LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pie kājām, līdz vairs nespēju izturēt, apslāpēju vaidu un nokritu uz ceļiem.

      Lukrēcija novilka man asiņaino naktskreklu, aplika ap pleciem virsģērbu un aizveda mani pie krēsla. Es vaimanāju, šūpojos uz priekšu un atpakaļ, apskāvusi sevi ap vidukli. – Nē. Lūdzu, Dievs, nē. – Savā izmisumā es vēroju, kā Lukrēcija uzslauka asinis un iemet netīros auduma gabalus pavardā. Tikai pēc tam es nočukstēju: – Neviens nedrīkst to uzzināt. Citādi man vairs nebūs glābiņa.

      Uzticamā Lukrēcija pamāja. – Es sadedzināšu visu, arī tērpu. Atpūtieties.

      – Kā? – Viss mans augums nodrebēja. – Es nekad vairs nevarēšu atpūsties. Man bija viņa bērns, un es to zaudēju.

      Ko lai tagad daru? Kā lai glābjos?

      – Jums tas izdosies. – Lukrēcija cieši uzlūkoja mani. – Jūs esat jauna. Daudzas sievietes zaudē pirmo bērnu. Viņš atnāca pie jums un darīs to arī turpmāk. Dēls nepieciešams arī viņam, ne tikai jums.

      Es jutu acīs sariešamies asaras un vēroju, kā Lukrēcija sabiksta ogles un piemet malku, lai iekurtu uguni, kas pārvērtīs mana klēpja neveiksmes augli par pelniem.

      Pēc divām dienām nomira dofins.

      9. nodaļa

      Galminieki ietērpās baltajās sēru drānās.

      Sēdēdama Sendenī bazilikas karaliskajā kapličā kopā ar abām princesēm, es vēroju, kā dofina šaurais zārks tiek nolaists kapu velvē. Karaļa vecākais dēls vienmēr bija slimīgs, tomēr viņam nebija pat divdesmit gadi, un Fransuā uztvēra viņa nāvi kā lielu triecienu. Bāls un novājējis, viņš metās ceļos un noskūpstīja grebumiem rotāto marmoru, zem kura atdusēsies viņa dēls. Tad karalis piecēlās kājās un devās prom, un viņam sekoja Anrī. Es uztvēru ašo, slēpto skatienu, ko man veltīja vīrs, un nopratu, ka viņu biedē piepešā nokļūšana troņmantnieka godā. Arī mani pārņēma šausmas, kad iedomājos, ka viss galms turpmāk vēl aizrautīgāk pētīs manu augumu, gaidot bērnu, kas man jālaiž pasaulē.

      Princeses piecēlās kājās. Es jau gribēju atkāpties, dodot priekšroku Madlēnai, bet viņa nočukstēja: – Nē, tev jāiet pirmajai. Tu esi mūsu dofina sieva.

      Es palūkojos uz Margaritu; viņa noskumusi pamāja. Pieliekusi galvu, es spēru soli uz priekšu baznīcas ejā.

      Un dzirdēju galminiekus sačukstamies sev aiz muguras.

      Četrdesmit sēru dienas šķita ilgstam mūžīgi. Vairs nenotika nekādas izklaides kopā ar karali, un nošķirtībā atgriezās visas manas bailes, tāpēc naktīs es gulēju ļoti maz, mocīdamās domās par savu gaidāmo trimdu. Anrī neviesojās manā gultā, un mēs abi sēdējām viens otram blakus stingi kā marmora tēli pirmajā ceremoniālajā pasākumā pēc sēru laika beigām, kad Skotijas karalis Džeimss Piektais ieradās Francijā, lai nostiprinātu abu valstu draudzību ar laulībām.

      Viņam tika piedāvātas daudzas dāmas, bet neviens nevarēja paredzēt, ka Džeimsa sirdi iegūs kautrā Madlēna. Šī savienība bija lieliska, un man ienāca prātā, ka Fransuā pat dziļākajās sērās paguvis to ieplānot. Kareivīgais Anglijas valdnieks Henrijs Astotais noteikti ārdīsies dusmās, kad padzirdēs, ka viņa kaimiņa gultu Skotijā sildīs jauna franču karaliene.

      Tikai dažas nedēļas pēc Džeimsa ierašanās mēs jau stāvējām Madlēnas istabās, kur rosījās dāmas, veikdamas dažus pēdējā mirkļa uzlabojumus viņas līgavas tērpam. Sakārtojusi krāšņo plīvuru, es uzlūkoju princesi spogulī, un viņa raudzījās man pretī. – Katrīna, es esmu ļoti bāla. Varbūt vajadzētu izmantot vaigu sārtumu, ko man pagatavoji?

      – Ne šodien, – es atbildēju. – Līgavām jāizskatās bālām.

