LITMIR.BIZ

      Gabriela: Beigu beigās visa skola sašķēlās divās daļās. Nu, nezinu, gluži kā tādā pilsoņu karā. Visi pievienojās vai nu Medelainas, vai Renātes komandai.

      Bonija: Nē, nē, tas ir briesmīgi. Tas nekad nav noticis. Nekādu daļu nav bijis. Mēs visi ļoti cieši turamies kopā. Tika pārāk daudz izdzerts. Un vēl bija arī pilnmēness. Pilnmēness laikā visi kļūst mazliet neprātīgi. Nopietni. Tā ir reāli pierādāma parādība.

      Samanta: Vai tad bija pilnmēness? Lietus gāza kā ar spaiņiem, to nu gan es zinu. Mani mati bija galīgi sapūkojušies.

      Lipmana kundze: Tas ir smieklīgs un milzīgs apmelojums. Man vairs nav ko teikt.

      Kerola: Es zinu, ka nespēju vien beigt runāt par “Erotisko grāmatu klubu”, taču varu saderēt, ka vienā no viņu mazajām “tikšanās reizēm” kaut kas notika.

      Hārpera: Paklau, es apraudājos, kad mēs uzzinājām par Emīlijas talantu. Es nodomāju: tā, nu jau atkal sāksies! Es to visu jau biju vienreiz pārdzīvojusi ar Sofiju un tāpēc zināju, kas mani sagaida! Renātei bija tāpat. Divi apdāvināti bērni. Neviens nespēj saprast, kādu stresu tas izraisa. Renāte raizējās par to, kā Amabella spēs iejusties skolā, vai tur tiks pietiekami veicināta viņas attīstība, un tā tālāk. Un, kad tas bērns ar muļķīgo vārdu, tas Zigijs, izdarīja to, ko izdarīja – un tas notika vēl tikai skolas izvēles rītā! – nu, saprotams, ka viņa ļoti noraizējās. Un ar to jau arī viss sākās.

      Ceturtā nodaļa

      Džeina bija paņēmusi līdzi grāmatu, ko palasīt automašīnā, kamēr Zigijs piedalīsies savā skolas izvēles pasākumā, taču nu tā vietā viņai nācās pavadīt Medelainu Martu Makenziju (tā varētu saukt mazu, draisku meitenīti kādā bērnu grāmatā) uz pludmales kafejnīcu “Zilais blūzs”.

      Tā bija maza, dīvaina, kroplīga, gandrīz vai alai līdzīga ēka, kas atradās promenādē tieši līdzās Pirivī pludmalei. Noāvusi kurpes, Medelaina kliboja, smagi un nekautrīgi balstīdamās uz Džeinas rokas, it kā viņas būtu senas draudzenes. Sajūta bija intīma. Varēja just Medelainas parfīmu, kas burvīgi smaržoja pēc citrusaugļiem. Pēdējo piecu gadu laikā Džeinai nebija pieskāries gandrīz neviens pieaudzis cilvēks.

      Tiklīdz viņas bija atvērušas kafejnīcas durvis, kāds pajauns vīrietis, kurš bija stāvējis aiz letes, pastiepa rokas un steidzās abām pretī. Viņš bija ģērbies viscaur melnā, ar cirtainiem, gaišiem sērfotāja matiem un pīrsingu vienā nāsī.

      – Medelaina! Kas ar tevi noticis?

      – Es esmu smagi ievainota, Tom, – Medelaina atteica, – un šodien man ir dzimšanas diena.

      – Gatavais posts, – Toms novilka un pamirkšķināja Džeinai.

      Kamēr Toms palīdzēja Medelainai apsēsties stūrī pie galda, sameklēja ledu, ietina to trauku dvielī un nolika uz krēsla spilvenu, lai viņai būtu, kur atbalstīt kāju, Džeina pētīja kafejnīcu. Viņas māte to būtu nosaukusi par “caurcaurēm burvīgu”. Gar koši zilajām, nelīdzenajām sienām stiepās ļodzīgi plaukti, pilni ar lietotām grāmatām. Uz grīdas koka dēļiem atmirdzēja zeltaini rīta saules stari, un Džeina ieelpoja reibinošo kafijas, maizīšu, jūras un veco grāmatu smaržu. Kafejnīcas fasāde bija no stikla, un sēdekļi bija izvietoti tā, ka no visām vietām varēja redzēt pludmali, it kā apmeklētāji būtu nākuši skatīties jūras uzstāšanos kādā šovā. Lūkojoties apkārt, Džeinu pārņēma tā pati neapmierinātība, ko viņa bieži vien izjuta, nonākusi kādā jaunā, skaistā vietā. To varēja puslīdz izteikt vienīgi ar vārdiem kaut es varētu atrasties šeit. Mazā pludmales kafejnīca bija tik izsmalcināta, ka viņa no visas sirds ilgojās tajā atrasties, lai gan viņa, protams, jau tur atradās, un tāpēc šāda doma bija bezjēdzīga.

