galu galā, mums taču bija vajadzīgas ērta darba telpa par pieejamu cenu, kur izmitināt jaunos “Knaģa” komandas biedrus. Visu pagājušo gadu biju gādājusi par šī modes sociālā tīkla izaugsmi.

      – Es tūlīt kādam piezvanīšu, lai noskaidrotu, vai īres maksu nav iespējams vēl samazināt. Bleikam ir taisnība, šī telpa ir diezgan netīra. Un vēl, ja tu esi iecerējusi to izremontēt, mums ir pamatots iegansts pieprasīt īres maksas samazinājumu. – Izvilkusi telefonu, Fiona izgāja priekštelpā, un mēs atkal palikām divatā.

      – Tu pat nepajautāji, ko es par to domāju, – Bleiks greizi pasmīnēja.

      – Tāpēc, ka es jau zinu, ko tu domā.

      – Es tev varētu piešķirt divreiz plašāku telpu, un tev pat nevajadzētu iziet no ēkas, lai mani apciemotu. Turklāt tu saņemtu draudzenes atlaidi, un, pēc manām domām, šajā pilsētas rajonā tu kaut ko tādu vis nedabūtu. Bija veltīgi cīnīties pret Bleika nelūgto palīdzību visās jomās. Protams, viņš bija velnišķīgi valdonīgs, apņēmīgs un uzstājīgs, tomēr savā būtībā viņš spēja atrisināt visu. Ikreiz, kad Bleikam tuvi cilvēki iedzīvojās problēmās vai arī viņiem kaut kas bija vajadzīgs, viņš steidzās palīgā, nežēlodams nekādus līdzekļus.

      – Esmu ļoti pateicīga par tavu piedāvājumu, patiešām, taču neatkarību nevar novērtēt naudā, Bleik.

      Mēs par to bijām runājuši jau agrāk, un es allaž paliku pie sava. Viņam vajadzēja paļauties, ka es spēšu tikt galā arī viena. Mūsu uzticēšanās nedrīkstēja būt vienpusēja.

      – Tu varēsi palikt neatkarīga. Mēs visu noformēsim rakstiski.

      – Mana pieredze liecina, ka, noformējot visu rakstiski, es tikai uz minimālu laiku kļūstu atkarīga no taviem dāsnajiem resursiem. – Bleiks jau bija piedabūjis mani uz gadu parakstīt īres līgumu par manu dzīvokli, lai gan viņš vēl nebija pārvērtis naudā nevienu no manis sūtītajiem īres čekiem.

      – Nodēvēsim to par īres maksas fiksēšanu. Tu varētu līgumā nostiprināt draudzenes īres likmi, teiksim, uz divdesmit gadiem, un pēc tam mēs varētu vienoties par tālāko. – Viņš mani apskāva un cieši piespieda sev klāt. Mūsu lūpas šķīra tikai daži sprīži.

      Mana sirds strauji pukstēja. Tas jau bija kas vairāk par mūsu ierasto ķircināšanos, cenšoties pārspēt vienam otru asprātībā. Mēs bijām kopā tikai dažas nedēļas, bet viņš jau bija sācis domāt par ilgstošām attiecībām? Pūlēdamās dziļi ievilkt elpu, es nedaudz pavēru lūpas. Laiku pa laikam no Bleika vārdiem un tuvuma man noreiba galva. Vēl nekad neviens nebija uz mani atstājis tādu iespaidu, un šādi negaidīti jūtu uzplūdi pamazām sāka man iepatikties.

      – Labs mēģinājums, – es čukstus noteicu.

      Viņš ieņurdējās un noskūpstīja mani cieši, maigi un uzstājīgi, kairinot mani ar viegliem mēles pieskārieniem.

      – Tu mani padari traku, Ērika.

      – Ak tā? – es izdvesu, juzdama, ka palieku bez elpas, un cenzdamās nenovaidēties.

      – Jā, visos iespējamos veidos. Ejam prom no šejienes. Ja tu patiešām tik ļoti gribi īrēt šo izgāztuvi, gan jau Fiona tiks galā ar visiem dokumentiem.

      Sagrābis aiz gurniem, Bleiks mani ar savu akmens cieto augumu piespieda pie sienas. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņam tik ļoti patika spiest mani pie cietām virsmām, tomēr man tas sagādāja sasodītu baudu. Izlaidusi pirkstus caur viņa matiem, bezpalīdzīgi noskūpstīju viņu. Aizmirsties viņa apskāvienos bija tik viegli. Cik bija pulkstenis? Kur man vēlāk vajadzēja iet? Domās aši pārskrēju pār visiem iespējamajiem šķēršļiem, kas neļāva man izmesties kailai Bleika priekšā. Viņa augšstilbs ieslīdēja man starp kājām, uzspiežot tieši tik precīzi, lai ar manu džinsu vīli paberzētu mani caur biksītēm.

      – Ak dievs.

      – Es zvēru, ja šajā vietā būtu kaut vai viena tīra virsma, es tevi tur nekavējoties paņemtu priekšā.

      Klusi iesmējos.

      – Tu nu gan esi samaitāts.

      Viņa skatiens satumsa.

      – Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti.

      – Khm.

      Fiona bija atbalstījusies pret stenderi un skatījās, iepletusi acis.

      Bleiks strauji atkāpās, un es uz mirkli apjuku. Man noreiba galva. Pirmo reizi mūžā ieraudzīju, kā viņš nosarkst un pieglauž matus, šķiet, nokaunējies, ka mazā māsa bija pieķērusi viņu maigošanās brīdī.

      – Vai esat jau beiguši? Man izdevās nokaulēt īres maksu par vēl diviem simtiem. Vai mēs varam izlemt, vai arī jūs gribat apskatīt vēl kādu vietu citā pilsētas rajonā?

      Izslējos, atkāpos no Bleika un piegāju tuvāk Fionai. Jo tālāk no Bleika es atrados, jo skaidrāk spēju padomāt.

      – Esmu izlēmusi. Ņemam.

      – Vai tu šajā apkaimē dzīvo nesen?

      Rudmate ar kuplajām krūtīm, kura patlaban gatavoja divas kūpošas kafijas ar pienu un crème brûlée garšu, iejaucās manās pārdomās brīdī, kad maniakāli rūpīgi pārskatīju saņemtās elektroniskā pasta vēstules.

      – Tā varētu teikt. Esmu noīrējusi komerctelpu augšstāvā.

      – Visu cieņu. Esmu te jau vairākus gadus. Atvēru šo kafejnīcu kopā ar vecākiem, taču viņi aizgāja pensijā, un tagad te esmu tikai es kopā ar savu komandu.

      – Oho, apsveicu! Nemaz nezināju, ka tu esi īpašniece.

      Pētīdama apkārtni un iemēģinādama dažādus ceļus, pa kuriem doties uz darbu, biju šo meiteni redzējusi jau vairākas reizes. Nu labi, būtībā es pārmēru dedzīgi vēlējos ātrāk ievākties savā birojā, un no “Mokas” plūstošās kārdinošās smaržas regulāri ievilināja mani šajā kafejnīcā.

      – Lielākā daļa cilvēku to nemaz neapjauš. Kad viņi lūdz pasaukt vadītāju un uzzina, ka tā esmu es, viņiem tas ir liels pārsteigums.

      Mēs pasmējāmies, un

Скачать книгу