ТОП просматриваемых книг сайта:
Laika cilpa. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
"Es rīt no rīta došos uz skolu," viņš teica it kā garāmejot, bet Petja dzirdēja viņa vārdus, pagriezās un uzmanīgi paskatījās uz savu klasesbiedru.
– Vai tiešām ceri tikt mājās?
– Vai ne?
Viņi saskatījās kā pirmo reizi – tieši vakar viņi bija bērni un tādi jautājumi viņus nemaz neskāra.
"Mēs karojam," Petja klusi atbildēja. "Šeit var notikt jebkas." "Viņa balss nedaudz trīcēja un bija tik nopietna, ka Vitja, kas stāvēja plīts ēnā un nejauši dzirdēja viņu dialogu, sajuta, kā zosāda nolīst pa muguru.
"Mēs karojam," viņš atkārtoja Petijas atbildi ar lūpām, it kā izgaršot šos vārdus. Un šī garša bija rūgta, sausa un briesmīga.
9. nodaļa
1941 gads
Svešinieks pazuda svilpojošā tumsā. Šarovs paskatījās apkārt, cenšoties saprast, kur viņš varēja pazust, taču uzreiz saprata, ka tas ir bezjēdzīgi. Apkārt nebija nevienas dvēseles. Tumšie stadiona vaļņi izskatījās satraucoši un lemti. Viņš ienīda tukšos stadionus un centās uz sacensībām neierasties pārāk agri, lai gan pats nesaprata, no kurienes tāds ieradums, precīzāk, gandrīz neiroze.
Pāris reizes, kad viņš uz svarīgām sacīkstēm ieradās aizmuguri, praktiski neatstādams laika iesildīties, treneris Pjotrs Andrejevičs viņu gandrīz izsita – viņam, protams, nebija ne jausmas, ka Iļja paguvis iesildīties. nu ne stadionā, bet turpat netālu, parkā ar miniatūru strūklaku kuplā bronzas Kupidona formā, kur atradās neliels fiziskās treniņu laukums. Pārsteigti pensionāri, skatoties uz jaunekli sporta formā ar uzrakstu “PSRS” uz muguras, kurš intensīvi iesildījās, lūkojoties uz dūkojošo stadionu, sarauca pieri, cenšoties atcerēties neskaidri pazīstamu seju, bet gandrīz nevienu no. viņi varēja domāt, ka tas ir pats Iļja Šarovs, jauna vieglatlētikas zvaigzne, kurš pēc dažām minūtēm aizvadīs sacīkstes Lokomotiv stadionā un ar nesatricināmu skatienu izpilda izlēcienus un pietupienus, liekot jauniem vīriešiem un sievietēm. nedaudz vairāk par 50”, lai saspiestu vēderu un enerģiskāk pagrieztu rumpi un citas ķermeņa daļas.
Vēja brāzma izlauzās cauri stadiona neredzamajam bļodiņai, dungoja tiesnešu tornī un lika vibrēt tukšajiem karogu mastiem. Viņam šķita, ka stadions atdzīvojās, nodrebēja mirdzošā daudzbalsībā, gaidot kautiņus, un pēkšņi kaut kur, augstām sienām paslēptā bļodā, atskanēja šāviens, sāpīgi līdzīgs starta pistoles skaņai.
Šarovs instinktīvi paraustīja. Vīzija uzreiz pazuda, bet šāviens, acīmredzot, bija īsts. Ripojoša atbalss ripoja pa gaisu, atspīdēja no pelēkajām sienām un karājās ļoti tuvu.
– Beidz! – atskanēja asa balss. – Beidz, kam es stāstu!
Viņi kliedza no centrālās ieejas puses, tieši tajā vietā, kur fotogrāfijā viņš pozēja blakus nepazīstamam vīrietim, turot padusē gaišu somu, pilnu ar naudu.
Šarovs nedaudz apsēdās un, paskatījies apkārt, lēnām atkāpās ģērbtuves virzienā. Acīmredzot viņi viņam nekliedza, taču pustumsā, ko ik pa brīdim apgaismoja no aiz mākoņiem uznirstošais mēness, neko nevarēja droši pateikt.
Aizslēpies aiz betona bluķa, viņš piesardzīgi paskatījās ārā. Smagi ejot, divi vīrieši ar šautenēm rokās izskrēja no stadiona malas uz ceļu pa laukumu, no kurienes viņš bija nācis. Pēc pāris minūtēm viņiem sekoja maza auguma vīrietis civildrēbēs. Viņa rokā pazibēja pistole. Pie gaismas celiņa, kas iet apkārt stadionam, vīrietis pēkšņi apstājās un, spēlējoties ar ieroci, paskatījās uz ģērbtuvi. Viņus šķīra apmēram četrdesmit metri. Šarovs juta sviedru krelles, kas tecēja pa muguru. Vējš pēkšņi apklusa un kļuva neparasti kluss – tikai tālā kanonāde rietumos kā nepiemērots fons pārtrauca šo klusumu.
