LITMIR.BIZ

Скачать книгу

jaunam un dzīvot tagadnē.

      Neizlikšos, ka jebkad esmu bijusi skaistule, bet četrpadsmit gadu vecumā izskatījos labi. Man bija brūni mati, rožaini vaigi un līksmi dzirkstījošas acis. Protams, biju patukla – jeb labi barota, kā teica mans mīļotais tēvs, – bet daudziem vīriešiem tas patīk, it īpaši spēcīgiem un muskuļotiem, kāds bija mans Žans Mišels. Kad plosījāmies sienā, viņš negribēja bažīties, ka es zem viņa salūzīšu. Toties es vispār neko nedomāju. Mani reibināja viņa dobjā balss, tumšās, mirdzošās acis un kvēlie, satricinošie skūpsti.

      Es mēdzu tikties ar viņu krēslas stundā, kamēr vecāki rosījās maiznīcā un vilka pīrāgus no krāsns. Kad pierima runas par “grēcīgo miesaskāri”, Žans Mišels jokoja, ka viņi ņēmuši pīrāgus ārā, kamēr viņš vienu licis iekšā!

      Jāpaskaidro, ka esmu maiznieka meita. Mans vārds ir Giljometa Dipēna. Jā, tas nozīmē “no maizes”. Esmu radīta no maizes. Nu un? Turklāt mans tēvs cepa ne vien maizi, bet arī kūkas, vafeles un brīnišķīgus, apzeltītus marcipāna izstrādājumus, un mūsu maiznīca bija pašā Parīzes vidū, bruģētas ielas galā, kas stiepās gar Lielo tiltu. Mums paveicās, jo svaigi ceptās maizes smarža nomāca tuvējo ādmiņu darbnīcu aromātu un nobendēto noziedznieku puvuma smārdu. Līķus bieži kāra pie tilta sijām, lai iebiedētu pārējos. Atbilstoši ģildes ieviestajiem ugunsdrošības noteikumiem mūsu ķieģeļu krāsnis bija celtas tuvu upei un tālu no mūsu un kaimiņu koka namiem. Visi maiznieki bīstas uguns, un tēvs bieži pieminēja “diženo ugunsgrēku” pirms manas dzimšanas, kas gandrīz aprijis visu pilsētu.

      Viņš daudz strādāja un nodarbināja arī mācekļus. Tie bija divi, un es viņus uzskatīju par padumjiem puišiem, jo viņi nemācēja lasīt un rēķināt. Es apguvu abas šīs prasmes, jo tās man iemācīja māte, lai būtu vieglāk strādāt. Vīrieši katru dienu gatavoja maizi, pīrāgus un kūkas nama tālākajā daļā, kamēr mēs tos pārdevām priekšējā, pieņēmām pasūtījumus un visu skaitījām. Kad cepšana bija pabeigta, tēvs par pusi sū ļāva vietējām mājsaimniecēm ielikt savus pīrāgus viņa krāsnīs, kamēr tajās vēl kavējās siltums. Daudzi maiznieki atteicās, apgalvojot, ka jāgatavo mīkla nākamajai dienai un nav laika, bet mans tēvs bija labsirdīgs un neņēma pat niecīgo maksu, ja zināja, ka ģimenei klājas grūti. – Muļķa mīkstsirdis! – māte viņu norāja, slēpjot mīlas pilnu smaidu.

      Tomēr viņš nebija mīkstsirdīgs, kad māte viņam pateica par manu gaidāmo bērnu. Viņš mani nosauca par netikli un grēcinieci un ieslodzīja miltu noliktavā, no kuras izlaida tikai pēc tam, kad bija aizgājis pie Žana Mišela vecākiem un vienojies par mūsu laulību.

      Tas nebija grūti. Neviens neturēja nazi manam mīļotajam pie rīkles, un vēlāk Žans Mišels atzinās, ka esot iepriecināts, it īpaši tāpēc, ka varēs gulēt man blakus bēniņos virs veikala. Viņš nekad nebija gulējis īstā gultā, jo strādāja karaļa staļļos, kur visi zirgu puiši vāļājās salmos, bet pirms tam gulēja uz grīdas sava tēva darbnīcā kopā ar trim brāļiem. Lanjēri darināja zirglietas un strādāja rosīgā ielā netālu no Lealas, kur darbojās arī ādmiņi un miesnieki, tāpēc āda bija viegli pieejama. Tā kā darbnīcā jau strādāja trīs dēli, ceturtajam nebija vietas, un Žans Mišels, sasniedzis attiecīgo vecumu, devās mācībā pie karaļa zirgu pārvaldnieka. Tā bija laba vieta, jo viņš bija spēcīgs un lunkans, bet arī labsirdīgs un ar maigu balsi. Zirgi viņam pakļāvās.

      Karaliskajos staļļos dienu un nakti nepierima darbs, un mācekļi neizbēgami saņēma sliktākās maiņas. Pēc kāzām mēs dalījām gultu tikai tad, kad Žanam Mišelam izdevās izlūgties brīvu nakti. Citreiz mīlējāmies tikai sienā vai nekur – un, man piebriestot, pārsvarā nekur. Kad tēvs nosūtīja ziņu, ka man sākušās sāpes, Žans Mišels atsteidzās no pils, jo cerēja dzirdēt bērna pirmo kliedzienu, bet viņam nācās raudāt kopā ar mani sēru pilnajā klusumā.

