ТОП просматриваемых книг сайта:
Laika cilpa. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
Atlicinātājs bija tur. Viņš atkorķēja korķi un nošņaukāja saturu – viņa pilnās lūpas izstiepās smaidā. Vismaz kaut kas jauks šai dienai. Bet šis nelietis to vēl sajuta, bet apsolīja, ka direktorei nestāstīs. Bet vai var uzticēties policistiem? – viņš nodomāja un pacēla kaklu pie mutes.
Tajā brīdī kabinetā, no kurienes viņš bija izgājis pirms piecām minūtēm, iezvanījās telefons.
Nikolajs sastinga, klausīdamies. Varbūt tieši operatīvais darbinieks nolēma viņu pārbaudīt? Kā gaismas nobiedēti tarakāni, manā galvā sāka rosīties domas un pieņēmumi.
Protams, gadījās, ka telefons iezvanījās, kamēr viņš dežūrēja. Ieskaitot vakara un pat nakts maiņas.
Norādījumos par šo jautājumu bija teikts, ka viņam jāatbild, jāpieraksta zvanītāja pieprasījums vai jautājums un viņa tālruņa numurs, un no rīta ziņojums jāpārsūta sekretārei.
Tomēr praksē Nikolajs nekad neatbildēja uz tālruni. Pirmkārt, zvani nāca diezgan reti, varbūt trīs četras reizes visās viņa nakts maiņās, otrkārt, cik svarīgi tas varētu būt skolā? "Viņi būs pacietīgi līdz rītam," Nikolajs sev sacīja, pacietīgi skatīdamies uz aparātu, kas trīcēja no neatlaidīgajiem triliem.
Taču šodien izmisīgi grabošs signāls lika viņam saraustīties.
– Sasodīts! Es vienkārši uztraucos par šo skolu! – viņš zvērēja apakštonī, ar pudeli paceltu pie mutes gaidīdams, kad nolādētā mašīna pārstās zvanīt un varēs mierīgi saslapināt viņa rīkli.
Tomēr… viņš pat nedomāja par klusēšanu. Viņš pļāpāja kā neprātīgs, piepildīdams tukšo gaiteni ar savu neģēlīgo, grabošo skaņu, gluži kā veca kaķa balsi.
Sargs pagriezās un atskatījās – tālumā bija redzamas atvērtās kabineta durvis. No tā gaisma iekrita koridorā greizā taisnstūrī un tajā bija kaut kas mistisks, citpasaulīgs. Viņš lēnām nolaida pudeli uz grīdas un pēkšņi, negaidot no sevis, pārmeta krustu.
Tajā brīdī it kā apburts iezvanījās otrs telefons – direktores kabinetā, tad trešais uzņemšanas telpā un tad skolotāju istabā – tālāk gaitenī.
Nikolajs apstulbis raudzījās sev priekšā, cenšoties saprast, kas notiek. Taču vīns, ko viņš dzēra, neļāva viņam prātīgi domāt.
Viņš mēģināja atcerēties, kāds bija pulkstenis, bet nespēja, vajadzēja būt ap vienpadsmitiem vakarā, ne vairāk.
"Ja tā ir augoša huligāna palaidnība, tad viņi daudz nedomās," viņš domāja, savilkdams dūres.
Nepamanījis pie kājām nolikto pudeli, viņš metās uz priekšu, lai pēc iespējas ātrāk izslēgtu strāvu telefoniem. Uz pusēm pārgrieztais “Agdams” ar šķindoņu nokrita uz saimniecības telpas betona. Uz grīdas uzreiz izplatījās melns, šķietami asiņains traips.
Viņš zvērēja, metās pēc pudeles, vēlreiz uzsita tai ar kāju, tā aizlidoja kāpņu virzienā un noripoja pagrabā, atstājot aiz sevis smaržīgu tumšu taku.
Nikolajs kļuva mežonīgs. Smagi elpodams, viņš spļāva viņas virzienā, pagriezās un skrēja uz biroju.
Viņa smagais ķermenis šūpojās uz sāniem, kājas, pildītas ar svinu, tik tikko paklausīja, bet sirdi plosošais telefona zvans nepielūdzami un neatlaidīgi vilka viņu uz priekšu.
Kad viņš iebrāzās birojā, aparāts joprojām zvanīja, lai gan viņam bija cerība, ka zvanītājs vispirms padosies.
