Lielie mazie meli - Laiena Moriartija

Скачать книгу

skolotājs viņus aizved uz atsevišķām nodarbībām. Paklau, ir taču skaidrs, ka neviens nevēlas, lai viņa bērns klasē garlaikotos un gaidītu, kamēr visi pārējie viņu panāks. To nu es patiešām spēju saprast. Es tikai mazliet… nu, piemēram, pagājušajā gadā man gadījās, tā teikt, neliels konflikts ar Renāti.

      – Medelaina dievina konfliktus, – Seleste sacīja Džeinai.

      – Renāte nez kā pamanījās izbrīvēt laiku starp divām valdes sēdēm, lai palūgtu skolotājiem sarīkot mazu, ekskluzīvu ekskursiju tikai apdāvinātajiem bērniem. Runa bija par teātra apmeklējumu. Paklau, nav taču jābūt sasodīti talantīgam, lai izbaudītu teātri. Redziet, es esmu Pirivī pussalas teātra mārketinga daļas vadītāja, un tieši tā es par to padzirdēju.

      – Viņa, protams, uzvarēja, – Seleste pasmaidīja.

      – Skaidrs, ka uzvarēju, – Medelaina apstiprināja. – Es sarūpēju īpašu grupas atlaidi, uz teātri aizgāja visi bērni, starpbrīdī es visiem vecākiem par puscenu sagādāju šampanieti, un mēs lieliski pavadījām laiku.

      – Ai! Ja reiz esam sākušas par to runāt, – Seleste iejaucās, – es gandrīz aizmirsu tev atdot šampanieti! Vai tad es… ā, re, kur tas ir. – Sev raksturīgi steidzīgi parakņājusies par savu milzīgo salmu somu, viņa pasniedza Medelainai pudeli Bollinger šampanieša. – Nevar taču dāvināt šampanieša glāzes bez šampanieša.

      – Iedzersim! – Pēkšņas iedvesmas pārņemta, Medelaina satvēra pudeli aiz kakla.

      – Nē, nē, – Seleste iebilda. – Vai tu esi traka? Vēl ir pārāk agrs, lai dzertu. Pēc divām stundām mums ir jābrauc pēc bērniem. Turklāt tas nemaz nav atdzesēts.

      – Šampanieša brokastis! – Medelaina nerimās. – Galvenais ir pasniegšanas veids. Mēs dzersim šampanieti ar apelsīnu sulu. Pa pusglāzei katrai no mums! Mums ir vairāk nekā divas stundas laika. Džeina? Vai tu piedalies?

      – Es laikam varētu iedzert vienu malciņu, – Džeina sacīja. – Es ātri reibstu, man daudz nevajag.

      – Nemaz nešaubos, tu taču sver ne vairāk par desmit kilogramiem, – Medelaina aizrādīja. – Mēs labi sapratīsimies. Man ļoti patīk tie, kam daudz nevajag. Tad vairāk paliek man pašai.

      – Medelaina, – Seleste iebilda. – Paglabā to šampanieti citai reizei.

      – Bet šodien taču ir Medelainas svētki, – Medelaina skumji atteica. – Turklāt es esmu savainojusies.

      Seleste izteiksmīgi saviebās.

      – Iedod man glāzi.

      Tea: Kad Džeina pēc skolas izvēles pasākuma atbrauca pretī Zigijam, viņa bija iereibusi. Jūs taču saprotat, ka tā rodas zināms priekšstats, vai ne? Jauna vientuļā māte, kura sāk dzert jau no paša rīta. Un vēl tā košļājamā gumija. Pirmais iespaids nebija labs. Vairāk es neko neteikšu.

      Bonija: Dieva dēļ, neviens taču nebija piedzēries! Par godu Medelainas četrdesmitajai dzimšanas dienai viņas “ Zilajā blūzā” no paša rīta iedzēra šampanieti. Viņas bija tikai drusku jautras. Vismaz es tā dzirdēju, mēs nemaz netikām uz skolas izvēles dienu, jo mums bija jābūt Beironbejā uz ģimenes dziedināšanas retrīta nodarbību. Tas bija neiedomājams garīgs pārdzīvojums. Vai gribat, lai iedodu jums viņu interneta vietnes adresi?

      Hārpera: Jau pirmajā dienā kļuva skaidrs, ka Medelaina, Seleste un Džeina ir vienota trijotne. Viņas ieradās, turēdamās cita citai ap vidukli kā divpadsmitgadīgas meitenes. Mēs ar Renāti pat netikām uzaicinātas uz viņu mazo ballīti, lai gan pazīstam Medelainu jau kopš tā laika, kad mūsu bērni sāka iet vienā pirmskolā, bet, kā es tovakar sacīju Renātei, kad mēs restorānā Remy’s baudījām visdievišķīgāko degustācijas piedāvājumu (starp citu, tas notika tolaik, kad par šo restorānu vēl nebija uzzinājusi visa Sidneja), mani tas patiešām nemaz neinteresē.

