LITMIR.BIZ

      – Toreiz viņa bija runājusi nopietni. Ak dievs, vai tagad tā bija vienīgā izeja? Vai viņai nāksies dzemdēt, lai nevajadzētu Ērikas labā izdarīt kaut ko nesavtīgu?

      – Nu, ja jūs gribat vēl kādu bērnu, tu tik un tā noteikti vari ziedot olšūnas, – Olivers iebilda. Viņa pierē bija ievilkušās trīs dziļas, sakrokojušās rievas. Viņš izskatījās pēc saīguša multiplikāciju filmu varoņa. – Klīnika patiešām dod priekšroku zināmiem donoriem, kuri vairs nevēlas bērnus, bet to visu var atrast šajā lasāmvielā.

      – Tu teici, ka drīzāk būtu gatava sev izdurt acis, nekā laist pasaulē vēl vienu bērnu? – Sems jautāja Klementīnei. – Tu patiešām tā teici?

      – Tas bija joks! – Klementīne atkārtoja. – Mani todien droši vien bija nogurdinājušas meitas.

      Viņa vairs negribēja nevienu bērnu, tomēr zināja, ka Sems grib vēl. Ja vien tas būtu iespējams, viņš droši vien gribētu četrus vai piecus bērnus – un ļoti priecātos par dēlu –, taču Klementīne bija maldīgi cerējusi, ka reiz viņš, nu… liksies mierā. Ikreiz, kad meitenes slikti uzvedās vai kad māja sāka likties pārāk šaura viņiem četriem un tajā vairs neko nevarēja atrast, vai kad viņus nomāca raizes par naudu, Klementīne klusībā cerēja, ka Sema cerības uz vēl vienu bērnu būs sākušas klusi un saprātīgi izgaist.

      Viņai nemūžam nebija vajadzējis stāstīt Ērikai, ka viņa vairs nevēlas bērnus. Tā bija vieglprātīga piezīme. Attiecībās ar Ēriku viņa automātiski izvēlējās rūpīgi izstrādātas vieglprātības nostāju. Viņai būtu vajadzējis atzīties, ka Sems tā nedomā, jo vienmēr taču pastāvēja risks, ka šie vārdi atkal uzpeldēs kādā sarunā, tieši tā, kā tas bija noticis šodien.

      Klementīne tikai retu reizi mēdza stāstīt Ērikai kaut ko tādu. Viņa visu apzināti noklusēja. Kopā ar citām draudzenēm viņa, lieki nedomādama, pļāpāja par visu, kas vien iešāvās prātā, jo bija skaidrs, ka viņas droši vien aizmirsīs pusi no dzirdētā. Ne Klementīnes māte, ne tēvs, ne arī kāds cits visā pasaulē nekad tik kāri neklausījās visā, ko viņa sacīja, it kā būtu svarīgs katrs vārds un to būtu vērts paturēt prātā nākotnes vajadzībām.

      Bērnībā, nākdama pie Klementīnes rotaļāties, Ērika vispirms savādi un rūpīgi izpētīja visu viņas istabu. Viņa atvēra visas atvilktnes un klusēdama izskatīja to saturu. Viņa pat nometās četrrāpus, lai palūkotos zem Klementīnes gultas. Pati Klementīne tikmēr stāvēja, mēmu dusmu pārņemta, bet, kā bija likusi viņas māte, izturēdamās laipni un pieklājīgi. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, Klementīne.

      Būdama pieaugusi, Ērika acīmredzot bija iemācījusies uzvesties puslīdz pieklājīgi un vairs nerakņājās pa viņas skapjiem, tomēr ikreiz, uzsākot sarunu, Klementīne Ērikas acīs vēl aizvien varēja manīt to pašu mantkārīgo mirdzumu. Šķita, ka Ērika joprojām nebija zaudējusi vēlēšanos palūkoties zem Klementīnes gultas, un tāpēc arī Klementīnes mēmā, sašutuma pilnā pretošanās vēl aizvien nekur nebija zudusi.

      Taču visironiskākais bija tas, ka tagad Ērika, šķiet, bija nolēmusi tieši tāpat noklusēt visu, kas bija svarīgs. Šo milzīgo noslēpumu viņa bija glabājusi jau divus gadus, un pirmajā brīdī Klementīne bija grasījusies justies aizskarta par šādu atklājumu: ak jā, Klementīnei jau bija viegli augstprātīgi noraudzīties uz Ēriku no sava augstā draudzības pjedestāla un vēlīgi apveltīt viņu ar dāvanām: nu, protams, Ērika, tu drīksti būt mana pirmā bērna krustmāte!