LITMIR.BIZ

Скачать книгу

un brigadieris bija bieži viesi. Šie te nebija redzēti.

      – Manu Eņģel, kas man tagad jādara? – meitene aizelsusies prasīja blakus stāvošajam Eņģelim.

      – Tagad tev jāiet pie viņiem, pie tās sievietes melnajā ādas jakā, – Eņģelis čukstēja ausī.

      – Nē! – meitene izbijusies teica. – Man no viņas bail. – Viņa izskatās dusmīga.

      – Viņa tev neko sliktu nedarīs, – Eņģelis iedrošināja.

      – Arī nepērs?

      – Nē! – Eņģelis domīgi atbildēja. – Nē!

      – Man bail, ka es to sievieti nosmērēšu. Viņa ir tik balta, bet es… – Nebaidies! Viņa tevi nomazgās, sasukās, iedos skaistas drēbes. Tagad Tu brauksi uz lielu māju ar daudzām istabām. Tur tu rotaļāsies ar bērniem. Tādiem pašiem kā tu, mana mīļā, mazā skrandainīte. – Eņģelis noglauda viņas galvu. – Tagad ej! Tikai neaizmirsti pateikt labu dienu.

      – Kā viņa mani atrada?

      – Droši vien žagatas nožadzināja.

      Beta uzmanīgi tuvojās sievietei. – Labu dienu! – tik tikko noskanēja trīcoša balss. Viņai patiešām bija bail no svešiniekiem. Tie izskatījās tādi savādi. Rupjām, sasārtušām sejām. Tērpušies melnās ādas jakās. Acis šaudījās uz visām pusēm, it kā ko meklētu.

      Pa to laiku pagalmā ienāca arī sieva, kurā jaušams saimnieces gars.

      – Saimniec, kāpēc meitene apģērbta vecās drēbēs? Vai viņai nekā cita nav? – sieviete ierunājās. Balss metāliski cieta. Acis atgādināja sastingušu mēnesi. Tajās nebija nekāda siltuma.

      Saimniece nodrebēja. – Piedodiet! Vēl neesam paguvuši viņai neko nopirkt. Tikai tas, kas no bērnunama. Mums jāpilda uzdotās normas. Te esam uz lauka, te mežā. Nepaspējām. Pilsētā otrreiz neesam bijuši.

      – Kāpēc tad ņēmāt to bērnu?

      – Sagadīšanās. Braucām uz tirgu. Iznāca braukt garām bērnunamam. Bet tur tie bērniņi audzinātāju pavadībā tā rāmi gāja pa ceļa maliņu. Pastaigājās. Tad viena meitiņa izskrēja no rindas. Ar līkām kājiņām, izspūrusi. Maziņa, maziņa. Mūs ieraudzījusi, viņa tikai sauca: “Mamma, mamma!” Sirds sarāvās. Manējie aizgāja bojā jau kara sākumā pēc tās lielās bumbošanas, kad jūs mūs atbrīvojāt. Es izkāpu no ratiem un kājas pašas aiznesa pie bērniņa. Ne es biju domājusi, ne arī uzreiz gribēju ņemt kādu mazuli, bet viņa pielipa kā dadzītis pie manis un stingri ar rociņām turējās brunčos un lūdzošām acīm skatījās uz augšu man sejā. Man sažņaudzās sirds.

      “Mamma! Mamma!” toreiz meitenīte sauca.

      Ko man bija darīt? Teicu, ka esmu mamma. Tie darbinieki ātri nokārtoja papīrus un ļāva man viņu paņemt. Mēs gribējām tikai labu. Šeit viņa vismaz ir paēdusi. Izskrējusies pa svaigu gaisu. Kas viņu gaidīja tur pilsētā? Nekas! Meitēns gan ir slims ar rahītu, bet mums ir kaza. Vecmāmiņa Anna slauc, un bērnam vienmēr ir silts kazas piens.

      Atbraucēja iznīcinoši skatījās uz resno sievu un novērtēja viņu. “Dabūšu no tās vecenes lauku labumus vai ne? Ja ne, paši paņemsim. Neesam jau pirmo dienu pa sētām vazājušies. Kur nav ar labu, tur ar varu.”

      Sieviete ādas jakā uzsauca vienam no vīriem: – Ejiet istabā! Saimniece mūs uzcienās, vai ne? – Zīmīgais atbraucējas skatiens un acu piemiegšana liecināja, ka viņa pieradusi pavēlēt. Abi vīrieši ienāca istabā un apsēdās pie galda. Viņiem sekoja atbraucēja ar saimnieci.

      – Saimniec, liec tik visu, kas tev ir, galdā! Mēs mazliet pēc garā ceļa uzkodīsim, – sieviete izkomandēja.