      Madlēna satvēra manas rokas. – Cik dīvaina ir šī pasaule, kurā viss tik strauji mainās! Vēl nesen mēs abas sēdējām mācību istabā, bet tagad tu esi dofina sieva un es grasos kļūt par Skotijas karalieni. – Viņa atkal ielūkojās spogulī. – Ceru, ka būšu Džeimsam laba sieva. Ārsti apgalvo, ka man jau ir labāk. – Princese paberzēja apakšdelmu. Biju redzējusi brūces uz tā, ko radīja ārstu noteiktā asins nolaišana nedēļas ilgumā. – Tomēr es dzirdēju, ka Skotijas ziemas nenāk par labu plaušām, – viņa piebilda, – un manējās vienmēr bijušas vārgas.

      – Džeimsam netrūkst piļu, kurās tev būs silti. – Es satvēru viņas pirkstus, lai meitene mitējas berzēt rokas. – Nesatraucies tā! Ir tava kāzu diena.

      Piepeši atskanēja sieviešu spiedzieni, un istabā iesoļoja Fransuā zeltītās brokāta drānās. – Tēt, vīrietis nedrīkst ieraudzīt līgavu, pirms viņa ieiet katedrālē! – Margarita iesaucās. – Tā tiek piesaukta nelaime.

      – Muļķības! Varbūt nelaime varētu skart vīru, bet ne jau tēvu. – Karalis piegāja pie Madlēnas. – Tavs līgavainis jau gaida. Vai esi gatava, ma chére?

      Princese satvēra tēva elkoni, bet Fransuā uzmeta man skatienu, kurā plaiksnīja bailes. Vecākā dēla nāves sagādātās sāpes vēl joprojām bija redzamas viņa sejā, un es zināju, ka valdnieku plosa nemiers. Skotija bija izslavēta ar nepatīkamo aukstumu un nežēlīgiem augstmaņiem; kā mūsu jaukajai Madlēnai klāsies tik tālu no Francijas dāvātajām ērtībām?

      – Viņas Augstība nupat mums teica, ka ir ļoti laimīga, – es ieminējos. – Šīs kāzas ir viens no priekpilnākajiem notikumiem Francijā, Jūsu Majestāte.

      – Jā, protams, – viņš klusi noteica. – Tikpat priekpilns kā tava ierašanās, Ma petite. – Karalis žilbinoši uzsmaidīja Madlēnai. – Uz katedrāli!

      Pēc vairākas nedēļas ilgušām dzīrēm mēs pavadījām jaunlaulātos uz Kalē, un viņi devās uz Skotiju. Mēs atgriezāmies Fontenblo, un Fransuā piepeši sabruka.

      Viņa slimība izraisīja visaptverošu apjukumu. Galminieki sačukstējās, ka svinības esot karali nogurdinājušas un atkal atvērusies čūla uz viņa vīrišķajiem orgāniem, kuras dēļ viņš nevar atviegloties. Karalis pavadīja dažas nedēļas nošķirtībā aiz slēgtām durvīm, un ārsti viņu mocīja ar dziedēšanu, pēc kuras viņš kļuva vēl vārgāks.

      Es kopā ar pārējām karaļa dāmām neatkāpos no viņa durvīm. Mums liedza ieiet istabā, un hercogiene d’Etāna soļiem mēroja gaiteņus, nespēdama palīdzēt vīrietim, no kura bija atkarīga visa viņas dzīve. Kad beidzot tika paziņots, ka Viņa Majestāte atveseļojas, viņa ietērpās visgreznākajās zīda drānās, izrotājās ar skaistākajiem dārgakmeņiem un gaidīja karaļa aicinājumu.

      Mēs abas bijām pārsteigtas, kad Fransuā izteica vēlēšanos redzēt mani.

      Gulēdams gultā, viņš atvēra drudzī mirdzošās acis. – Ma petite, jūs lietojat jaunas smaržas.

      – Pati tās pagatavoju. – Es pietuvināju plaukstas locītavu viņa degunam. – Jasmīns, pelēkā ambra un rozes.

      Karalis tik tikko manāmi pasmaidīja. – Ļoti francisks parfīms. Kad nolemjat kaut ko panākt, jūs nekad nepadodaties. Mani sajūsmina jūsu apņēmība. Varbūt jums drīz izdosies arī dāvāt man mazbērnus, vai ne?

      – Jā, – es nočukstēju, neizrādīdama bailes, kaut gan apjautu, ka Fransuā nupat mani brīdinājis. Reiz viņš nomirs, un tad es palikušu viena šajā naidpilnajā galmā. Man jālaiž pasaulē dēls, kas nodrošinās Valuā pēctecību, un jāpierāda, ka esmu karalienes goda cienīga.

      Es turēju Fransuā roku, kamēr viņš ieslīga miegā. Zināju, ka man vajadzētu ļauties izmisumam, jo šis apbrīnojamais cilvēks, kurš mani aizstāvējis par spīti visiem šķēršļiem, tuvojas nāvei.

      Tomēr

Скачать книгу