LITMIR.BIZ

Скачать книгу

bieži vien šķita jaunāks.

      – Fred, tu aizmirsi ielikt groziņā savu grāmatu somu! Tieši tā. Tur, iekšā. Brašs puisis.

      Paklausīgi ielicis grāmatu somu attiecīgajā groziņā, Freds bija tūlīt meties pie Džeksona, lai sagrābtu viņu aiz kakla. Medelaina bija izlikusies, ka neko nemana. Džeksons droši vien bija to pelnījis. Arī Džeksona māte Renāte to nebija pamanījusi, jo tobrīd viņa aizrautīgi sarunājās ar Hārperu. Viņas abas nopietni žēlojās par to, kādu stresu radīja viņu apdāvināto bērnu izglītošana. Renāte un Hārpera reizi nedēļā apmeklēja talantīgo bērnu vecāku atbalsta grupu. Medelaina iztēlojās, kā viņas visas, sasēdušās aplī, lauza rokas, kamēr viņu acīs mirdz vārdos neizteikts lepnums.

      Medelaina bija nolēmusi: kamēr Kloī pasākuma laikā cītīgi izrīkos citus bērnus (viņa prata talantīgi komandēt; reiz viņa noteikti vadīs kādu akciju sabiedrību), viņa pati iedzers kafiju un apēdīs kādu kūciņu kopā ar savu draudzeni Selesti. Arī Selestes dvīņu puikām nākamgad vajadzēja sākt mācīties skolā, tātad pasākuma laikā viņi skraidīs kā traki. (Dvīņi prata talantīgi klaigāt. Medelainai pietika pavadīt kopā ar viņiem piecas minūtes, lai iedzīvotos galvassāpēs.) Seleste vienmēr pirka izsmalcinātas un ļoti dārgas dzimšanas dienas dāvanas, tāpēc tas noteikti būs jauki. Pēc tam Medelaina bija iecerējusi aizvest Kloī pie savas vīramātes, paēst pusdienas kopā ar dažām draudzenēm un kopā ar viņām steigties atpakaļ uz skolu pēc bērniem. Spīdēja saule. Viņa bija uzāvusi savas jaunās, burvīgās Dolce and Gabbana augstpapēžu kurpes (pirktas internetā ar trīsdesmit procentu atlaidi). Diena solījās būt brīnišķīga, brīnišķīga.

      – Lai sākas Medelainas svētki! – šorīt bija sacījis viņas vīrs Eds, pasniegdams viņai kafiju gultā. Visi zināja, ka Medelainai ļoti patīk gan dzimšanas dienas, gan visdažādākās svinības. Lai iedzertu šampanieti, noderēja jebkurš iemesls.

      Un tomēr. Četrdesmit.

      Pa ierasto ceļu stūrēdama uz skolu, viņa apcerēja savu jauno, brīnišķīgo vecumu. Četrdesmit. Domājot par to, viņa jutās tieši tāpat kā piecpadsmit gadu vecumā. Tik bezkrāsains vecums. Izsēdināta uz pusmūža vientuļās salas. Četrdesmit gadu vecumā vairs nekas nešķitīs īpaši nozīmīgs. Četrdesmit gadu vecumā vairs nebūs nekādu patiesu jūtu, jo neglītie četrdesmit būs kļuvuši par īstu drošības spilvenu.

      Četrdesmitgadīga sieviete atrasta mirusi. Ak vai.

      Divdesmitgadīga sieviete atrasta mirusi. Traģēdija! Bēdas! Atrodiet slepkavu!

      Dzirdot ziņas par četrdesmitgadīgas sievietes nāvi, Medelainai allaž bija nācies prātā nedaudz pārslēgties. Pag, tā taču varētu būt arī es! Tas gan būtu bēdīgi! Ja es būtu pagalam, cilvēki skumtu! Viņi pat justos izmisuši. Vecums bija kā apsēstība. Lai gan man ir četrdesmit gadu, es tomēr tieku mīlēta.

      No otras puses, vairāk noskumt par divdesmitgadīgas, nevis par četrdesmitgadīgas sievietes nāvi droši vien bija pilnīgi dabiski. Četrdesmitgadīgā bija baudījusi dzīvi par divdesmit gadiem ilgāk. Tieši tāpēc, pagadoties ceļā izbēgušam slepkavam, Medelaina būtu nospriedusi, ka viņas kā pusmūža sievietes pienākums ir mesties priekšā divdesmitgadīgajai. Saņemt jaunībai raidītu lodi. Tas būtu tikai godīgi.

      Pareizāk sakot, viņa tā rīkotos, ja vien būtu pārliecināta, ka tā jaunā sieviete ir jauka, nevis tik neciešama kā tā bērnišķīgā radība, kas viņai priekšā stūrēja mazu, zilu Mitsubishi, nemaz necenzdamās slēpt, ka brauciena laikā izmanto mobilo telefonu. Viņa droši vien sūtīja īsziņas vai atjaunoja savu Facebook statusu.

