LITMIR.BIZ

Скачать книгу

mēģinot atvilkt elpu, viņa sēdēja ģērbtuvē uz sola, ar elkoņiem atspiedusies pret ceļgaliem. Pulkstenis pie sienas rādīja deviņi. Birojā šobrīd viņa, visticamāk, jau divas stundas būtu čakli nostrādājusi pie sava rakstāmgalda. Tas laiks bija pagājis. Tagad visa diena klājās Libijas priekšā kā pilnīgi balta lapa. Bet viņa vismaz bija sākusi kaut ko darīt, lai tiktu vaļā no uzēstajām mārciņām.

      Iegājusi dušā un pārģērbusies, viņa atgriezās dzīvoklī un nākamo stundu pavadīja pie datora veltīgos darba meklējumos. Meta mieru, lai ieturētu lenču, noskatījās pusdienas ziņas televīzijā un piecpadsmit minūtes kavējās ziepju operā, kas sekoja ziņām. Aptvērusi, ka saturs sācis viņu interesēt, Libija strauji izslēdza televizoru un atgriezās pie datora. Pagājušajā nedēļā viņa dažas dienas bija atļāvusies diendusu. Gulēt dienas vidū – tas taču bija briesmīgi. Viņu šausmināja jau doma vien par to, ka varētu skatīties ziepju operas un gulēt diendusu. Kāda sveša persona bija sākusi iemājot viņas ķermenī, un viņai vajadzēja atrast veidu, kā apturēt šo naidīgo pārņemšanu.

      Kad viņa nākamajā rītā ieradās sporta zālē, blakus skapīša durvis atvēra kāda pārliecinoša izskata sieviete. Viņa izskatījās pazīstama. Tad Libija pēkšņi atcerējās. Tā bija juriste kādā no pilsētas lielajiem juridiskajiem birojiem. Libija vairākas minūtes centās atminēties sievietes vārdu. Megana… Megija… nē, Medija Tāda un Tāda. Kāpēc, ak, kāpēc gan viņa nebija bijusi vērīgāka? Viens no viņas tēva padomiem tomēr bija vietā. Viņš bija sacījis, ka Libijai vajadzētu vairāk piestrādāt pie pazīšanās tīklu veidošanas.

      Problēma bija tā, ka Libija tik ļoti centās iegūt partnera statusu, ka nebija veltījusi daudz pūļu profesionālu draudzību veidošanai. Nebija jau tā, ka viņai vispār nebūtu draugu. Viņa bija papūlējusies uzturēt pazīšanos ar dažiem kursa biedriem no koledžas un juridiskās augstskolas. Nelaime bija tā, ka viņa neprata veidot paziņu tīklus. Bet viņa gribēja to iemācīties. Šajā brīdī viņa bija gatava darīt gandrīz jebko, kas varētu palīdzēt atrast darbu.

      Labi, šis brīdis bija tikpat labs kā jebkurš cits.

      – Sveiki, – Libija sacīja, aizvērdama savu skapīti. – Jūs esat Medija, vai ne? – Medija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, bet sejā nekas neatspoguļojās.

      – Es esmu Libija, – viņa smaidot sacīja. – Libija Morgana no Burkhart, Smith & Crandall. – Nebija nekādas vajadzības atklāt, ka šobrīd viņa bija bez darba.

      – Ā, sveika!

      Neizskatījās, ka Medija viņu pazītu.

      Libija nezināja, ko vēl lai saka. – Vai jūs bieži nākat uz šejieni? – Ak Dievs, tas izklausījās pēc neveikla mēģinājuma iepazīties. – Es tikko pierakstījos… Šī ir mana pirmā nedēļa, un jāatzīst, iet diezgan grūti. – Viņa norādīja uz saviem pleciem vārgā mēģinājumā pajokot. Īstenībā viņa, visticamāk, izskatījās drīzāk nožēlojama nekā uzjautrināta.

      – Es šeit esmu trīs rītus nedēļā, – sacīja Medija un pievērsās draudzenei, kas stāvēja viņai otrā pusē. Abas atstāja ģērbtuvi un iegāja sporta zālē.

      Libija samulsusi novērsās. Viņa paņēma roku dvieli pa ceļam uz galveno zāli un izvēlējās trenažieri. Kāpņu trenažieris bija brīvs, un viņa nolēma to izmēģināt. Pēc trīsdesmit minūtēm Libijai šķita, ka būs vajadzīga reanimācija. Plaušas svila, un kāju muskuļi protestējot brēca.