      – Džeina? Ko es varu tev piedāvāt? – Medelaina noprasīja. – Pateicībā par visu es tev izmaksāšu kafiju un kādu kārumu! – Viņa pagriezās pret norūpējušos bāra apkalpotāju. – Tom! Tā ir Džeina! Viņa ir mans bruņinieks spožās bruņās! Mana bruņiniece.

      Džeina bija vispirms nervozi novietojusi Medelainas milzīgo automašīnu kādā sānielā un pēc tam aizvedusi Medelainu un viņas meitu uz skolu. Viņa bija izņēmusi no Medelainas automašīnas aizmugures sēdekļa Kloī bērnu sēdeklīti un ielikusi to pati sava mazā auto sēdeklī līdzās Zigijam.

      Īsts projekts. Mazītiņas krīzes pārvarēšana.

      Viss šis negadījums Džeinai šķita mazdrusciņ satraucošs, un tas liecināja, ka viņas ikdiena ir nožēlojama.

      Zigijs bija plati iepletis acis un nedaudz sakautrējies, jo tas, ka aizmugures sēdeklī kopā ar viņu atradās vēl kāds bērns, it īpaši tik možs kā Kloī, viņam bija vēl kas nepiedzīvots. Mazā meitenīte visu ceļu bija nemitīgi čalojusi, skaidrodama Zigijam visu, kas viņam bija jāzina par skolu. Viņa stāstīja par skolotājiem, par to, ka pirms došanās uz klasi ir jānomazgā rokas, iztiekot tikai ar vienu papīra dvieli, un kur ir jāsēž pusdienlaikā, un kāpēc nedrīkst ņemt līdzi zemesriekstu sviestu, jo daži skolēni ir alerģiski un var nomirt, un viņai jau ir nopirkta pusdienu kastīte, un uz tās ir Pētnieces Doras attēls, un kas ir redzams uz Zigija pusdienu kastītes?

      – Bazs Gaismasgads, – Zigijs atsaucās strauji, pieklājīgi un pagalam nepatiesi, jo Džeina viņam vēl nemaz nebija nopirkusi pusdienu kastīti, un viņi pat nebija apspriedušies, vai tāda vispār būs vajadzīga. Pagaidām Zigijs trīsreiz nedēļā apmeklēja pagarinātās dienas nodarbības, kur tika pasniegtas arī maltītes. Džeinai līdz šim vēl nekad nebija nācies piepildīt pusdienu kastītes.

      Ierodoties skolā, Medelaina palika automašīnā, bet Džeina tikmēr ieveda bērnus pagalmā. Patiesībā visus tur bija ievedusi Kloī, braši soļodama viņiem pa priekšu un mirdzinādama diadēmu saules staros. Vienubrīd Zigijs un Džeina pat bija mēmi saskatījušies: “Kas gan ir šie brīnišķīgie ļaudis?”

      Džeina bija nedaudz uztraukusies par to, kā Zigijam klāsies skolas izvēles dienā. Viņa labi apzinājās, ka savu satraukumu nāksies slēpt no Zigija, jo viņš viegli kļuva nemierīgs. Sajūta bija tāda, it kā viņa sāktu strādāt jaunā darbavietā: nu viņai vajadzēs uzņemties pamatskolas skolēna mātes pienākumus, apgūt dažādus noteikumus, procedūras un lietvedību.

      Izrādījās, ka ienākt skolā kopā ar Kloī ir tas pats, kas ierasties ar laimējušu loterijas biļeti rokā. Viņus tūlīt uzrunāja divas citas mātes:

      – Kloī! Kur tava mamma?

      Tad viņas iepazinās ar Džeinu, un Džeinai nācās pastāstīt par Medelainas potīti, un nākamajā brīdī to gribēja noklausīties arī skolotāja, Bārnsas jaunkundze, un Džeina nonāca visu uzmanības centrā. Godīgi sakot, tas bija ļoti patīkami.

      Arī pati skola bija skaista. Tā atradās pašā zemesraga galā, un Džeinai šķita, ka viņa ar acs kaktiņu var pastāvīgi manīt tālā okeāna zilo mirdzumu. Klases bija izvietotas garās, zemās smilšakmens ēkās, un šķita, ka lapu koku apēnotais rotaļlaukums ir pilns ar burvīgām slēptuvēm, kas tikai vēl vairāk iekairināja iztēli: mazi laukumiņi starp kokiem, nomaļas takas, pat miniatūrs, bērniem piemērots labirints.

      Brīdī, kad Džeina bija devusies prom, Zigijs bija iegājis klasē, sadevies rokās ar Kloī. Viņa mazā sejiņa izskatījās sasarkusi un laimīga, un Džeina bija izgājusi ārā un devusies atpakaļ pie automašīnas, arī pati juzdamās sasarkusi un laimīga, un Medelaina pasažieru puses sēdeklī māja un priecīgi smaidīja, it kā Džeina būtu viņas labākā

Скачать книгу