      Nu, re! Tas skuķis pat nebūtu pamanījis tādu izbēgušu slepkavu! Kamēr Medelaina viņas labā ziedotu savu dzīvību, viņa truli blenztu uz savu mobilo telefonu! Cik kaitinoši!

      Izskatījās, ka mazā mašīnīte ar aizmugures stiklā bezrūpīgi ielipinātu zīmi “Automašīnā bērns” bija piebāzta ar jauniem ļaudīm. Vismaz trīs no viņiem sēdēja aizmugurē: viņu galvas šūpojās, rokas žestikulēja. Vai tur kāds vicināja kāju? Tā taču varēja notikt traģēdija. Viņiem visiem vajadzēja būt uzmanīgākiem. Vēl tikai pagājušajā nedēļā Medelaina pēc savas “Triecienviļņa” nodarbības, uz ātru roku dzerdama kafiju, bija avīzē izlasījusi par jauniešiem, kuri iet bojā, jo sūta īsziņas, sēdēdami pie stūres. Jau braucu. Tūlīt būšu klāt! Tādi bija viņu pēdējie, muļķīgie (bieži vien kļūdaini uzrakstītie) vārdi. Medelaina bija pat apraudājusies, ieraugot fotogrāfiju, kurā pusaudža sērojošā māte kā brīdinājumu avīzes lasītājiem bija savādi pastiepusi uz fotokameras pusi savas meitas mobilo telefonu.

      – Mazie muļķa idioti, – viņa skaļi noteica, kad priekšā braucošā automašīna pēkšņi un bīstami pietuvojās pretējai joslai.

      – Kas ir idiots? – no aizmugures sēdekļa noprasīja viņas meita Kloī.

      – Tā meitene, kura brauc man pa priekšu, ir idiote, jo viņa vienlaikus stūrē un izmanto telefonu.

      – Tu arī tā dari, kad mēs kavējamies un tev jāpiezvana tētim, – Kloī aizrādīja.

      – Es tā izdarīju tikai vienu reizi! – Medelaina iebilda. – Ļoti uzmanīgi un ļoti ātri! Un man ir četrdesmit gadu!

      – Šodien, – Kloī zinīgi aizrādīja. – Četrdesmit tev ir šodien.

      – Jā! Turklāt es tikai aši piezvanīju un nesūtīju nekādu īsziņu! Lai rakstītu īsziņas, nākas novērst skatienu no ceļa. Sūtīt īsziņas ir nelikumīgi un nerātni, un tev ir jāapsola, ka tu pusaudzes vecumā nekad, nekad tā nedarīsi.

      Iedomājoties Kloī kā pusaudzi pie automašīnas stūres, viņai iedrebējās balss.

      – Bet aši piezvanīt drīkst, ja? – Kloī gribēja pārliecināties.

      – Nē! Tas arī ir aizliegts.

      – Tātad tas nozīmē, ka tu pārkāpi likumu, – Kloī apmierināti secināja. – Kā laupītājs.

      Šobrīd Kloī bija aizrāvusies ar laupītājiem. Skaidrs kā diena, ka reiz viņa satiksies ar sliktajiem puišiem. Ar sliktajiem puišiem, kuri brauca ar motocikliem.

      – Izvēlies tikai labos puišus, Kloī! – Medelaina pēc mirkļa paziņoja. – Tādus kā tētis. Te tev būs bezmaksas padoms: slikti puiši nevienam nepasniedz kafiju gultā.

      – Ko tu tur vāvuļo, sieviete? – Kloī nopūtās. Šo teikumu viņa bija iemācījusies no sava tēva un prata nevainojami atdarināt viņa garlaikoto toni. Pirmajā reizē, kad viņa to izdarīja, vecāki bija pieļāvuši kļūdu un pasmējušies, un tagad Kloī vairs nespēja rimties. Viņa atkārtoja šo frāzi pietiekami bieži un tieši īstajā brīdī. Nesmieties par to gluži vienkārši nebija iespējams.

      Šoreiz Medelainai izdevās saglabāt nopietnību. Kloī pēdējā laikā balansēja uz burvīguma un apnicīguma robežas.

      Droši vien to varēja sacīt arī par pašu Medelainu.

      Pie luksofora sarkanās gaismas Medelaina apstājās aiz mazā, zilā Mitsubishi. Jaunā autovadītāja joprojām pētīja savu mobilo telefonu. Medelaina sparīgi pasignalizēja. Varēja manīt, ka autovadītāja palūkojas atpakaļskata spogulī, bet visi pasažieri sāka staipīt kaklus, lai saredzētu, kas notiek.

      – Noliec telefonu! – Medelaina uzkliedza, ar pirkstu bakstīdama plaukstā, it kā rakstītu īsziņu. – Tas ir nelikumīgi! Tas ir bīstami!

      Meitene parādīja viņai klasisko žestu – izstieptu vidējo pirkstu.

      – Tā! – Medelaina pavilka rokas bremzi

Скачать книгу