ТОП просматриваемых книг сайта:
Laika cilpa. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
It kā dzirdot viņa domas, Liza sastinga, apgāza viskija glāzi un turpināja:
– Un… nē, Petja… čeka nav ārkārtas komiteja. Paskatījos speciālās grāmatās, tāda saīsinājuma nebija, neviens neinjicēja. Tas ir pavisam savādāk.
Birojā valdīja nāvējošs klusums. Varēja dzirdēt kvēldiega dūkoņu spuldzītē pie griestiem.
– Vai tas ir tas, ko es domāju? – Viktors klusi jautāja.
Ļena nodrebēja – viņa sēdēja viņam blakus, šķita, ka viņi unisonā domā par vienu un to pašu. Viktors paskatījās apkārt uz saviem klasesbiedriem. Šķiet, ka visi zināja atbildi, kas karājās gaisā, taču viņi to nepateica skaļi.
Liza viegli pamāja.
– Jā. Tie ir viņa iniciāļi. Červjakovs Konstantīns.
5. nodaļa
1941 gads
Viņi staigāja ilgu laiku.
Sākumā viņu atbalstīja asinīs plosošais adrenalīns, dusmas un aizvainojums pret bērniem, kuri izrādījās tik stulbi, ka nesaprata, cik viegli pieaugušie viņus apmānījuši. Tad, kad sākotnējais drošinātājs bija izžuvis, Liza nolēma, ka tā vai citādi viņa sasniegs savu mērķi, un, zobus sakodīdama, gāja.
Tieši ar šādu sejas izteiksmi viņa sēdēja mājās, saliekusies pie blāvas lampas, kad daži mājasdarbi negribēja tikt atrisināti. Viņa zināja, ka pat tad, ja uzdevums ir neatrisināms, viņa tik un tā sasniegs savu mērķi – laika un pūļu jautājums. Un nekad nav bijis savādāk. Jebkurā gadījumā viņai jābūt pirmajai. Piemēram, tāds pats kā Červjakovs, tikai viņš ir pirmais drosmē, augstprātībā… – viņa domāja. Nekaunība nav gluži tā īpašība, kas būtu publiski jāapstiprina, taču viņa noteikti zināja, ka dziļi visi klases zēni vēlas būt tikpat pārliecināti kā Kostja. Bet viņiem vienkārši neizdevās. Un meitenes arī gribētu labi mācīties. Bet tas nav tik vienkārši.
Šajā ziņā viņi bija līdzīgi Kostjai. Vai ne tikai šis?
Viņi gāja pa šauru taku, kas vijas cauri drūmam mežam. Jūs neko nevarat redzēt, bet viņš staigā uz elli, ”domāja Liza. Bez bailēm, bez šaubām. Kaut es to varētu izdarīt!
Manas kājas kļuva slapjas. Viņa jutās ļoti nogurusi. Prieks, ka viņa drīz ieraudzīs apdullinātos pieaugušos, bija pārgājis. Mežā pat nebija redzami pieaugušie, lai gan viņi bija staigājuši jau vairāk nekā stundu.
Červjakovs klusēja. Sākumā viņš viņai izteica vairākus apšaubāmus komplimentus, stāstot, kā viņa visus piekāvusi un kā viņi tagad tur sēž un sapņo braukt arī viņiem līdzi, bet bija jau par vēlu, vilciens aizgājis. Izteikuši šos vārdus, viņi sāka smieties, un Liza pirmo reizi sajuta, ka ir kļūdījusies. Viņai nevajadzēja iet viņam līdzi. Bet tagad ir par vēlu. Atlika tikai aizvērt zobus un klīst pa šo bezgalīgo tumšo mežu.
– Cik ilgi vēl jāiet, kā tu domā? – viņa jautāja, kad viņas kājas kļuva koka.
Neapgriezies, Červjakovs pēkšņi sacīja:
– Vairs ne īpaši.
Viņš bija divas galvas garāks – otrā kursa students, bet patiesībā viņa pat nezināja, cik viņam gadu, varbūt viņš bija atkārtots students pagājušajā gadā, un tad izrādās…
Viņas optimisms pazuda bez pēdām.
"Kostja, varbūt mums ir labāk atgriezties…" viņa pēkšņi ierunājās.
Červjakovs pēkšņi apstājās un pagriezās. Viņa acis bija kā alvas, biedējošas, nedzīvas.
