LITMIR.BIZ

Скачать книгу

dzīvē, pirkdams visu, ko vien viņas gribēja, un viņa nicinājumu pret sievu pamazām pārņēma arī meitas.

      Luīse pārlaida plaukstu virtuves letei. Itāļu marmors, īpaši ievests. Ēriks pats to bija izvēlējies kāda komandējuma laikā. Viņai tas nemaz nepatika. Pārāk auksts un pārāk ciets. Ja viņai ļautu izvēlēties, viņa būtu izraudzījusies koku, iespējams, tumšu ozolu. Viņa atvēra viena spīdīgā, gludā skapīša durvis, arī tas izskatījās pagalam auksts. Modes lieta, kas neradīja patīkamas izjūtas. Tumšajai ozolkoka letei viņa būtu pieskaņojusi baltas skapīšu durvis lauku stilā, kas krāsotas ar roku tā, lai redzami otas triepieni, piešķirot virsmai dzīvīgumu.

      Viņa satvēra vienu lielo vīna glāzi. Ērika vecāku kāzu dāvana. Roku darbs, protams. Kāzu banketā viņa bija spiesta noklausīties garu Ērika mātes lekciju par mazu, bet ekskluzīvu stikla pūtēju darbnīcu Dānijā, kur viņi bija īpaši pasūtījuši šīs dārgās glāzes.

      Iekšā kaut kas pārtrūka, un plauksta it kā pati no sevis atvērās. Glāze sašķīda tūkstoš gabalos uz melnās akmens flīžu grīdas. Grīda arī, protams, bija no Itālijas. Tas Ērikam bija kopīgs ar viņa vecākiem: Zviedrijā nekas nebija gana labs. Jo tālāk kāda lieta bija tapusi, jo labāk. Ja vien tā nebija ražota Taivānā, protams. Luīse nosmīkņāja, pasniegdamās pēc citas glāzes, un ar mājas čībās ieautajām kājām pārkāpa pāri lauskām. Tad viņa taisnā ceļā gāja pie vīna tetrapakas, kas stāvēja uz letes. Ēriks vienmēr izsmēja viņas vīnu tetrapakās. Viņš atzina vienīgi tādu vīnu, kas bija pildīts pudelēs un maksāja simtiem kronu. Viņam pat prātā nenāca apgānīt savas garšas kārpiņas ar vīnu, kas maksāja divsimt kronu par tetrapaku. Reizēm, lai tikai iespītētu, viņa ielēja vīram glāzē savu vīnu, nevis augstprātīgo franču vai dienvidafrikāņu šķirni, ko allaž pavadīja gari prātuļojumi par to izcilajām īpašībām. Dīvainā kārtā izrādījās, ka viņas lētajam vīnam piemīt tieši tādas pašas īpašības, jo Ēriks nekad nemanīja atšķirību.

      Tādas sīkas atriebības padarīja viņas dzīvi paciešamu – tikai tā viņa spēja ignorēt faktu, ka Ēriks pastāvīgi cenšas noskaņot meitenes pret viņu, izturas pret viņu kā pret pameslu un drāž to nolādēto frizieri.

      Luīse palika glāzi zem vīna kastes krāniņa un piepildīja līdz augšai. Tad viņa tostā pacēla glāzi pret savu atspulgu nerūsējošā tērauda ledusskapja durvīs.

      Ērika nespēja izmest no prāta vēstules. Viņa brīdi klīda pa māju, līdz trulas sāpes krustos piespieda apsēsties pie virtuves galda. Viņa pasniedzās pēc bloknota un pildspalvas un sāka steidzīgi pierakstīt visu, ko atcerējās no Kristiana mājās redzētajām vēstulēm. Ērika vienmēr labi atcerējās tekstus, tāpēc bija gandrīz pārliecināta, ka izdevies rekonstruēt vēstuļu saturu.

      Viņa atkal un atkal pārlasīja savas piezīmes, un ar katru reizi īsie teikumi šķita arvien draudīgāki. Kuram gan bija iemesls just tādu naidu pret Kristianu? Sēdēdama pie galda, Ērika grozīja galvu. Nebija nosakāms, vai rakstītājs ir vīrietis vai sieviete. Bet kaut kas vēstījuma intonācijā un domu virknējumā lika domāt, ka viņa lasa sievietes naida rindas. Nevis vīrieša.

      Viņa negribīgi pastiepa roku pēc radiotelefona, taču uzreiz to atvilka. Varbūt tās bija tikai muļķīgas domas. Taču pārlasījusi bloknotā pierakstītos vārdus, viņa tomēr paķēra klausuli un nospieda mobilā telefona numuru, ko zināja no galvas.

      – Gabija klausās, – izdevniecības direktore atsaucās jau pēc pirmā signāla.

      – Sveika, te Ērika.