      Samanta: Es strādāju. Uz skolas izvēles pasākumu Liliju aizveda Sjū. Viņš ieminējās, ka dažas mātes no rīta bija iedzērušas šampanieti. Es atteicu: “Skaidrs. Kuras tās ir? Izklausās, ka viņas ir manā gaumē.”

      Džonatans: Es to visu palaidu garām. Mēs ar Stjū runājām par kriketu.

      Melisa: Es to jums neesmu teikusi, bet, cik var noprast, tad Medelaina Makenzija torīt tā piedzērās, ka pakrita un sastiepa potīti.

      Grems: Manuprāt, jūs meklējat nepareizajā vietā. Nesaprotu, kā gan nelaikā iedzerts šampanietis varētu novest pie slepkavības un kautiņa. Un jūs?

      Šampanieti var dzert jebkurā laikā. Tāda allaž bija Medelainas mantra.

      Tomēr vēlāk Medelaina patiešām sāka prātot, vai tikai šajā vienīgajā reizē nebija rīkojusies aplam. Ne jau tāpēc, ka viņas būtu piedzērušās. Nebija. Tādēļ, ka tad, kad viņas visas trīs smiedamās ienāca skolā (Medelaina bija nolēmusi, ka nevēlas palikt automašīnā un palaist garām brīdi, kad Kloī iznāks ārā, un tāpēc bija ielēkusi pa vārtiem, ieķērusies elkoņos abām pārējām), aiz viņām palika nepārprotama ballītes noskaņas smarža.

      Nevienam nepatīk palaist garām ballīti.

      Sestā nodaļa

      Ieradusies skolā pēc Zigija, Džeina nebija piedzērusies. Viņa bija baudījusi ne vairāk par trim malkiem šampanieša.

      Tomēr viņu bija pārņēmusi eiforija. Tas bija kaut kas īpašs: šampanieša pudeles paukšķis, nerātnā rīcība, visi šī rīta negaidītie notikumi, skaistās, garās, trauslās glāzes, kurās atstarojās saules gaisma, sērfotājam līdzīgais bāra apkalpotājs, kurš bija atnesis trīs mazus, izsmalcinātus kēksiņus ar svecītēm, okeāna smarža, sajūta, ka varbūt viņa iedraudzēsies ar šīm sievietēm, kuras kaut kādā ziņā tik ļoti atšķīrās no visām pārējām Džeinas draudzenēm: vecākas, bagātākas, vairāk piedzīvojušas.

      – Kad Zigijs sāks iet skolā, tu tiksi pie jaunām draudzenēm! – Džeinas māte nespēja vien beigt satraukti un kaitinoši atkārtot, un Džeinai nācās ļoti savaldīties, lai nesāktu izteiksmīgi vaikstīties un izturēties kā īgnai, nervozai pusaudzei, kura grasās sākt mācīties jaunā skolā. Džeinas mātei bija trīs labākās draudzenes, ar kurām viņa bija iepazinusies pirms divdesmit pieciem gadiem, kad Džeinas vecākais brālis Deins bija sācis iet pirmskolā. Pirmajā rītā viņas bija aizgājušas iedzert kafiju, un kopš tā laika visas bija nešķiramas.

      – Man nav vajadzīgas jaunas draudzenes, – Džeina paziņoja mātei.

      – Ir gan. Tev jāiedraudzējas ar citām mātēm, – māte sacīja. – Jums ir citai citu jāatbalsta! Viņas saprot, ko tev nākas pārdzīvot.

      Tomēr Džeinas pūles iedraudzēties ar citām mātēm izrādījās veltīgas. Viņai gluži vienkārši nebija nekā kopīga ar šīm možajām, pļāpīgajām sievietēm un viņu aizrautīgajām sarunām par vīriem, kuri “nemaz nepalīdzēja”, par remonta darbiem, kas nebija pabeigti pirms bērna piedzimšanas, par to smieklīgo dienu, kad viņas bijušas tik aizņemtas un nogurušas, ka izgājušas no mājas, pat neuzkrāsodamās! (Džeina, kura tobrīd nebija uzkrāsojusies un vispār nemaz nemēdza krāsoties, centās neizrādīt savas patiesās jūtas, klusībā kliegdama: kas tas par stulbumu?)

      Un tomēr dīvainā kārtā viņa spēja saprasties ar Medelainu un Selesti, lai gan patiesībā viņām nebija nekā kopīga, izņemot to faktu, ka viņu bērni bija sākuši apmeklēt pirmskolas nodarbības, un, lai gan Džeina bija gatava

Скачать книгу