ТОП просматриваемых книг сайта:
Laika cilpa. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
– Piecelties! – Červjakovs uzmeta viņai. – Viņi atstāja.
Liza lēnām piecēlās. Manas kājas atteicās man paklausīt.
– K…kāpēc ū…mēs neskrējām? – viņa izspieda.
– Vai tu esi muļķis? – viņš izpļāpājās. – Tie ir militāristi, ja mūs noķers, tūlīt nosūtīs… – viņš apstājās, -… mūs nosūtīs uz policijas istabu vismaz. Mums nav tiesību šeit atrasties. Šī ir aizliegta teritorija.
Kaut kas viņa balsī lika man šaubīties, ka viņš runā patiesību.
– Kur… kur ir cilvēki, kas mūs… gaida?
– Cilvēki? – un pēkšņi viņš izplūda smieklos. "Vai jūs tiešām to vēl neesat sapratuši?" Vai pēc visa, ko esam redzējuši, neredzat, kur mēs atrodamies? Nu tu tiešām esi… muļķis!
"Kur mēs esam?" Liza teica caur asarām.
Viņš satvēra viņas roku un vilka uz ceļa – cauri krūmiem, bedrēm un riestām, cauri kritušiem kokiem un gravām, un, kad viņas kājas beidzot pieskārās cietai virsmai, viņš palaida viņu vaļā tā, ka viņa gandrīz nokrita.
"Jūs varat palikt šeit, varat atgriezties, ja atrodat ceļu, protams." Bet, ja gribi dzīvot, nāc man līdzi. Daudz vairs nav palicis, desmit kilometri.
– Desmit kilometrus? – viņa čukstēja, nespēdama pat aptvert šo figūru.
Viņš pamāja ar roku un devās pa ceļu, neatskatoties.
Liza no bailēm palika bez vārda. Viņa paskatījās uz tumšo, svārstīgo meža sienu un saprata, ka nav izvēles. Viņa neatradīs ceļu atpakaļ un… visticamāk, nekad vairs neredzēs savus draugus. Mīļais un laipnais briļļainais Deniss, kurš pēc viņas kā Pjero tiecās pēc viņas, dzīvespriecīgā Petka, klusā Ļena, rupjš Vitja un dīvainais jaunpienācējs Deivids.
– Pagaidi, pagaidi mani… es nāku! – no viņas krūtīm atskanēja putna kliedzoša skaņa.
Červjakovs pamāja ar roku.
– Panākt.
Kad Liza viņu panāca, viņš pēkšņi viņu viegli apskāva.
– Tev laikam auksti.
Viņa pakratīja galvu, baidīdamās nokratīt viņa roku.
"Es tevi tagad sasildīšu." Vienkārši… zini, šeit ir savādāk. Es gribu to labāko. Jums jāsaprot. Vai nu tu, vai tu. Nevis kā tur. Ja paklausīsi, viss būs kārtībā. Tas ir viss.
Liza pamāja.
Viņa jau bija nolēmusi, ka, tiklīdz ieraudzīs kaut mazāko mājienu par pieaugušo klātbūtni, viņa atbrīvosies un skries cik ātri vien spēs.
Pēc aptuveni divdesmit minūtēm uz ceļa pēkšņi parādījās dīvainas struktūras – līdzīgas viņa bija redzējusi filmās, tos mēdza saukt par prettanku ežiem. Viņi aizšķērsoja brauktuvi un stiepās no paša meža uz otru ceļa pusi. Eži bija nostiprināti ar dzeloņstieplēm.
"Redziet, šī ir militāra teritorija," sacīja Červjakovs. – Aizliegtā zona.
Viņa pārgāja pāri ērkšķim, satverot to ar savu bikšu kāju. Červjakovs viņu atbalstīja, pretējā gadījumā viņa būtu nokritusi taisni uz netīrā zemes ceļa.
"Ziniet, es uzreiz sapratu, ka mēs esam… vairāk nekā tikai draugi." Pirms gada, tiklīdz es parādījos ar jums. Jūs arī pamanījāt mani, ka esmu… labāka par viņiem visiem. Jā?
"Jā…" Liza klusi teica, pēkšņi atceroties, kā Červjakovs nemitīgi skatījās uz Ļenu un kaitināja viņu ar saviem stulbajiem jokiem, tāpēc viņai tas dažreiz šķita pat smieklīgi – pieticīgā klasesbiedrene nosarka un nobālēja, slepus skatīdamies uz Vitju, bet viņš vai nu nepamanīja, vai arī es nevarēju palīdzēt.