"Iet atpakaļ?…" viņš nomurmināja. – Kur? Šiem bērniem? Ļaujiet viņiem sēdēt un gaidīt, kamēr vācieši viņus sagrābs.
Liza kļuva auksta.
Vai viņš ir kļuvis traks? Pēc acīm spriežot, tā arī bija. Ieplestām acīm, it kā traki, viņi piesardzīgi rakņājās pa mežu.
– Kādi vēl vācieši, Kostja? Ko tu dari?
Viņš pēkšņi pasmaidīja – tas platais, baltzobu, huligāniskais smaids, kas liek meitenēm sastingt no sajūsmas.
– Jā, es jokoju, Liza! Mēs esam gandrīz klāt, vai tālumā dzirdat troksni? Šis ir maršruts, mums tur jāiet.
Viņa klausījās. Tomēr tiešām bija troksnis ne tikai priekšā, bet arī aizmugurē un no debesīm, kuras, šķiet, urbja desmitiem lidmašīnu. Kas tas varētu būt?
Viņa viņam jautāja.
Un viņš atkal iesmējās, tagad bezrūpīgi un kaut kā nomierinoši, it kā ne tikai zinātu, bet būtu pārliecināts par saviem vārdiem.
– Es tev teicu, vai tu esi aizmirsis? Tas ir Kubinkas militārais lidlauks, nakts mācības. Mūsu putni trenējas pacelšanās un nolaišanās sarežģītos laika apstākļos.
Viņa nodomāja, pamāja un atkal nomierinājās. Tā tas droši vien arī bija, un viņas aizdomīgums izskatās smieklīgi. Bet… kāpēc viņš teica “vācieši”, ja viņi ir pārliecināti, ka tas viss ir mānīšana? Bet tā meitene… Katja, šķiet… viņa arī teica dīvainas lietas…
Visticamāk, viņš runāja nepareizi,” viņa noteica un skrēja pakaļ puisim, kurš tagad ne tikai staigāja plaši, bet gandrīz skrēja, it kā nojaušot finiša līnijas tuvumu.
'Cik kautrīgs muļķis es esmu! – viņa atkal un atkal sev pārmeta. “Tam ir jāseko kā piemēram, ne pilītei šaubu vai baiļu, lai gan viņi, varētu teikt, ir vieni tumšā, aukstā mežā – protams, neskaitot tos cilvēkus, kuri visu sakārtoja un tagad ir slēpjas brezenta teltī.” Bet kā viņiem izdevās tik tālu tikt, jo viņai šķita, ka atdalījums ir nobraucis maksimums piecus kilometrus, ne vairāk un, visticamāk, pat mazāk.
Pēkšņi Kostja pēkšņi apstājās un ieskrēja viņā, gandrīz apgāzdama. Viņš turēja viņu ar savām spēcīgajām rokām un, bez šaubām, viņa rokas uzkavējās uz viņas vidukļa daudz ilgāk nekā nepieciešams. Tumsā viņa nevarēja saskatīt viņa sejas izteiksmi, bet viņai šķita, ka viņš atkal smaida.
"Uzmanīgi," Červjakovs klusi sacīja, viņu atlaidot. – Ceļš, paskaties!
Liza ieskatījās tumsā, bet neko neredzēja. Katram gadījumam viņa pamāja.
– Mēs skrienam? – viņa čukstēja.
– Nē. "Klusi," puisis nošņāca. – Piebrauc kravas automašīna, mums jāgaida.
Viņa pēkšņi ieraudzīja, ka priekšējo lukturu stari slīd pa meža nogāzi, priekšā esošo krūmu nodriskātais siluets iemirdzējās spilgtā gaismā, viņai pat izdevās pamanīt ūdens lāses uz kailajiem zariem, un nākamajā mirklī Červjakovs viņai strauji piespiedās. pleciem. Liza sabruka uz slapjās zemes. Viņas plaušās ieplūda saldenā sapuvušu lapu smarža un ar pārsteigumu, kas gandrīz uzreiz pārvērtās riebumā, viņa atklāja viņa roku uz sava vaiga.
– Ko…ko tu dari? – viņa ķērka, mēģinot izspiest kādu vārdu.
– Shh…sh… aizveries…
Viņa mēģināja teikt vēl kaut ko, bet spēcīga roka turēja viņas galvu tā, ka žoklis atteicās kustēties.
Panika pēkšņi aptumšoja