      Miss Universe dubultniece Džina, kura bija izrādījusi sporta zāli, to pamanīja, un, Libijai turpinot saraustīti elpot, deva vairākus padomus fiziskās formas uzlabošanai, lai gan tie visi izklausījās sāpīgi. Turpmāk viņa turēsies pie soļošanas celiņa. Kad Heršels bija ieteicis sākt dzīvot, Libija bija jutusies aizvainota; viņas dzīve bija vienkārši brīnišķīga, liels tev paldies! Viņai patika darbs, un viņa dzīvoja jaukā dzīvoklī. Vairāk patiešām viņa neko negribēja, un viņai nekas nebija vajadzīgs – protams, izņemot kļūšanu par partneri.

      Nedēļās un mēnešos, kas bija pagājuši kopš tā laika, viņa bija sapratusi, ka Heršelam bijusi taisnība. Ja viņa gribēja būt godīga, vajadzēja atzīt, ka lielākā daļa tā saukto draugu bija vienkārši paziņas. Viņa nepavisam neprata veidot jaunas draudzības. Bez darba viņa jutās kā krastā izmesta zivs.

      Atgriezusies mājās, Libija piezvanīja Robinai Hemlinai, viņas tuvākajai draudzenei studiju gados. Juridiskajā augstskolā abas mēdza kopā nodoties mācībām. Robina strādāja par prokurori Sietlas pašvaldībā un bija tikpat mērķtiecīga un centīga kā Libija… vai kā Libija pirms pieciem mēnešiem. Pēc pusotras stundas Robina atzvanīja.

      – Kas noticis? – Robina vaicāja savā ierasti nopietnajā tonī.

      – Vai varam satikties un paēst kopā lenču?

      – Kad? – Robina jautāja, izklausīdamās aizņemta ar ko citu.

      – Jebkuru dienu šonedēļ. – Vai nākamnedēļ, vai aiznākamnedēļ, vai nedēļā pēc tam, domāja Libija.

      – Ceturtdien varētu. Pusdienlaikā Blosomstrītas Franču kafejnīcā?

      – Lieliski. – Libija nezināja, kur atrodas Franču kafejnīca vai Blosomstrīta, bet pietiks ar datorpeles klikšķi, lai restorānu atrastu. – Jauki. Tad uz tikšanos.

      Ceturtdienā Libija jau bija aizņēmusi vienu no galdiņiem uz ietves un pasūtījusi abām lenču, kad Robina ar desmit minūšu nokavēšanos ieradās.

      – Atvaino, ātrāk nekādi nevarēju.

      – Viss kārtībā. – Draudzene izskatījās labi. Varbūt nedaudz liekā svara, bet Libija jau nu nebūs tā, kura metīs akmeni, īpaši kopš pati vairs nevarēja aizpogāt bikses. Robinai mugurā bija nevainojams, jūras zils lietišķais kostīms ar taisniem svārkiem. Mati bija nogriezti īsāk, nekā Libija atcerējās redzējusi iepriekšējās tikšanās reizes. Patiesībā viņa nemaz nespēja atminēties abu pēdējo tikšanos. Kopš Libijas darba meklējumu sākuma viņas pāris reižu bija runājušas pa tālruni, bet pavisam īsu brīdi. Dažus vārdus. Libija prātoja, vai tikpat strupa viņa pati izklausījās vēl nesenā pagātnē. Droši vien. Viņa vienmēr steidzās, lai pabeigtu ziņojumu vai paspētu uz tikšanos.

      – Es jau pasūtināju, – Libija sacīja. Viņa bija zinājusi, ka Robina kavēsies un viņai būs maz laika.

      – Ko es ēdīšu? – Robina smejoties vaicāja.

      – Pusi sviestmaizes ar tītara gaļu, šķelto zirņu zupu un ledus tēju.

      – Lieliski. – Robina pavilka krēslu un apsēdās iepretī Libijai.

      Sauljums viņas pasargāja no jūlija saules stariem.

      Tiklīdz Robina bija iekārtojusies, oficiante nolika viņām priekšā lenča paplātes, krūkas ar ledus tēju un devās projām, paņēmusi plastmasas pasūtinājuma numuru, kuru Libija bija nolikusi uz galda.

      – Kā sokas ar darba meklēšanu? – Robina jautāja, pasniegdamās pēc savas sviestmaizes puses.

      Libija vilcinājās, nevēlēdamās atzīt, cik ļoti viņu pārņēmis izmisums. – Procesā.

      – Atradi darbu?

      Libija papurināja galvu.

      Robinas roka, ceļot pie mutes sviestmaizi, sastinga. – Tu laikam joko.

      – Gribētu jau gan, lai tā būtu.

      Draudzene pašūpoja galvu. – Es varētu tev noorganizēt interviju pašvaldībā, tur vajag prokurori.

      Libija pacēla

Скачать книгу