LITMIR.BIZ

      Pa brītiņam skrodelis izlikdamies pāris reizes jau iekrācies. To dzirdēdama, meita modinājusi māti: “Memm, memm, celies, nu viņš šņāc!” Māte uzcēlusies, bet drošības labad vēl dedzinājusi papēdi: vai tikai patiesi aizmidzis? Skrodelis, nabadziņš, cieties, zobus sakodis un nocieties arī. Nu saimniece paņēmusi tādu podiņu aizkrāsnī, iemērkusi tanī pirkstus, aptraipījusi paduses un tūliņ palikusi par žagatu; meita darījusi pakaļ un arī palikusi par žagatu. Abas aizlaidušās pa logu prom. Skrodelis domājis: “Vai tad es atkal nevaru tai mērcē pamērcēt pirkstus?” Labi, – pamērcējis pirkstus un aptraipījis paduses. Tūliņ palicis arī par žagatu un aizlaidies tām pakaļ. Laidies, laidies, – piepeši tāļā, svešā vietā nokritis zemē un palicis par cilvēku. Bet tur brīnum apakš zemes rūcis, un necik tāļu ieraudzījis vēl arī tādu caurumu. Līdis iekšā skatīties un atradis veselu māju. Tanī mājā burvene ar meitu bij atlaidušās. Meita paskatījusies pa logu un teikusi: “Memm, āre kur skrodelis lai atskrējis!” Māte iztecējusi pretim, paslēpusi skrodeli pabeņķī un pieteikusi: “Te ienāks tāds: vidū adatas tievumā, abi gali baļķa resnumā, bet tad tu nebrīnies, citādi viņš pārlūzīs!” Jā – necik ilgi – lien viens pa durvīm: vidū tik tievs kā adata, bet abi gali baļķa resnumā. Skrodelis, tādu ieraudzījis, nevarējis nociesties – tūliņ iesaucies: “Ak tu, tievais spoks, kā tu nepārlūzti!” Līdz to izteicis, tievais pārlūzis pa vidu. (Tas bijis burvju ķēniņš.) Nu saskrējuši citi burvji un gribējuši skrodeli nožņaugt, bet saimniece ātri izrāvusi skrodeli laukā, iesmērējusi viņam vēl paduses, uzsēdinājusi baļķim mugurā un tad ieteikusies: “Tiešām projām, nekur klāt!” Baļķis tūliņ pacēlies gaisā ar visu skrodeli, ar saimnieci un viņas meitu. Ceļā saimniece pamācījusi skrodeli: “Ja labi augstu lidosim, tad tu nesaki: ūja! kur nu augsti ejam!” Bet drīz pēc tam gadījusies upe un teitan baļķis uz reizi ļoti augsti pacēlies gaisā. Skrodelis iesaucies: “Ūja! kur nu augstu lidojam!” Līdz to bij teicis – baļķis gāzies kā vējš upē un noslīcinājis abas burvenes, tikai skrodelis, labs peldētājs, izglābies malā.

      VIESULIS

      “Re, re, bērniņi, saturat cepurītes, ka Rīgas kungi neaiznes!”

      “Vecā māmiņa, kur tad ir tie Rīgas kungi?”

      “Jā, nu, bērniņi, kā tad nu neredziet – rau, kur tas, riņķī griezdamies, skrien.”

      “Nu lai – tas jau ir vējš, vai viesulis.”

      “Ir gan vējš, bet ar to senāk Rīgas kungi skrēja apskatīties, kā uz zemēm lini aug. Ja jūs negribiet ticēt – es jums pastāstīšu, kā senāk vienam saimniekam šitāds vējš aiznesis tutinu (dunci) uz Rīgu – tad jūs man arī, varbūt ticēsiet.

      Senāk reiz viens saimnieks ēdis dienišķas pļavā ar saviem strādniekiem. Tā viņam ēdot šitāds pat vējš, – kā tas, kur, eku, aizskrien – skrējis taisni virsū un citiem norāvis cepures. Cepures gan saķēruši, bet vienu tutinu kā ķēris, tā ir aiznesis.

      Nu, un rudenī saimnieks aizbraucis uz Rīgu ar liniem. Kad linus pārdevis, tad namnieks devis kāpostus ieēst un – ko domājiet! kāpostus ēzdams, ierauga savu tutinu uz namnieka galda – to, kuru vasarā viesulis bij aiznesis. Nu, redziet, vai tad viesulis tutinu uzlika uz galda?”

      “Nu viņam vajadzēja prasīt namniekam, lai to tutinu atdod – ka tas ir mans tutins.”

      “Redziet, bērniņi, kādi jūs esiet! – vai tad tu nu vari no kunga tutinu prasīt? Ko tad mužiks kungam padarīs? Tu iesāci nieka tutina dēļ – ar galu vairāk ir mājās netiktu.”

      MANTAS REDZĒTĀJS

      Viņos laikos kādam vīram bij podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau tālumā saredz, kur paslēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagaram parunāt vīrus un zirgus, ka lielo kaudzi sagodīt. Bet vagars iekārojis vīra atradumu. Līdz sakrāvuši pirmo desmit vezumu – tūliņ iesaucies: “Tos man, tos man!” un licis vīriem muižā aizvest. Krāvuši tālāk. Bet līdz tie atkal pilni, tā: “Tos man, tos man!” Beidzot iekrāvuši atlikumus. Mantas redzētājs cerējis: “Tos taču man atstās?” Bet nekā: vagars atkal iesaucies: “Tos man, tos man!”

      Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagars atkal: “Klausies, kas tev tai podiņā?”

      Tā un tā – šis izstāstījis.

      “Ai, tad ietraipi man ar kreisajā acī!”

      “Jā, jā – kur tu vagaram atturēsies – traipa arī. Bet vagaram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!

      “To nedarīšu – citādi klāsies nelabi.”

      “Tā! negribēsi man novēlēt? tūliņ traipi man tai acī arī!” vagars uzsaucis. Labi. Bet, kā ietrāpīja labajā acī – uz pēdām palika akls.

      Vēlāk vagaru vadāja par nabagu apkārt un, ja kāds ieprasījās: “Kas acīm kaiš?” tad pats atbildēja: “Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā.”

      IEŠĶAVAS ĶĒNIŅŠ

      Kādai mātei ir trīs meitas. Reiz meitas strādā uz lauka. Piepeši saceļas

Скачать книгу