LITMIR.BIZ

      Varēja gandrīz pavisam droši apgalvot, ka stāsts sākās tieši tobrīd.

      Ar neglīti izmežģītu potīti.

      Trešā nodaļa

      Apstājusies pie sarkanās luksofora gaismas aiz liela, spīdīga džipa ar ieslēgtām avārijas ugunīm, Džeina ieraudzīja tumšmatainu sievieti, kura pa ceļa malu steidzās atpakaļ pie savas automašīnas. Viņai bija zila, plīvojoša vasaras kleita un siksniņkurpes ar augstiem papēžiem. Viņa valdzinoši un vainīgi pamāja Džeinai. Vienā no viņas auskariem atstarojās rīta saule, un tas sāka mirdzēt, it kā sievietei būtu pieskāries kaut kas dievišķs.

      Krāšņa meitene. Vecāka par Džeinu, tomēr nepārprotami joprojām krāšņa. Džeina visu mūžu bija vērojusi šādas meitenes ar zinātnieka cienīgu interesi. Varbūt pat ar nelielu bijību. Varbūt pat ar zināmu skaudību. Šīs meitenes ne vienmēr bija skaistākās, taču viņas izrotāja sevi tikpat sirsnīgi kā Ziemassvētku eglītes. Ar gariem auskariem, šķindošām rokassprādzēm, plānām, bezjēdzīgām šallītēm. Runājot viņas bieži aizskāra citu rokas. Arī Džeinas labākā draudzene skolas gados bija krāšņa. Šādas meitenes bija Džeinas vājība.

      Un tad sieviete paklupa, it kā viņai zem kājām kāds būtu izrāvis pamatu.

      – Au, – Džeina noteica un steigšus novērsās, lai sievietei nevajadzētu justies neērti.

      – Vai tev kaut kas sāp, mammīt? – Zigijs no aizmugures sēdekļa noprasīja. Viņš vienmēr ļoti raizējās, vai tikai viņai kaut kas nesāp.

      – Nē, – Džeina atteica. – Tai dāmai gan kaut kas sāp. Viņa paklupa.

      Džeina gaidīja, kad sieviete atkal piecelsies un iekāps savā automašīnā, taču viņa joprojām sēdēja zemē. Viņa bija atgāzusi galvu un sasprindzinājusi seju kā jau stipru sāpju pārņemts cilvēks. Ieslēdzās zaļā gaisma, un mazā automašīna, kas bija stāvējusi priekšā džipam, aizšāvās prom, ka riepas vien nokauca.

      Džeina ieslēdza pagrieziena rādītāju, lai apbrauktu džipu. Viņi bija ceļā uz skolas izvēles pasākumu Zigija jaunajā skolā, un Džeinai nebija ne jausmas, uz kurieni īsti bija jābrauc. Gan viņa, gan Zigijs jutās satraukti, taču centās to slēpt. Viņa gribēja ierasties skolā krietnu brīdi pirms noteiktā laika.

      – Kas tai dāmai kaiš? – Zigijs gribēja zināt.

      Džeina dīvaini satrūkās. Tā dažreiz mēdza gadīties, kad viņa sāka prātot par savu dzīvi, un tad kaut kas (visbiežāk Zigijs) pēdējā brīdī lika viņai atcerēties, kā nāktos uzvesties jaukai, parastai, pieklājīgai, pieaugušai sievietei.

      Ja nebūtu Zigija pozitīvās ietekmes, Džeina būtu aizbraukusi. Viņa būtu pārāk cieši domājusi par to, kā laikus nogādāt dēlu uz skolas izvēles pasākumu, un pametusi sievieti sēžam notekā un lokāmies sāpēs.

      – Es tikai paskatīšos, kas viņai noticis, – Džeina sacīja, it kā jau uzreiz būtu vēlējusies to darīt. Ieslēgusi avārijas ugunis, viņa atvēra automašīnas durvis, apzinādamās, ka gluži savtīgā kārtā nemaz nevēlas to darīt. Jūs mani apgrūtināt, krāšņā dāma!

      – Vai jums kaut kas atgadījies? – viņa uzsauca.

      – Viss kārtībā! – Sieviete pasmaidīja, mēģināja izslieties staltāk, iešņukstējās un saķēra potīti. – Au. Sasodīts. Es tikai esmu izmežģījusi potīti. Esmu īsta idiote. Izkāpu no automašīnas, lai pateiktu priekšā sēdošajai meitenei, lai viņa izbeidz sūtīt īsziņas. Tā man arī vajag par to, ka uzvedos kā skolas direktore.

      Džeina notupās viņai līdzās. Sievietei bija tumši, glīti apgriezti mati, kas sniedzās līdz pleciem, un uz viņas deguna vīdēja gandrīz nemanāmi vasarraibumi. Tiem piemita kaut kas estētiski patīkams, gluži kā bērnības atmiņām par vasaru, un šos vasarraibumus glīti papildināja gan smalkās grumbiņas ap sievietes acīm, gan viņas bezjēdzīgie, garie auskari.

      Džeinas pretestība izgaisa.

      Šī sieviete viņai patika. Viņa vēlējās tai palīdzēt.

      (Bet par ko tas liecināja? Vai tad, ja šīs sievietes vietā būtu bezzobaina veča ar kārpainu degunu, vai viņa joprojām justos neapmierināta? Cik netaisnīgi! Cik nežēlīgi! Viņa grasījās izturēties pret šo sievieti laipnāk, jo viņai bija tik jauki vasarraibumi.)

      Gar sievietes kleitas kakla izgriezumu stiepās sarežģīti izšūts un izgriezts ziedu raksts. Caur ziedlapiņām varēja redzēt iedegušu, vasarraibumainu ādu.

      – Pie potītes vajag ātri pielikt ledu, – Džeina sacīja. Potīšu traumas viņai nebija svešas jau kopš basketbola laikiem, turklāt varēja redzēt, ka sievietes potīte jau sāk pietūkt. – Un vēl to vajag turēt paceltu.

      Iekodusi lūpā, Džeina cerīgi palūkojās apkārt, meklēdama vēl kādu. Viņai nebija ne jausmas, kā to visu paveikt.

      – Man šodien ir dzimšanas diena, – sieviete skumji noteica. – Četrdesmitā.

      – Daudz laimes dzimšanas dienā, – Džeina sacīja. Savā ziņā šķita pat jauki, ka četrdesmitgadīga sieviete atļāvās ieminēties par savu dzimšanas dienu.

      Viņa paskatījās uz sievietes siksniņkurpēm. Sievietes kāju nagi bija klāti ar spīdīgu tirkīza krāsas laku. Bīstami augstie papēži bija tievi kā zobu bakstāmie.

      – Nav jābrīnās, ka esat izmežģījusi potīti, – Džeina aizrādīja. – Ar tādām kurpēm jau neviens nevar pastaigāt!

      – Zinu, bet vai tās nav burvīgas? – Sieviete pagrieza potīti, lai varētu apbrīnot savu kurpi. – Au! Velns, kā sāp! Piedodiet, es tā negribēju teikt.

      – Mammīt! – Maza meitenīte ar tumšiem, cirtainiem matiem, kuros bija iesprausta vizuļojoša diadēma, pabāza galvu ārā pa automašīnas logu. – Ko tu tur dari? Celies augšā! Mēs nokavēsim!

      Grezna māte. Grezna meita.

      – Paldies par līdzjūtību, mīļā! – sieviete atsaucās un skumji uzsmaidīja Džeinai.

      – Mēs braucam uz skolu izvēles pasākumu viņas pirmskolā.

Скачать книгу