LITMIR.BIZ

Скачать книгу

kas tieši, un tas viņu kaitināja. Ko viņš noklusēja? Kurš sūtīja vēstules? Varbūt bijusī mīļākā? Vai arī tagadējā mīļākā?

      Viņa sažņaudza un atlaida dūres, piespiezdamās elpot mierīgi. Īslaicīgais atvieglojums jau bija izgaisis, un viņa velti centās sev iegalvot, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Apstiprinājums. Tā bija vienīgā Sannas vēlēšanās. Viņa tikai gribēja zināt, ka Kristians viņu mīl.

      Taču sirds dziļumos viņa saprata, ka viņš tai nekad nav piederējis. Viņš allaž bija meklējis kaut ko citu, kādu citu, visus kopdzīves gadus. Viņa zināja, ka viņš nekad nav viņu mīlējis. Pa īstam ne. Un reiz viņš atradīs cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā, to, kuru patiešām mīl, un tad viņa paliks pavisam viena.

      Sanna apskāva sevi un kādu brīdi sēdēja biroja krēslā. Tad piecēlās. Iepriekšējā dienā bija pienācis Kristiana mobilā telefona rēķins.

      Vajadzēs tikai minūti, lai to izpētītu.

      Ērika bezmērķīgi klīda pa māju. Viņa sajuks prātā no šīs mūžīgās gaidīšanas. Viņa bija beigusi rakstīt jaunāko grāmatu, taču pašlaik nebija spēka pieķerties jaunam projektam. Un arī mājās neko daudz nevarēja darīt, jo mugura un locītavas pastāvīgi protestēja. Pārsvarā viņa vadīja dienas lasīdama vai skatīdamās televīziju. Vai arī darīja to pašu, ko tagad – aiz izmisuma klīda pa māju. Šodien vismaz bija sestdiena, un Patriks bija mājās. Viņš bija devies īsā pastaigā ar Maju paelpot svaigu gaisu. Ērika skaitīja minūtes līdz brīdim, kad viņi būs atpakaļ.

      Kad atskanēja durvju zvans, sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā, un priekšnamā parādījās Anna.

      – Vai tu arī jūc prātā? – viņa jautāja, atbrīvodamās no šalles un jakas.

      – Kā tu uzminēji? – Ērika vaicāja, pēkšņi juzdamās daudz priecīgāka.

      Viņas iegāja virtuvē, un Anna nolika uz letes kūpošu somu.

      – Svaigi ceptas smalkmaizītes. Belinda cepa.

      – Tiešām? – Ērika neticīgi novilka, cenzdamās iztēloties Annas vecāko pameitu, kas, apsējusi priekšautu, ar melni lakotiem nagiem mīca mīklu.

      – Viņa ir iemīlējusies, – Anna sacīja, it kā tas visu izskaidrotu. Un patiesībā tā arī bija.

      – Aha, neatceros, ka tas kādreiz būtu atstājis tādu iespaidu uz mani, – Ērika teica, kārtodama uz šķīvja smalkmaizītes.

      – Šķiet, viņš vakar teicis Belindai, ka viņam patīk saimnieciskas meitenes. – Anna pacēla vienu uzaci un veltīja Ērikai daudznozīmīgu skatienu.

      – Ak tā?

      Anna iesmējās, sniegdamās pēc smalkmaizītes. – Ei, nomierinies, tev nevajadzēs iet pie viņa uz mājām un sadot pa ausīm. Esmu to puisi satikusi, un, tici man, pēc nedēļas viņš Belindai jau būs apnicis, un viņa atgriezīsies pie saviem melnā ģērbtajiem pakāsējiem, kas spēlē nevienam nezināmās rokgrupās un kuriem pie kājas, vai viņa ir saimnieciska vai ne.

      – Cerēsim. Bet jāteic, ka maizītes nemaz nav sliktas. – Ērika košļādama aizvēra acis. Svaigi ceptas smalkmaizītes bija pats tuvākais orgasmam, ko viņa savā pašreizējā stāvoklī varēja sasniegt.

      – Viena priekšrocība mūsu pašreizējam izskatam gan ir – mēs varam stūķēt iekšā tik daudz smalkmaizīšu, cik vien tīk, – Anna teica, iekozdamās otrajā maizītē.

      – Protams, bet vēlāk par to būs jāmaksā, – Ērika atbildēja, lai gan nespēja atturēties no sekošanas māsas piemēram un arī paņēma otru maizīti. Belindai tiešām bija dabas dots konditores talants.

      – Ar dvīņiem tu ātri vien nometīsi gan šo svaru, gan vēl vairāk! – Anna smējās.

      – Iespējams, tev taisnība. – Ērika aizdomājās par ko citu, un izskatījās, ka māsa ir uzminējusi viņas domas.

      – Neraizējies. Viss būs labi. Turklāt šoreiz tu neesi viena. Es būšu kopā ar tevi. Varam nolikt televizora priekšā divus atpūtas krēslus un skatīties Opras4 šovu, visu dienu barojot zīdaiņus.

      – Un pārmaiņus pasūtīt ēdienus ar piegādi, lai vīriem, pārnākot mājās, būtu vakariņas.

      – Jā. Tu redzēsi. Viss būs lieliski. – Anna aplaizīja pirkstus un nostenēdamās atspieda muguru. – Au, šķiet, ka saēdos par daudz. – Viņa uzcēla piepampušās kājas uz krēsla sev priekšā un saņēma rokas uz vēdera. – Vai esi runājusi ar Kristianu?

      – Jā. Ceturtdien biju pie viņa aizgājusi. – Ērika sekoja Annas piemēram un arī uzcēla kājas uz krēsla. Uz šķīvja bija palikusi tikai viena smalkmaizīte, kas burtiski skatījās uz viņu.

      – Kas īsti notika?

      Ērika brīdi vilcinājās, taču nebija radusi kaut ko slēpt no māsas, tāpēc galu galā izstāstīja Annai visu par vēstulēm un to draudīgo toni.

      – Oho, cik briesmīgi, – Anna teica, grozīdama galvu. – Dīvaini, ka viņš tās sāka saņemt vēl pirms grāmatas iznākšanas. Loģiskāk šķistu, ja tās pienāktu pēc tam, kad viņš piesaistīja mediju uzmanību. Man šķiet, ka tās ir no kāda, kuram īsti visi nav mājās.

      – Piekrītu. Tā šķiet. Kristians atsakās uztvert tās nopietni. Vismaz tā viņš man teica. Bet es redzēju, ka Sanna ir uztraukusies.

      – Tam es ticu, – Anna teica, aplaizīdama rādītājpirkstu un tad ar to uzlasīdama uz šķīvja nobirušo cukuru.

      – Šodien ir pirmā autogrāfu dalīšanas sesija, – Ērika sacīja, nespēdama noslēpt balsī lepnumu. Viņa uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.

      – Lieliski. Kur tā notiks?

      – Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.

      – Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.

      Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.

      – Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.

      – Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.

      – Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.

      Taču nemiers viņu tā arī nepameta.

      Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.

      Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu

Скачать книгу