LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ieteicos, cenzdamās kliedēt neveiklību. Cerams, to biju pamanījusi vienīgi es.

      Mēs atvadījāmies, Bleiks pārlaida plaukstu man pār muguru un viegli pastūma mani uz durvju pusi. Viņa pieskāriena spēks un mājiens lika man viscaur nodrebēt. Manas maņas kļuva asākas. Pēkšņi klusībā nolādēju mūsu vakariņu plānus, jo vairāk par visu es vēlējos uzvilkt Bleiku augšā uz dzīvokli un satricināt viņa pasauli līdz pat rīta gaismai.

      Kad bijām izgājuši pa durvīm, Bleiks saņēma mani aiz rokas un uzveda augšā.

      – Vai tu esi kaut ko aizmirsis?

      Pirms vēl viņš bija paguvis atbildēt, mēs jau iegājām pa viņa dzīvokļa durvīm, un es sajutu mājās gatavota ēdiena smaržu. Bleiks bija pagatavojis maltīti, iztiekot bez manas palīdzības.

      – Oho!

      Virtuvē valdīja liela nekārtība, toties ēdamistabas galds bija glīti uzklāts. Uz tā bija salikti vairāki saskaņoti māla trauki, līdz malām pilni ar makaronu ēdieniem, salātiem un maizi. Telpā valdīja puskrēsla, un noskaņu vēl pavairoja visās malās nolikto sveču gaisma.

      – Man ienāca prātā, ka mēs varētu palikt mājās, – viņš klusi sacīja.

      – Bet es tā uzposos. – Atlaidos pret Bleiku un ļāvu viņam mani apskaut.

      – Tas ir labi. Tu izskaties satriecoši. Mums paveiksies, ja spēsim novaldīties, kamēr vakariņas būs galā.

      Iekodu lūpā un sāku šaubīties, vai vispār vajadzētu ķerties pie ēdiena. Bleiks katrā ziņā bija jebkuras ēdienkartes viskārdinošākā sastāvdaļa, bet, ja grasījos visu nakti mīlēties ar viņu tik kvēli, kā biju iecerējusi, man vajadzēja krietni iestiprināties.

      – Viss izskatās lieliski. Neticami, ka tu to visu paveici viens pats.

      – Ceru, ka tev garšos.

      Apsēdāmies pie galda, un Bleiks ielēja mums vīnu. Es tikmēr paņēmu šķīvi ar viņa gatavoto spageti ar Boloņas mērci. Viņš apgalvoja, ka šis ēdiens drīz kļūšot slavens. Nogaršojusi pirmo kumosu, jutos patīkami pārsteigta. Spageti bija ļoti grūti sabojāt, tomēr, zinot viņa nelielo pieredzi ēdiena gatavošanas jomā, biju sagatavojusies visļaunākajam. Ēdot starp mums iestājās omulīgs klusums, taču prātā es vēl aizvien kavējos pie Allijas.

      – Kā tad klājas Allijai? – Bleiks noprasīja, it kā būtu nolasījis manas domas.

      Neatbildējusi iekodos ķiploku maizē. Allijai šobrīd bija ļoti grūti. Viņa bija pamatīgi iemīlējusies, un vētrainās attiecības ar Hītu bija viņai salauzušas sirdi. Man īsti nebija skaidrs, cik daudz es drīkstēju stāstīt.

      – Manuprāt, viņai šobrīd nākas daudz ko pārdzīvot. Gan Hīta, gan pārcelšanās dēļ.

      – Pārcelšanās dēļ?

      – Viņa ir izvākusies no dzīvokļa.

      – Cerams, viņa to nav izdarījusi manis dēļ. – Bleiks pacēla galvu un ieskatījās man acīs.

      Papurināju galvu, atcerējusies, cik dedzīgi Bleiks savulaik bija uzstājis, lai es turos tālāk no Allijas, kamēr viņa būs kopā ar Hītu. Es nekavējoties atteicos tā darīt un nelikos ne zinis par šādu viņa vēlmi, un, par laimi, ar to mūsu diskusija arī bija beigusies. Paturot prātā visu, ko man tolaik bija nācies pārdzīvot, es itin nemaz nevēlējos nošķirties no tiem dažiem cilvēkiem, pie kuriem vēl varēju meklēt atbalstu.

      – Nē. Manuprāt, viņai Hīta prombūtnes laikā ir nepieciešama neliela atelpa, lai tiktu ar visu skaidrībā.

