LITMIR.BIZ

      Jāparunā ar Violetu Mopuī.

      Violeta zina visu. Violeta kāri tver visas baumas, tenkas un ziņas un pēc tam, gremodama košļājamo gumiju, visu izskaidro savām draudzenēm.

      Violeta, Žilī, Stella, nešķirama trijotne. Un, kā jau visās trijotnēs, viena no viņām ir pārāka. Violeta. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa ir visvecākā, gadu vecāka par Žilī un Stellu. Otrkārt, tāpēc, ka viņai ir krūtis, mazas krūtis, ko viņa uzsvērti krata zem sava sporta krekliņa. Un, visbeidzot, tāpēc, ka viņas skatiens padara trakus visus puišus.

      Viens, divi, trīs, skatieties uzmanīgi, Violeta paziņo, tiklīdz viņas sastop kādu puisi. Es tūlīt pievērsīšu viņam savu izklaidīgo skatienu, un viņš būs pagalam. Viņa aizver acis, tad pa pusei paver plakstiņus, viņas skatiens izplūst, kļūst neskaidrs, nesteidzīgs, un puisis nodreb. Neviens nespēj turēties pretī Violetas izklaidīgajam skatienam. Puišiem sāk ļodzīties ceļgali un reibt galva. Visi kā viens pārvēršas par zvēriem, viņi seko meitenēm, izlikdamies nevērīgi, viņi pasper kādu oli, izņem cigareti, pagora gurnus, izriež krūtis, smejas un sačukstas: vai tu redzi viņas krūtis, vai tu redzi viņas dibenu, es vairs nevaru, vecīt, es vairs nevaru. Vienmēr nāk līdzi vairāki uzreiz, it kā Violetai piemistu spēja pārvērst viņus putekļos un tāpēc drošāk būtu turēties grupās. Violeta par viņiem neliekas ne zinis, izriež mazās krūtis zem sporta krekliņa un turpina sarunāties ar Stellu un Žilī.

      Viņa izvaicā Stellu par viņas tēvu. Rejs Valenti. Tas tikai ir vārds! Tik iespaidīgs! Tā sauc šerifu, kinoaktieri. Tas nav viņa īstais vārds, Stella noņurd, patiesībā viņu sauc Reimons. Viņš savu vārdu ir saīsinājis. Viņš apgalvo, ka Reimons izklausās pēc geja šortos un zilā neilona kreklā. Vienalga, Violeta atsāk, viņš tik un tā ir “pārāk”. Pārāk satriecošs, pārāk pavedinošs, pārāk lielisks. Turklāt vēl arī drosmīgs! Kurš katrs gļēvulis vis nevar kļūt par ugunsdzēsēju! Un kāda ir sajūta, ja tavs tēvs ir arī izskatīgs, ar kvēlām acīm, stiprām rokām, dobju un seksīgu balsi, viņa noprasa, piemiegdama acis un mazliet atskatīdamās, lai pārliecinātos, ka puiši vēl aizvien viņām seko.

      – Nezinu, – Stella atbild, – nezinu. Viņš ir tikai mans tēvs.

      – Nē taču, – Violeta iebilst. – Viņš ir izskatīgs vīrietis, ļoti izskatīgs vīrietis. Var pat sacīt, ka īsts varonis! Iepriekšējā reizē, kad Žerāra bārā izcēlās ugunsgrēks, tev vajadzēja redzēt, kā viņš cīnījās, lai izglābtu mazo Noru, kura bija iesprostota tualetē! Pēc ugunsgrēka Žerārs nespēja vien beigt par to runāt, viņš tarkšķēja kā skuķis, un tu taču viņu pazīsti, Žežē nav nekāds mīkstais!

      – Tā ir taisnība, – Žilī piekrīt, – tavs tēvs ir ļoti gudrs.

      – Un vai tu atceries, kā viņš ielēca liesmās, lai izglābtu šūpulī aizmirstu zīdaini? Tonakt, kad pie Mokāriem notika īssavienojums un izcēlās ugunsgrēks, kas draudēja izpostīt visas apkārtējās mājas… Abi vecāki bija zaudējuši samaņu. Par bērnu visi bija aizmirsuši, un Rejs devās to uzmeklēt! Gluži kā filmā – bērns tika izglābts, par Reju rakstīja avīzēs, un pēc tam mērs piešķīra viņam goda pilsoņa nosaukumu! Tas nemaz nebija vajadzīgs, viņš jau tāpat vismaz simt reižu bija izrādījies īsts goda pilsonis!

      Viņa pārstumj košļājamo gumiju no labā vaiga uz kreiso, sakošļā to, saveļ pikucī, uzpūš lielu, sārtu burbuli, atkal ievelk to mutē un atsāk košļāt.

      – Un viņu vairākas reizes ir rādījuši televīzijā! Viņš ir glābis cilvēkus un cīnījies ar ugunsgrēku! Tavs tēvs ir īsts varonis. Turklāt vēl arī tik seksīgs… traki seksīgs, kad es tev saku!

      Viņa atdarina Reja gaitu, to, kā viņš nekad neskatās uz cilvēkiem sev priekšā, vienmēr izturas tā, it kā tie viņam piederētu, un lepojas ar sevi. Viņa ievelk vēderu, klusi iesaucas, parausta sporta krekliņa apkakli, aplaiza lūpas, ielaiž pirkstus matos. Īsts cirks! Viņa zina, par ko runā. Viņa ir uzaugusi kaimiņos Žilī un Stellai. Viņa ir neaizsniedzama.

      Tad viņa pagriežas: puiši vēl aizvien viņām seko. – Kad tavs tēvs uz kādu skatās, – viņa beidzot paziņo, – šķiet, ka viņam abās acīs mirdz pa daiktam.

      Šī pēdējā piezīme pavisam noteikti atrodas uz visaugstākā pakāpiena seksuālajā jomā, vienīgajā, kas meitenes patiešām interesē. Viņas īsti nezina, kā lai atbild.

      – Un tava māte? – Violeta turpina. – Vai vari iedomāties, ka tāds puisis ik vakaru nāk pie tevis gultā? Oho! Kā es kaut ko tādu gribētu! Es uzreiz būtu slapja!

      – Mana māte… – iesāk Stella, nesaprazdama, kāpēc Violetai vajadzētu būt slapjai. – Mana māte…

      Un viņa apraujas.

      Viņa nespēj aprakstīt savu māti. Vai arī neuzdrošinās neko teikt. Viņas balss aizlūst.

      – Tu gribi teikt, ka viņiem ir sekss, – Violeta paziņo pārliecināti kā cilvēks, kurš ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību.

      – Jā, tieši tā, sekss.

      Un pēkšņi sekss pārvēršas par to briesmīgo lietu, kas mātes ķermenim liek sarauties čokurā, aizsegties ar rokām un sāpēs vaidēt.

      – Sekss, – Violeta pamācoši atsāk, – ja visu dara pareizi, ar to var uzspridzināt cilvēkus. Viņi sašķīst tūkstoš gabaliņos.

      – Jā, tūkstoš gabaliņos, – Stella atkārto.

      – Mana māte nemaz nesašķīst, – Žilī

Скачать книгу