LITMIR.BIZ

Скачать книгу

veikala, neko nenopirkusi.

      Ieejot dzijas veikalā, ieskanējās zvaniņš virs durvīm. Lidijas sejā atmirdzēja viesmīlīgs smaids. Viņa bija tik jauks, laipns cilvēks, un Libija baidījās, ka jaunumi Lidiju satrieks.

      – Libij, jauki tevi redzēt. Vai ir kāda problēma ar bērnu sedziņu, ko tu adi?

      – Nē… nē. – Viņa pavērās apkārt. Lidija bija viena. Viņas māsa Mārgarita bija vai nu pie viņu mātes, vai ieradīsies vēlāk kāda cita iemesla dēļ.

      – Cerēju, ka mēs varētu aprunāties, – Libija sacīja, izvairīdamās skatīties acīs. Balss skanēja klusu un par spīti visām pūlēm ļoti nedroši.

      – Protams, Libij. – Draudzene aizveda viņu veikala dziļumā un automātiski ielēja katrai pa tasei kafijas.

      – Melnu, pareizi?

      – Pareizi. – Ak, cik ļoti viņai pietrūka saldā krējuma un cukura, bet atteikšanās no tiem bija daļa no plāna, kā nomest desmit liekās mārciņas.

      Lidija pasniedza viņai krūzi, un abas apsēdās pie galda. – Pat nezinu, kā lai iesāk, – Libija sacīja, lūkodamās savā kafijā. – Es par to nerunātu, ja runa nebūtu par veselību un arī juridiska lieta, un, nu…

      – Veselības un juridiska lieta? – Lidija pārjautāja. Tagad viņa arī izskatījās satraukta.

      – Manuprāt, būs labāk, ja sākšu no sākuma, – Libija piedāvājā. Viņa centās domāt par labāko veidu, kā taktiski skart galveno tēmu, bet nekas nenāca prātā. Vienīgais veids, viņa nolēma, ir būt tik tiešai, cik vien iespējams.

      – Jā, lūdzu, sāc no sākuma. – Lidija turēja kafijas krūzi abās rokās, it kā viņai vajadzētu pieturēties pie kaut kā stabila. – Atceries, kad es devos uz Sietlas slimnīcu kopā ar Keisiju un Avu pirms aptuveni pusotras nedēļas?

      – Protams. Jūs aiznesāt cepurītes priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem.

      – Pareizi. Tur mēs liftā satikām dakteri Stounu.

      – Ak jā. – Lidija nedaudz atplauka. – Glītais dakteris Stouns bija atstājis lielu iespaidu uz meitenēm.

      – Viņš mani pazina, jo mēs trenējamies vienā un tajā pašā sporta zālē.

      – Tā meitenes stāstīja.

      Acīmredzot Libija bija pateikusi vairāk, nekā pati aptvēra.

      – Nesen viņš lūdza iespēju aprunāties ar mani… privāti.

      Lidija zinoši pasmaidīja. – Patiešām?

      – Nedomā kaut ko tādu. Varu droši teikt, ka es personiski dakteri Stounu neinteresēju ne mazākajā mērā.

      – Ai, Libij, vai tu jūties vīlusies?

      – Nē, nepavisam ne. – Viņa pašūpoja galvu, nevēlēdamās novērsties no galvenās tēmas. – Lieta tāda, ka viņš uzskatīja šo sarunu par svarīgu, jo… – Iečirkstējās zvaniņš virs durvīm, norādot, ka Lidijai ir pircēja. Libija iekšēji novaidējās un piespieda sevi atlaisties krēslā. Viņas ķermenis bija sasprindzis kā karotājai, dodoties cīņā. Visas sajūtas bija saasinātas; dzīslās ātri un spēcīgi pulsēja adrenalīns.

      Kamēr Lidija apkalpoja pircēju, ieradās Mārgarita. Libija jau bija pieradusi pie viņas strupajām manierēm un zināja, ka nevajag apvainoties. Viņa nojauta, ka zem raupjās ārienes slēpjas maiga dvēsele. Libija tāpat zināja, ka Mārgarita itin visā kaismīgi aizstāv māsu, un vēlējās, kaut varētu turpināt sarunu ar Lidiju divatā. Mārgaritai nepatiktu, ja viņa uztrauktu Lidiju.

      – Sveika, Libij, – Mārgarita sacīja, noliekot somu mazajā birojā. Viņa atgriezās ar kafijas krūzi.

      Lidija beidza apkalpot pircēju, un gandrīz uzreiz veikalā ienāca vēl kāds. Šaubīdamās Libija pārdomāja, vai nebūtu labāk ierasties citreiz. Tad viņa nolēma: tagad vai nekad – citādi viņa zaudētu drosmi.