      Šķiet, ka pēc pārcelšanās uz Ņujorku viņai nav bijis iespējas kļūt īpaši patstāvīgai. – To teikusi, es nedaudz saminstinājos. Negribēju kļūt pārāk uzstājīga. Lai gan starp Bleiku un Hītu pastāvēja zināmas problēmas, viņi tomēr bija brāļi. Es nevēlējos, lai Hīts sastrīdētos ar Alliju, ja nu izrādītos, ka viņš vēl nemaz nezināja, ka viņa bija aizgājusi no dzīvokļa.

      Bleiks pamāja.

      – Kā tev sokas darbā? – Gan labi, gan slikti.

      – Ak tā?

      Noriju pēdējo spageti kumosu un tikai tad izvēlējos īstos vārdus.

      – Esmu pieņēmusi darbā mārketinga nodaļas vadītāju. Pirmdien viņa sāks strādāt, un Allija man palīdzēs, lai viņa varētu atsākt darbus no tās vietas, kur tie tika pamesti.

      – Un kas ir tas sliktais?

      – Es pamazām sāku raizēties par vietnes drošību. Sids ir gatavs izplūkt sev matus. Es pat nezinu, ko lai viņam saka. – Uzdrošinājos jautājoši uzlūkot Bleiku. Biju sākusi runāt par tematu, ko viņam ļoti nepatika apspriest.

      Bleiks atgāzās krēslā un nometa uz galda savu salveti.

      – Tu nevēlies nodrošināt man piekļuvi kodam, Ērika. Velns parāvis, ko tu vēl no manis gribi?

      – Runa jau nav par neuzticēšanos, Bleik. Ilgtermiņā kodam ir jābūt mūsu rokās, un tu to zini. Un tomēr nevienam joprojām nav skaidrs, kāpēc šī grupa mums tik neizskaidrojami un nerimtīgi uzbrūk.

      Bleiks stingi raudzījās man garām, izvairīdamies no mana lūdzošā skatiena. Man pakrūtē savilkās neomulīgs kamols. Es nevarēju ciest viņa noslēpumus. Tie grauza mani tāpat, kā savulaik to bija darījuši manis pašas noslēpumi, kamēr vēl nebiju izkratījusi Bleikam sirdi un dvēseli. Atklājot viņam savu pagātni, mans slogs bija kļuvis vieglāks, tomēr es nezināju, kā panākt, lai arī viņš sāktu man uzticēties tieši tāpat.

      – Tu gribi, lai es tev uzticos, Bleik. Tieši tāpēc man ir tik grūti pilnīgi uzticēties tev. Tu no manis daudz ko slēp.

      – Ja es tev neko nestāstu, tad tas ir tikai tevis pašas dēļ.

      – Vai tad es nevaru pati izlemt, kas nāk man par labu? Paklau, es taču neesmu mazs bērns.

      Bleiks klusi nolamājās, aizgāja uz dzīvojamo istabu un atslīga uz dīvāna.

      Izvēlējos sev vietu uz otra dīvāna, nebūdama īsti pārliecināta, ar ko šī saruna varētu beigties. Ja grasījāmies nonākt pie konstruktīva risinājuma, varēja būt prātīgāk izvēlēties drošāku, ne tik intīmu attālumu.

      – Tu teici, ka to visu vērsīsi par labu. Tu man to apsolīji. Un, ja tas nav tik viegli, lai nu būtu, tomēr es esmu pelnījusi zināt, kas te īsti notiek. Varbūt es varu kaut kā palīdzēt.

      Viņš nošņācās un ļāva galvai atkrist pret dīvāna atzveltni.

      – Tu jau zini, ka pusaudža vecumā es biju viens no grupas M89.

      – Jā, – es klusi apstiprināju.

      Izvairīdamies no mana skatiena, Bleiks paliecās uz priekšu un ar elkoņiem atbalstījās uz ceļgaliem.

      – Toties tu nezini, ka es šo grupu vadīju kopā ar kādu citu.

      – Kurš tas bija?

      Mana balss skanēja klusi un nedroši. Negribēju, lai viņam būtu iemesls noklusēt to, ko gribēju uzzināt, – to, ko man vajadzēja zināt.

      – Kūpers. Viņa vārds bija Braiens Kūpers.

      Es īsu brīdi klusēju.

      – Bija?

      Bleika vaigā noraustījās kāds muskulis. Viņš strauji atglauda tumši brūnos matus, kuri kopš mūsu iepazīšanās bija atauguši un nu nevīžīgi krita pār viņa pieri. Man gribējās pastiept roku un tos sakārtot, taču nevēlējos iztraucēt šo mirkli.

      – Viņš izdarīja pašnāvību.

      – Ak

Скачать книгу