Skrienot viņš domās iztēlojās, kā viņš paķers trako ierīci un no visa spēka dauzīs to uz grīdas, bet, kad Nikolajs apstājās pie galda, niknums gandrīz pilnībā izgāzās. Viņš smagi elpoja, viņa sirds spēcīgi dauzījās, viņa deniņos skanēja kā bungas. Nāvessoda vietā viņš ar trīcošu roku pacēla klausuli un teica:
– Skola, es klausos…
– Sveiki! – atbildē atskanēja sievietes balss, un pēc toņa viņš uzreiz saprata, ka būtu labāk, ja neceltu klausuli. – Sveiki! Tu esi klāt⁈ Kāpēc nepaceļ klausuli? Kurš… Vai jūs zināt, kur ir mūsu bērni? Esi sestais! Ir jau pusvienpadsmitos, viņiem bija jāatgriežas sešos vakarā, bet neviena nav! Vai tu mani dzirdi? Sveiki!
"Es dzirdu," viņš strupi atbildēja, cenšoties atvilkt elpu. Gaiss izplūda no plaušām ar pretīgu svilpienu.
"Kāpēc tu klusē," sieviete eksplodēja. "Es pieprasu zināt, kur atrodas mūsu bērni!"
"Es neklusēju," viņš atbildēja, nesaprotot, par ko runā.
– Ko ir grūti dzirdēt! Dodiet man direktoru! Vai kurš ir skolā! Tūlīt!
– Nu, iedod man telefonu! – pēc satraukuma atskanēja vīrieša balss. – Sveiki! Ar ko es runāju?
Nikolajs paskatījās uz savu atspulgu spogulī. Sarkana seja, loki zem acīm, zilgans deguns, nokarens vēders, savilkts kopā ar brūnu džemperi.
– Ar sargu.
– Ar ko? vai tu joko⁈
Viņš nejokojās. Slēgtajā direktores kabinetā, tālāk gaitenī esošajā skolotāju istabā telefoni turpināja zvanīt kā traki.
Un pēkšņi no kaut kurienes dziļi skolas iekšienē atskanēja blāvs, uzstājīgs klauvējiens, kas lika viņam saraustīties. Viņi bungoja pie durvīm, netaupot pūles, un šīs skaņas kā trauksmes zvans izkaisījās pa visu skolu.
– Sveiki! Sveiki!!! – uztvērējs iekliedzās. Viņš noņēma to no auss, paskatījās uz vienmērīgajiem caurumiem, no kuriem plūda sašutuma pilns gaiss, un uzlika to uz sviras.
Durvis drebēja zem nezināmu cilvēku sitieniem un tā nebija policija. Neviens savu svētdienas vakaru nepavadīs, meklējot dažus neveiksmīgus elektriskos skaitītājus.
Varbūt viņas jaunā drauga bijušais atveda draugus, lai sadraudzētos ar viņu? – man pēkšņi iešāvās galvā traka doma. Viņa jaunā mīla Anyuta, kuru viņš satika rindā pēc desas, nesen atzina, ka vīrietis, ar kuru viņa izšķīrās, viņu vajā, zvana un pat draud…
Bet kā viņš zināja, kur es strādāju? Tomēr viņa pati varēja izpļāpāties. Kādas stulbas sievietes! – viņš sadusmojās, dodoties uz ārdurvju pusi.
Viņā atgriezās apņēmība, un dīvainais zvans ar izmisušo māti, kura nevarēja atrast savu jautro pēcnācēju, izlidoja no viņa galvas.
Nikolajs piegāja pie durvīm un grasījās tās atvērt, bet tad, padomājis, iegāja ieejas vestibila stūrī. Viņa rokā bija smaga tērauda liekšķere ar garu rokturi. Sētnieks atstāja šeit savus darbarīkus, lai no rīta nevilktos pagrabā. Ja vēlas, šī liekšķere varētu nogalināt mežacūku.
Koļa pasmaidīja, iztēlojoties, kā platais audekls gulēja tieši uz Aņutas likumpārkāpēja vainaga, un pagrieza atslēgu, stumjot durvis ar kāju.
Durvis atsitās pret kaut ko mīkstu, un viņš ļauni nomurmināja, atverot tās plašāk.
No otras puses atskanēja apslāpēta, nožņaugta balss, tā šķita sievišķīga, un uzreiz atbildēja vīrieša balss, rupja un sašutusi.
– Kāpēc tu spied vaļā?
"Es grasos kādam nogriezt galvu…" Nikolajs draudīgi norūca, paceļot liekšķeri virs galvas un izlecot no galvenās ieejas skolā.
Pagāja zināms laiks, līdz viņa acis pielāgojās tumsai, un, kad viņš spēja atšķirt apkārtējo telpu, viņam izplūda auksti sviedri.
Piecpadsmit cilvēku un varbūt pat vairāk stāvēja uz skolas