ТОП просматриваемых книг сайта:
Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone
Читать онлайн.Название Azenkūras līgava
Год выпуска 2013
isbn 978-9984-35-685-3
Автор произведения Džoanna Hiksone
Издательство Apgāds KONTINENTS
Triju Kungu dienā rosība pilī jau bija pierimusi. La Bonnas kundze devās uz svinībām sava augstdzimušā radinieka namā, atstājot bērnistabu abu ēzelieņu ziņā, un viņas izmantoja audzinātājas prombūtni, lai nozustu. – Tu ar visu tiksi galā pati, vai ne, Giljometa? – viņas vieglprātīgi sacīja. – Ja tev kaut ko vajadzēs, palūdz sargiem.
Nākamajā rītā neieradās pāži, kas parasti nesa mums ēdienu un ūdeni. Es biju viena ar četrām karaliskajām atvasēm bez ēdiena, siltuma un iespējas pie kāda vērsties. Mani pārņēma šausmas. Tikai sargi palika savās vietās pie bērnistabas durvīm.
– Nevienam nav samaksāts, – viens no viņiem skarbi paziņoja, kad es beidzot uzdrošinājos painteresēties par pārējiem. – Saimniecības pārvaldnieks aizbraucis kopā ar karalieni un paņēmis līdzi visus rakstvežus un naudu.
– Kāpēc jūs vēl esat šeit? – es jautāju.
Kareivis viltīgi pasmaidīja, atklājot nomelnējušus zobu stumbeņus. – Lai Dievs slavēts, jo karaliskajiem gvardiem maksā Francijas konetabls, un viņš ir godājams vīrs.
– Atšķirībā no karaliskās audzinātājas, – es noņurdēju. – Man nav maksāts jau vairākas nedēļas.
– Tev vajadzētu doties prom, konfektīt, tāpat kā pārējiem, – sargs nosēca un iesmējās, uzpūšot man smirdīgu elpu. – Muļķi pateicību nesaņem.
Tomēr es nevarēju nekur iet. Negribēju pamest četrus bērnus, kam nav ne mātes, ne draugu. Es pārliecināju sargu atnest mums maizi un pienu, lai viņi varētu pabrokastot. Kad abas aukles atgriezās, apmierinātas ar sevi un izspūrušas, es pabaroju Katrīnu un atstāju viņu iemigušu, kamēr pati aizsteidzos uz maiznīcu un izlūdzos no mātes grozu ar pīrāgiem un kūkām. Es viņai pateicu, ka valdnieka bērni badojas savā pils tornī.
Tas nebija īsts bezdibenis, jo la Bonnas kundze atgriezās no savām svinībām un ēdiena piegāde, lai gan slikta, turpinājās. Tomēr tīra veļa neparādījās, un mani nosūtīja uz veļas mazgātavu noskaidrot, kas noticis. No milzīgajiem balināšanas toveriem, kuros skalojās urīns, plūda neciešams smārds, un netīrās veļas kalni jau pelēja. Es pamanīju dažas lina servjetes, paķēru tās un aizbēgu. Varēju katru dienu mazgāt servjetes un rūpēties par princeses tīrību. Trūka apsēju, tāpēc la Bonnas kundze vairs nevarēja ik rītu ievīstīt bērnu, un Katrīna spēcīgi kustināja locekļus. Gaišās cirtas spurojās zem mazajām cepurītēm, ko viņai pašuvu. Dīvaini, bet drausmīgajās ziemas nedēļās viņa pieņēmās svarā un kļuva tukla kā lācēns.
Tomēr man bija žēl vecāko bērnu. Viņi sala un badojās, un vienīgais, kā viņiem netrūka, bija sods. Tiklīdz kāds ļāvās nerātnībām (un zēni to darīja bieži), audzinātāja izdomāja kādu jaunu un biedējošu atriebību. Es vairākas reizes redzēju Žanu cieši piesietu pie krēsla vai Luiju, kurš uzmanīgi apsēdās, acīmredzami ciezdams no pēriena sekām. Viņa acīs nereti zibēja naidpilnas dusmas, bet viņš bija tikai četrus gadus vecs un bezpalīdzīgs. Turklāt, ja viņš spētu sūdzēties, pie kā vērsties? Tomēr vissliktākais bija bērnu tēva cietoksnis, kas atradās pārāk tuvu tornim, un necilvēcīgie trokšņi, kas reizēm plūda no šīs baisās vietas, biedēja bērnus.
Klīda runas, ka valdnieka neprātu izraisījuši sātana sūtņi. Varbūt la Bonnas kundze, kas dzīvoja tik tuvu karalim, arī krita tiem par upuri. Dažreiz man šķita, ka dzirdu šo būtņu spārnus sitamies pret durvīm, un es baidījos elpot, lai neievilktu tos plaušās.