      Šķiet, Lidija jutās tāpat, jo lūdza māsu palīdzēt nākamajai pircējai. – Mums ar Libiju ir neliela saruna. Vai tu varētu mani aizvietot? – viņa vaicāja.

      – Protams. – Mārgarita nolika kafiju sāņus un devās uz veikala priekšējo daļu.

      – Labi, – Lidija sacīja, atkal ieņemot savu vietu. – Ko tu gatavojies sacīt?

      Libija dziļi ievilka elpu un uz mirkli aizvēra acis. – Dakteris Stouns gribēja runāt ar mani pēc tam, kad bijis redzējis meitenes liftā, un viņš ir pārliecināts, ka viena no viņām ir stāvoklī.

      – Kas? – Lidijas šokētā balss skaļi pārskanēja visu veikalu.

      Mārgarita sastinga pusceļā, tāpat arī sieviete, kuru viņa apkalpoja. – Vai jums tur viss kārtībā? – Mārgarita jautāja.

      – Viss ir labi, – Lidija nomurmināja. Viņas acis cieši skatījās Libijā. – Tas ir joks, vai ne?

      Libija papurināja galvu. Nelabums vēderā atgriezās. – Es gribētu, lai tā būtu.

      – Vai… vai tā ir Keisija?

      – Nezinu, vai tā ir viņa vai Ava. – Libija labprāt būtu iepļaukājusi Filipu, ka viņš nebija izteicies skaidrāk. Dakteris bija pieņēmis, ka viņa atcerēsies meiteni, kura stāvēja viņam pa labi, vai arī tas bija viņai labajā pusē? Intuīcija teica priekšā, ka tā ir Ava, vienkārši pēc veida, kā viņa izturējās, bet viņa nevarēja būt droša. Viņa gandrīz pateica to skaļi, bet pārdomāja.

      Viņa vienkārši nezināja.

      Lidija bija nobālējusi. Viņa atbīdīja mīkstos, brūnos matus no pieres un atstāja roku tai piespiestu. – Breds kādu vakaru pieķēra Keisiju, kad viņa mēģināja slepeni izlavīties no mājas… Tā nebija pirmā reize. Mēs nezinām, kurp viņa dodas, un viņa mums nesaka.

      Libijas vēders sažņaudzās milzu mezglā. Varbūt viņai nebija taisnība. – Kā ar Avu?

      – Viņa ir jauka meitene, bet, cik esmu redzējusi viņas vecmammu, nu, teiksim tā, viņas dzīves apstākļi nav ideāli. Tā varētu būt viņa.

      – Dakteris Stouns sacīja, ka Keisija vai Ava varētu pat nezināt par grūtniecību.

      – Kā viņš var to zināt? Patiesībā tas ir tikai minējums, pareizi? – Lidija šķita pieķeramies iespējai, ka tā nav patiesība, bet viena liela kļūda.

      Viņas šoks un neticība atspoguļoja Libijas pašas reakciju, kad Filips bija vērsies pie viņas. Noteikti tās bija tikai aizdomas, pārspīlētas bažas vai pārpratums. Abas meitenes bija tik mazas un naivas. Stāvoklī? Trīspadsmit gadu vecumā? Tas viņu šokēja un sadusmoja. Tomēr Libija nespēja ignorēt to, ko zināja, nevarēja izlikties, ka viņš maldītos. Viņš bija ārsts, nevis viņa.

      – Neesmu pilnīgi pārliecināta, kā viņš to var zināt. Dakteris Stouns to neteica, bet viņš bija pietiekami noraizējies, lai vērstos pie manis. Man gribētos, lai es spētu to sīkāk izskaidrot… Filips… Mēs ar dakteri Stounu runājām tikai dažas minūtes, pirms viņu izsauca ārkārtas situācijas dēļ. Kopš tā laika neesmu viņu redzējusi un neesmu varējusi izjautāt.

      Varbūt būtu bijis labāk uzgaidīt, bet visa šī lieta tik ļoti nomāca prātu, ka Libija nespēja to ignorēt vēl ilgāk. Kopš tikšanās ar Filipu viņa naktīs slikti gulēja.

      Lidijai sāka trīcēt rokas. Ja Libija viņu pazītu labāk, viņa būtu pasniegusies pāri galdam un satvērusi Lidijas roku. Viņa gribēja to mierināt, dāvāt Lidijai pārliecību, ka viss būs labi, bet viņai pašai tās

Скачать книгу