      – Vai šķiņķīti gribat? – saimniece ierunājās.

      – Kas tad to negribēs? Protams! – svešiniece salti noteica. – Mums tādu mantu reti kāds iedod. Vienmēr atbild, ka viss nodots valstij.

      – Mēs to paņemam paši, ja nedod! – otrs svešinieks ar sarkano degunu kaut ko noņurdēja.

      – Neaizmirsti pudeli! – viens no vīriešiem uzsauca. – Kaut ko stiprāku, lai varam sasildīties! – Un saimniece aizjoņoja uz pagrabu, kurā glabājās pērno ogu un ābolu vīns. Arī tas stiprais šņabis. To gan viņas vīrs bija iegādājies no paziņām, lai būtu kāds, kas palīdz lauku darbos.

      Kad viņa aizelsusies ienāca virtuvē, trīs atbraucēji jau laida vaļā dziesmas, kuras šie te nezināja un arī nesaprata – “Katjušu”, “Suļiko” utt.

      “Laikam jau pašiem bija kas līdzi,” saimniece nodomāja, “ja jau tik ātri piestrēbušies.”

      – Sieva, vai zini Suļiko? – vecākais, knapi mēli locīdams, uzprasīja.

      – Nē!

      – Kas par dumju tautu! Nezina Suļiko. Mūsu dārgā vadoņa mīļāko dziesmu? – viņš vervelēja.

      – Nu ir kultūriņa! – otrs vīrietis, jau manāmi iereibis, nospļāvās uz tīri izberztās grīdas. – Mēs tev iemācīsim ne tikai to, – acis pārgriezis, vīrietis turpināja un aukstām acīm nomērīja viņas labumus. Sieviete kā sieviete, viss savā vietā. Derētu izmīcīt gultā. Vīrietis atcerējās karu, kad viņi iegāja Eiropā. Tur tās mantas bija papilnam. Visiem tika gan vecas, gan jaunas. Pat mazas meitenītes.

      – Tev vīrs ir? – Viņš ar acīm viņu izģērba.

      – Jā! Mežā pilda valsts uzdotās normas.

      – Saimnieks un mežā? – viens apjautājās. – Kāpēc viņa te nav? Te jau ož pēc bandītiem.

      – Viņš mežā pilda normas, – sieviete atkārtoja. Viņa patiešām bija nobijusies.

      – Mežā? Vai no bandītiem nav bailes?

      – Mūsu mežos bandītu nav, – sieviete, balta kā linu drēbe, atbildēja.

      – Nav? Kā tu to zini? – vīrietis jautāja.

      – Pēteris, mans vīrs, katru dienu iet uz turieni. Gan zāģē, gan cērt. Ar zirdziņu izvelk baļķus no meža. Viņam nav laika skatīties apkārt, kur ir tie cilvēki.

      Vīrietis, kuru sieviete visu laiku sauca par Robertu, pārvērstā, rupjā balsī noprasīja: – Un maizi viņš atdod bandītiem. Ko? Un bandītus tu sauc par cilvēkiem?! Šitie razboiņiki! – un uzsita ar dūri uz galda tā, ka trauki palēcās.

      – Nē! Nē! – saimniece drebēdama attrauca. – Nē, taču! Viņam pašam pusdienās maz kas iznāk. Un bandīti patiešām šeit nav redzēti.

      – Tu skaties! – Vīrietis pavicināja ar pirkstu. – Tiklīdz kas, tā mēs ar Jēkabu būsim klāt. Uzreiz piežmiegsim. Pat gailis pakaļ nedziedās. Re, kā Mirdziņai reiz gāja. Gājusi pa mežu un labi, ka gājusi pa ratu izdangāto meža ceļu. Būtu gājusi pa otru celiņu, būtu beigta. Tieši bandītu ķepās. Fiks un fertih. – Viņš ar roku novilka pa savu sārto kaklu. – Kā viņai toreiz noveicās! Izrādās, ka tie viņu jau bija gaidījuši. Bet nekā. Vēlāk mūsu vīri gāja tos ķert. Bet pūt ļipā! Nu neviena paša.

      Pēc kāda laika no istabas pa atvērtajiem logiem atskanēja vīriešu un sievietes balsis. To viņi sauca par dziedāšanu. Bļāva cits par citu skaļāk.

      – Vecmāmiņ, tas Roberta onkulis laikam vai nu sadzēries, vai noguris? – mazā klusu ierunājās.

      – Droši vien. Viņa izskats nav nekāds labais. Laikam iepriekšējā dienā pārāk daudz līksmojis. Izskatās

Скачать книгу