Vīrietis pārvietojās no kājas uz kāju. Smiltis čīkstēja zem zābaka. Viņš aizsmacis un spēcīgi klepoja, izspļāva flegmu un dusmīgi lamāja.
Ne dzīvs, ne miris Šarovs piespiedās pie aukstās, raupjās sienas. Ja jāskrien, tad kur? Viņš ieskatījās tumsā – aiz meža joslas, kas iežogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur lejā ir augsts žogs. Ja jums jāskrien, jums būs jālec pāri. Šarovs aizturēja elpu, saraujies kā atspere, vienā mirklī gatavs salūzt. Katra viņa ķermeņa šūna saspringa, it kā viņš sastinga startā, stadions sastinga, baidīdamies elpot, un neredzamie skatītāji skatījās uz tiesnesi.
Vīrietis atkal pakratīja kāju, lēni, it kā kaut ko berzējot, un tad tabakas smaka sasniedza Šarovu – civilvīrs smēķēja, skatījās apkārt. Tad viņš nometa cigareti zemē, paskatījās uz kāpnēm, kas veda uz stadionu, un ātri devās pēc kaujiniekiem, kuri bija aizbēguši pa priekšu.
Šarovs piesardzīgi paskatījās ārā no vāka. Vīrietis iznāca pa vārtiem, kas bija nedaudz atvērti žogā, apgriezās un ietina ķēdē – taču ķēdei nebija slēdzenes. Vēlreiz paskatoties uz stadionu, civilvīrs pazuda ēnā.
Nogaidījis vēl desmit minūtes, viņš pēkšņi sajuta spēcīgu trīci – šķita, ka viņa ķermenis sitās krampjos – aukstums un mirstīgās briesmas lika par sevi manīt. Un, kad patruļas priekšnieks beidzot devās prom, spriedze sabruka. Šarovs nolaida plaukstas slapjā zemē, skaitīja līdz desmit, koncentrējot vēderā karstuma kamolu, kā to darīja pirms sacensībām, un, kad trīce norima, ar rāvienu piecēlās kājās. Noliecies viņš skrēja uz vārtu pusi. Man bija jādodas prom, pirms kāds cits ieradās šeit.
Pie pagrieziena viņš samazināja ātrumu un paskatījās uz stadiona kāpnēm. Acis, pieradušas pie tumsas, satvēra plankumu – bezveidīgu, kā netīrumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomēr visā pilsētā tas izskatījās kaut kā biedējoši.
Pārvarējis kārdinājumu nekavējoties izskriet no žoga, Šarovs klausījās un pieskrēja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsā saprastu, kas tas ir, viņš uzreiz atkāpās. Viņā skatījās vīrieša nedzīvās stikla acis, ar kuru viņš tikko bija runājis ģērbtuvē.
"Treneris…" viņš čukstēja, pārakmeņojies no šausmām. Viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja pašu arku, kur tika uzņemta fotogrāfija – un pēkšņi viņa atmiņā ar apbrīnojamu skaidrību parādījās saulaina jauka diena, piepildīta ar smiekliem, priecīgām cilvēku balsīm, stadiona šalkoņu. vakar.
Viņš stāv pie arkas blakus trenerim, garām gāja iemīlējies pāris un viņš uzsauca viņiem, puiši pagriezās. Ieraugot sportistu Dinamo kreklā, viņi viņu uzreiz atpazina un sāka smaidīt.
– Andrejs Viktorovičs! – puisis iesaucās, – vai tiešām tu? Tā ir patiesība⁈
Viņš pamāja ar galvu un arī plati pasmaidīja.
– Vai jūs varētu mani nofotografēt ar manu treneri? – Šarovs jautāja puisim un viņš uzreiz piekrita.
Kameras aizvars noklikšķināja, Šarovs pagriezās, turpinot smaidīt, un satvēra trenera skatienu ēnu, it kā starp viņiem būtu lidojis kaut kas tumšs un nepatīkams.
Viņš cieši satvēra somu, kas patīkami sildīja viņa ķermeni, un sniedzās pēc kameras.
Meitene jautāja:
– Vai tu dosi mums autogrāfu? Atvainojiet, nav nekā cita, uz ko rakstīt,” viņa apmulsusi sacīja, pastiepot šokolādes kasti. – Citā pusē.
Šarovs pagriezās pret treneri.
– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevič!
Viņš izņēma no krūšu kabatas pildspalvu. Šarovs netīšām pieskārās viņa pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti kā ledus.
Viņš