– Nu… redzi, cik labi viss izvērtās. Esi pacietīgs…
Liza ar grūtībām vilka kājas, un Červjakovs gandrīz nepārtraukti lielījās un tikpat pastāvīgi grozījās, it kā kaut ko gaidīdams. Tomēr viņai par nožēlu vairs nebija automašīnu. Apmēram pēc pusstundas zemes ceļa līkumā uzliesmoja gaisma. Liza atdzīvojās un gāja vēl ātrāk, bet Červjakovs viņu apturēja.
"Ātri mežā," viņš pavēlēja un, cieši saspiedis viņas roku, ienira biezoknī pa tikko pamanāmu taku.
– Bet turpat…
– Šī ir patruļa, viņi mūs noķers…
Liza bija gatava padoties jebkurai patruļai, lai tas viss beigtos.
"Un tad būs skolotāju sapulce, tiks aicināti vecāki, viņiem tiks dota darba vieta…
Viņš trāpīja naglai uz galvas.
Dzirdot šos vārdus, viņa pēkšņi saprata, no kā viņš tik ļoti baidījās. Viņa baidījās no tā paša, iespējams, pat vairāk nekā viņš. Kāpēc viņa uzreiz neuzminēja un nevainoja viņu par visu, kad viņš mēģināja tos vadīt, nenonākot nepatikšanās?
Paziņošana darbam un vecāku saukšana uz skolotāju sapulci nozīmēja visa beigas. Tas bija sliktākais, ko vien var iedomāties. Pat slikta atzīme dienasgrāmatā nav tik biedējoša kā tas, kas ar viņiem varēja notikt.
PĒC VIŅAS STULBUMS.
"Tiešām, kāda es esmu muļķe," viņa pie sevis sacīja, iekoda lūpā un stiprāk saspieda viņa roku.
Červjakovs pārsteigts pagriezās.
"Piedod," viņa čukstēja. – Es noteikti esmu muļķis.
Manu acu priekšā parādījās pilna aktu zāle ar skolēniem un skolotājiem. Uz skatuves ir direktors, skolotājs un policijas pārstāvji uniformās un plecu siksnās, kuri nolasa sausu dienesta ziņojumu par to, kā viņi tika aizturēti apsargājamās militārās vienības teritorijā, kur viņiem nebija tiesību iekļūt plkst. visi. Un pirmajā rindā, atzveltnes krēslos ar sarkanu polsterējumu, vecāki sēž balti no kauna.
Viņi gāja pa mežu lokā un iznāca, kad stabs nebija redzams. Lisa pat domāja, ka viņa pamanīja militāristu spilgtā prožektora gaismā, kas stāvēja pie barjeras – viņš bija ar šauteni, lai gan šķita, ka sen armijā viņi šāva no ložmetējiem.
Drīz vien malās esošie koki izretināja, kreisajā pusē sāka parādīties noplukušas būdiņas un šķūņi, taču apkārt bija tik tumšs, ka viņa īsti neko nevarēja saskatīt. Nevienas gaismas.
Viņi nogriezās uz lauku ceļa – no noguruma Liza bija pilnībā apmaldījusies un nejuta ne attālumu, ne laiku. Ķermenis gaudo no sāpēm un noguruma.
No sāniem kaut kas grabēja, viņš iegrūda viņu šauros vārtos, zari sita viņai pa seju, un viņas kāja iekāpa dziļā peļķē un uzreiz kļuva slapja.
Liza savā priekšā ieraudzīja tumšu siluetu – tā bija diezgan liela māja ar stiklu un verandu.
Červjakovs uzkāpa pa pakāpieniem, atbalstīja ausi pret durvīm un klausījās. Viņa seja smīnēja.
Nedaudz atkāpies, viņš strauji pieklauvēja – Lizai likās, ka tas ir kaut kāds kods, divi gari un divi īsi klauvējieni.
Sākumā nekas nenotika. Tad Červjakovs pieklauvēja vēlreiz, uzstājīgāk.
Loga aizkars raustījās, aiz tā pazibēja bālgana ēna, un pēc mirkļa aizbīdīja aizbīdni, atslēga pagriezās un durvis atvērās tikai par centimetru.
Liza dzirdēja vīrieša elpošanu no otras puses, viņš bija skaidri satraukts.
Tad no tumsas atskanēja