Žans Mišels stāstīja, ka bez darba palikušie pils kalpotāji tavernās pelnot sev naudu alum, atkārtojot neticamus stāstus par melnajām misēm, kur burvji izsaukuši spārnotu dēmonu pulkus un sūtījuši tos apsēst pazemes velvi, kur mājoja prātu zaudējušais monarhs. Abas kalpones mēdza viena otru biedēt, paziņojot, ka redzējušas briesmoņus. Protams, visus bērnus mocīja nelāgi sapņi, un Žans slapināja gultā. La Bonnas kundze lika viņam gulēt uz salmu matrača. Vismaz gultas veļu viņa lika mazgāt abām ēzelienēm, nevis man, tomēr nogaidīja, līdz viss drausmīgi smirdēja.
Ziema bija vētraina un sniegaina, un bērni nedēļām ilgi neizgāja no istabas. Tomēr tēva ceptie pīrāgi, mans ģimenes pasaku krājums un Žana Mišela slepus iedotā malka ļāva mums pārdzīvot aukstās, tumšās dienas. Beidzot laiks mainījās, saule pakāpās augstāk debesīs, un ledus Sēnā izkusa. Kad Parīzes ģildes devās pavasara gājienos un pils ābeļdārzi uzplauka, valdnieks piepeši atguva saprātu, un karaliene atgriezās Svētā Pāvila namā.
– Ja viņa vēlas būt reģente slimības laikā, viņai jādzīvo pie karaļa, kad viņš ir vesels, – Žans Mišels prātīgi paskaidroja, kad es ieminējos par steidzīgo pārvākšanos. – Un varu apliecināt, ka viņa ārkārtīgi vēlas būt reģente.
Karaliene vēl joprojām netuvojās bērnistabai, bet vismaz atveda naudas lādes un galminiekus, un la Bonnas kundze bija spiesta maksāt kalpotājiem, lai tie mums atnestu ēdienu un visu nepieciešamo, nevis paļauties uz tēva doto bezmaksas maizi. Es zināju, ka žurkai līdzīgā sieviete ziemas laikā uzkrājusi daudz neizmaksātu algu, tāpēc saņēmu drosmi un pieprasīju visu, kas man pienākas.
La Bonnas kundze tikai smējās man sejā. – Četras markas? Kāpēc tāds skuķis iedomājies, ka prot rēķināt? – viņa ņirgājās. – Pieci sū dienā neveido četras markas. Tev nepienākas pat ceturtā daļa no šīs summas.
Par spīti visiem pūliņiem, man izdevās no viņas saņemt tikai vienu marku. Es parādīju to mātei, un viņas dusmas vairāk izraisīja audzinātājas nicinājums pret manu izglītību, nevis neslēptā krāpšanās. – Laikam jau mums jājūtas pateicīgiem, ka esam tik daudz dabūjuši, – viņa samierinājusies noteica. – Tā dara visi. Pilsētā veikalnieki un amatnieki žēlojas par augstmaņu skopumu.
Kļuva siltāks, un pils sāka līdzināties gadatirgum. Dārzos pulcējās koši ģērbtas meitenes un jauni, lielīgi augstmaņi, kas smējās un sacentās dažādās spēlēs. Pa atvērtajiem logiem un pāri mūriem plūda mūzikas skaņas, un galma pieņemšanas notika ārpusē zem grezni izkrāsotiem pārsegiem. Kalpotājiem dzīve bija grūtāka, jo mums nemitīgi nācās mainīt kustības virzienu, lai izvairītos no galminiekiem. Tie gāja uz pieņemšanām vai dārziem un sacīkšu laukumiem. Man bieži vajadzēja divreiz vairāk laika, lai tiktu pie Žana Mišela, jo es gaidīju ar seju pret sienu, kamēr dāmas un kungi pļāpājot pagāja man garām. Es vismaz varēju katru dienu aizvest bērnus parotaļāties, kaut gan la Bonnas kundze uzstāja, lai ejam tikai uz bijušās karalienes pamesto rožu dārzu. Tur mēs varējām nokļūt no bērnistabas, ceļā nesastopot nevienu ietekmīgu cilvēku. Viņa nevēlējās, lai kāds ziņkārs ierēdnis painteresētos par karalisko atvašu noplukušo apģērbu. Turklāt nedrīkstēja pieļaut kādu netīšu tikšanos starp karalieni un viņas pašas bērniem!
Vasara turpinājās, pilsētu pārņēma nomācošā augusta tveice, un karaliene garas baržu virknes priekšgalā devās uz karalisko pili Melēnā. Drīz izplatījās runas, ka viņa gaida bērnu, un apstākļu dēļ sākās baumas, ka šo bērnu karaļa prombūtnes laikā radījis Orleānas hercogs. Arī es parēķināju un secināju, ka bērna tēvs varētu būt karalis. Acīmredzot viņš domāja tāpat, jo nebija ne miņas no nesaskaņām starp valdnieku un viņa brāli vai sievu.
Apmēram šajā pašā laikā es pamanīju izmaiņas savā augumā. Daudzi ticēja, ka bērna zīdīšana neļauj mātei ieņemt nākamo, bet ar mani tā nenotika. Māte uzskatīja, ka man palīdzējusi Svētā Monika, un Žans Mišels saviem draugiem lielījās, ka nekāds karaliskais zīdainis neliegs viņam kļūt par tēvu!
La