      Tomēr vīrieši to visu izjūt citādi nekā sievietes. Pēc stundas viņš noslaucīja acis, izšņauca degunu un atgriezās stallī. Bēres nenotika. Es gribēju dot bērnam Anrī vārdu par godu manam tēvam, bet, kad ieradās priesteris, bija jau par vēlu kristībām, un tēvs Tomass aiznesa sīko augumiņu uz kopējo apbedīšanas laukumu nesvētītajiem. Zinu, ka tas ir muļķīgi, bet pēc visiem šiem gadiem es reizēm leju asaras par savu zaudēto dēlu. Baznīca māca, ka nekristītie neiekļūst debesīs, bet es tam neticu.

      Droši vien jau ir skaidrs, ka esmu vienīgais bērns. Par spīti dedzīgām lūgšanām Svētajai Monikai, kā arī dārgiem talismaniem un dzirām, manas mātes klēpis nekad vairs nepiepildījās. Varbūt šī iemesla dēļ pēc mana bērna nāves viņa nosprieda, ka esmu zaudējusi vienīgo iespēju kļūt par māti, tāpēc, kad viņai vairs nebija pa spēkam izturēt manus šņukstus, aizgāja uz baznīcu un jautāja priesterim, vai kāds nav pieprasījis zīdītāju.

      Priestera Tomasa brālis strādāja karalienes galmā, un pēc dažām stundām mūsu ielā parādījās karaliskais ziņnesis. Visi kaimiņi iznāca apbrīnot viņa pulēto melnkoka zizli un koši zilo livreju ar bagātīgo zelta liliju rakstu. Kad māte pēc nepacietīgās klauvēšanas atvēra durvis, viņš nešķieda laiku sveicieniem, tikai valdonīgi noprasīja: – Vai tavai meitenei vēl ir piens? – it kā būtu ieradies pienotavā, nevis maiznīcā.

      Es kaut ko uzzināju tikai tad, kad bēniņu lūkā parādījās mātes seja, apaļa kā mēness, un to apspīdēja raga laterna.

      – Mjeta, pasteidzies, – viņa skubināja, strauji nokāpjot no kāpnēm. – Ātri saģērbies. Mēs dosimies uz pili.

      Vēl neizrāvusies no bēdu stinguma, es kā pakļāvīga aita stāvēju, kamēr māte iespīlēja manu nabaga ļengano vēderu un pilnās krūtis labākajās svētdienas drānās un izgrūda mani dienas gaismā.

      Ceļu uz karaļa pili es zināju kopš biežajām tikšanās reizēm ar Žanu Mišelu. Mēs gājām uz austrumiem gar upi, kur gaiss bija svaigs un debesis veidoja košu, nepiesārņotu loku mums virs galvas. Iepriekš es mēdzu aizkavēties, lai pavērotu upes satiksmi – mazās zvejas laivas ar lielām, brūnām burām, plakanas, piekrautas baržas, starp kurām laiku pa laikam aizpeldēja apzeltīta, augstmaņu krāsās izrotāta galera, vedot kādu dižciltīgo uz namu upes krastā, un no tās tumši sarkanajiem airiem pilēja spožas lāses.

      Šajās zaļajās ielās netālu no jaunā pilsētas mūra bija parādījušās daudzas iespaidīgas, augstmaņu celtas ēkas. Te slējās Parīzes augstākais tornis, pavisam jauns un tīrs virs Burgundijas hercoga Artuā nama. Celestīnu senās abatijas ēnā pletās greznais Svētā Antuāna nams, kur dzīvoja karaļa brālis Orleānas hercogs. Tam blakus bija uzcelts karaļa brīnišķīgais Svētā Pāvila nams, vislielākā un krāšņākā ēka no visām, un no tās pavērās skats uz kuplajām Svētā Luija salas pļavām. Tā aizņēma pusi jūdzes Sēnas ziemeļu krastā. Gaišais akmens nocietinājuma mūris bija papildināts ar torņiem un vārtu namiņiem, pie kuriem vienmēr plīvoja karogi, bet aiz tā slējās daudzu varenu ēku smailes un jumti.

      Vecie vīri tirgus laukumā vēstīja par pašreizējā karaļa tēvu Šarlu Piekto. Zaudējis astoņus bērnus pavisam mazus, viņš skaudīgi nopētīja augstmaņu jaunos, plašos namus un “iegādājās” veselu draudzi pats sev apkārt Svētā Pāvila baznīcai. Pēc tam viņš savienoja šīs ēkas ar krusta ejām, izrotāja ar Itālijas marmoru, sastādīja apkārt ābeļdārzus un visu apjoza ar lielu mūri, tādējādi izveidojot pats savu apjomīgo pili lieliskā vietā un liekot neapmierinātajiem vasaļiem būvēt jaunus namus citur. Šo karalisko izspiešanu attaisnoja tas, ka divi nākamie karaļa dēli izdzīvoja, piedzimuši un audzināti daudz veselīgākos apstākļos nekā vecās karaliskās pils šaurajās, netīrajās istabās.

      Tiekoties ar Žanu Mišelu, es mēdzu ielavīties pilī pa sānu vārtiem, kur sargi jau mani pazina, bet karalienes

Скачать книгу