      – Ērika! – Gabijas spalgā balss pacēlās vēl vienu oktāvu augstāk, tāpēc Ērika atvirzīja klausuli tālāk no auss. – Kā iet, dārgumiņ? Bērniņi vēl nav atskrējuši? Tu taču zini, ka dvīņi parasti piesakās agrāk, vai ne? – Izklausījās, ka Gabija skrien.

      – Nē, vēl nav atskrējuši, – Ērika teica, cenzdamās savaldīt aizkaitinājumu. Kāpēc visi viņai vienmēr teica, ka dvīņi parasti dzimst agrāk? Droši vien viņa to drīz vien uzzinās. – Patiesībā es tev zvanu Kristiana dēļ.

      – O, kā viņam iet? – Gabija jautāja. – Es vairākas reizes zvanīju, bet sieviņa teica, ka viņa neesot mājās, kaut gan es neticu. Briesmīgi, ka viņš tā izslēdzās. Rīt paredzēta pirmā autogrāfu dalīšana, un tagad ir pēdējais brīdis paziņot, ja pasākums jāatceļ, kas gan būtu briesmīgi.

      – Es biju pie viņa aizgājusi un esmu pārliecināta, ka Kristians jutīsies gana labi, lai ierastos uz autogrāfu dalīšanu. Par to vari neuztraukties, – Ērika teica, gatavodamās galvenajam tematam, kuru patiesībā gribēja apspriest. Viņa dziļi ieelpoja, cik nu ļāva saspiesto plaušu tilpums, un teica: – Es gribēju kaut ko apspriest ar tevi…

      – Protams, klāj vaļā.

      – Vai jūs izdevniecībā neesat saņēmuši neko, kas varētu būt saistīts ar Kristianu?

      – Ko tu ar to domā?

      – Hmm, nu, es tā prātoju, vai neesat saņēmuši kādas parastās vai elektroniskās vēstules par Kristianu vai viņam adresētu korespondenci. Varbūt kaut ko draudīgu?

      – Draudu vēstules?

      Ērika arvien vairāk jutās kā bērns, kas nosūdz klasesbiedru, bet atpakaļceļa vairs nebija.

      – Jā. Kristians jau pusotru gadu saņem draudu vēstules, apmēram kopš tā laika, kad sāka rakstīt grāmatu. Un es redzu, ka viņš ir ļoti uzraucies, lai gan atsakās to atzīt. Es domāju, varbūt kaut kas ir atsūtīts arī uz izdevniecību.

      – Es neticu savām ausīm, bet, nē, mēs neko tādu neesam saņēmuši. Vai vēstules ir parakstītas? Vai Kristians zina, kas tās sūta? – Gabija stostījās, un augsto papēžu klaudzēšana pret asfaltu bija apklususi, tātad viņa bija apstājusies.

      – Visas ir anonīmas, un es nedomāju, ka Kristians zina, kas tās sūta. Bet tu jau zini, kāds viņš ir. Neesmu droša, vai viņš kādam teiktu, pat ja zinātu. Ja nebūtu Sannas, es par to neuzzinātu. Nedz arī to, ka viņš trešdien svinībās noģība tikai tāpēc, ka kartīti kopā ar puķu pušķi, šķiet, sūtījis tas pats cilvēks, kas rakstījis vēstules.

      – Izklausās pilnīgi vājprātīgi! Vai tam ir kāds sakars ar grāmatu?

      – Es jautāju Kristianam to pašu. Bet viņš kategoriski noliedza, ka romānā kāds varētu pazīt sevi.

      – Tas tiešām ir briesmīgi. Noteikti paziņo man, ja uzzināsi vēl kaut ko, sarunāts?

      – Jā, mēģināšu, – Ērika apsolīja. – Tikai, lūdzu, nestāsti Kristianam, ka es kaut ko teicu.

      – Nekādā gadījumā. Tas paliks starp mums. Bet es pievērsīšu uzmanību Kristianam adresētajai korespondencei izdevniecībā. Iespējams, tagad mēs saņemsim vairāk vēstuļu, jo grāmata nonākusi veikalos.

      – Starp citu, lieliskas atsauksmes, – Ērika teica, gribēdama mainīt tematu.

      – Jā, tas ir brīnišķīgi! – Gabija iesaucās ar tādu sajūsmu, ka Ērikai atkal vajadzēja attālināt klausuli no auss. – Kristiana vārds jau tiek minēts sakarā ar prestižo Augusta balvu3. Turklāt esam iespieduši desmit tūkstoš eksemplāru cietos vākos, kas tieši šobrīd ceļo uz grāmatnīcām.

      – Neticami, – Ērika teica, un viņas sirds lepnumā salēcās. Viņa labāk par visiem zināja, cik smagi Kristians bija strādājis pie manuskripta, un viņai bija milzīgs prieks, ka pūliņi nesuši augļus.

      – Tas tiesa, – Gabija čiepstēja. – Dārgumiņ, es tagad vairs

Скачать книгу