LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Tas viss jāizklāsta rakstiski? Kaut gan jāatzīst, ka visi šie nosacījumi ir saprātīgi un, patiesību sakot, arī nepieciešami… Neviens normāls cilvēks negribētu iesaistīties tādās spēlēs. Tomēr šobrīd mani pārņēmusi mazliet šķebīga sajūta.

      – Vai tu vēlies kaut ko pievienot? – Kristjens gādīgi painteresējas.

      Velns! Man nav ne jausmas. Es neko nevaru pateikt. Viņš lūkojas uz mani un sarauc pieri.

      – Vai ir kaut kas tāds, ko tu negribi darīt?

      – Es nezinu.

      – Kā to saprast?

      Es apjukusi sagrozos uz krēsla un iekožu apakšlūpā.

      – Nekad vēl neesmu neko tādu darījusi.

      – Labi; kad tu nodarbojies ar seksu, vai bija kaut kas tāds, kas tev nepatika?

      Es piesarkstu, kaut gan bija šķitis, ka tas vairs nenotiks.

      – Nekautrējies no manis, Anastasija. Mums jābūt pilnīgi atklātiem vienam pret otru, citādi nekas neizdosies.

      Es neveikli sagrozos un cītīgi pētu savus kopā savītos pirkstus.

      – Runā! – Kristjens pavēl.

      – Es ne ar vienu neesmu gulējusi, tāpēc nezinu. – Mana balss ir tik tikko dzirdama. Es nedroši palūkojos uz Kristjenu un redzu, ka viņš ir sastindzis un neticīgi raugās uz mani, un viņš ir bāls, ļoti, ļoti bāls.

      – Nekad? – viņš čukst. Es papurinu galvu.

      – Tu esi jaunava? – viņš izdveš. Es pamāju, atkal piesarkusi. Kristjens aizver acis un šķietami skaita līdz desmit. Pēc brīža viņš tās atver un saniknots uzlūko mani.

      – Nolādēts, kāpēc tu man neko neteici? – viņš ieaurojas.

      8. NODAĻA

      Kristjens nemitīgi laiž pirkstus caur matiem un soļiem mēro savu kabinetu. Viņš izmanto abas rokas, pauzdams divkāršu izmisumu. Tik ierastais, dzelžainais savaldīgums ir pagaisis.

      – Es nesaprotu, kāpēc tu man to neteici, – viņš rājas.

      – Nebija nepieciešamības. Neesmu radusi stāstīt par savu seksuālo pagātni visiem, ko vien sastopu. Mēs taču gandrīz nemaz neesam pazīstami. – Es vēl joprojām pētu savas rokas. Kāpēc es jūtos vainīga? Kāpēc viņš ir tik nikns? Es piesardzīgi uzmetu skatienu Kristjenam.

      – Par mani tu tagad zini daudz vairāk, – viņš atcērt un sakniebj lūpas. – Es nojautu, ka esi nepieredzējusi, bet jaunava! – Viņš to izspļauj kā lamuvārdu. – Velns parāvis, Ana, es nupat tev parādīju… – Kristjens ievaidas. – Lai Dievs man piedod! Vai kāds cits tevi ir skūpstījis, izņemot mani?

      – Protams! – Es cenšos izskatīties apvainojusies. Labi, varbūt kādas divas reizes…

      – Un neviens kārtīgs jauneklis nav tevi savaldzinājis? Es gluži vienkārši nesaprotu. Tev ir divdesmit viens gads, gandrīz divdesmit divi. Tu esi ļoti skaista meitene. – Kristjens atkal izlaiž pirkstus caur matiem.

      Skaista. Es tīksmē piesarkstu. Kristjens Grejs mani uzskata par skaistu meiteni. Es saviju pirkstus kopā un cītīgi vēroju tos, mēģinādama apvaldīt muļķīgo smaidu. Varbūt viņš ir tuvredzīgs. Atgriezusies mana miegainā zemapziņa. Kur tā slēpās, kad bija man nepieciešama?

      – Un tu nopietni apdomā to, ko piedāvāju es, kaut gan tev nav nekādas pieredzes. – Kristjena uzacis savelkas kopā. – Kā tev izdevies vairīties no seksa? Paskaidro, lūdzu!

      Es paraustu plecus.

      – Neviens nav īsti, nu… – Atbildis manām prasībām, izņemot tevi. Un tu, izrādās, esi briesmonis. – Kāpēc tu uz mani tā dusmojies? – es nočukstu.

      – Ne jau uz tevi. Es dusmojos pats uz sevi. Uzskatīju… – Kristjens nopūšas, brīdi vērīgi aplūko mani un beigu beigās papurina galvu. – Vai vēlies doties prom? – viņš saudzīgi painteresējas.

      – Nē, ja vien tu pats negribi sūtīt mani mājās, – es nomurminu. Tikai ne to… es labāk palikšu šeit…

      – Protams, nē. Man patīk tava klātbūtne. – Kristjens sarauc pieri un ieskatās pulkstenī. – Ir jau vēls. – Viņš pagriežas pret mani. – Un tu iekodies apakšlūpā. – Viņa balss ir piesmakusi, un viņš vēro mani, it kā prātā kaut ko apsvērdams.

      – Piedod.

      – Neatvainojies. Es arī vēlos tajā iekosties. Spēcīgi iekosties.

      Es spēji ievelku elpu. Kāpēc viņš iedomājas, ka var man pateikt kaut ko tādu un es nekā nereaģēšu?

      – Nāc, – Kristjens klusi aicina.

      – Uz kurieni?

      – Mēs tūlīt pat labosim situāciju.

      – Ko? Kādu situāciju?

      – Tavējo, Ana. Es mīlēšos ar tevi. Tūlīt pat.

      – Ak tā. – Šķiet, ka grīda man zem kājām pazudusi. Es esmu situācija, kas jālabo. Man ir grūti paelpot.

      – Protams, tikai tādā gadījumā, ja tu pati to vēlies. Es negribu pārkāpt nekādas robežas.

      – Man šķita, ka tu nekad nemīlējies. Tev esot skarbs, mežonīgs sekss, – es atgādinu un krampjaini norīstos. Mana mute piepeši ir izkaltusi.

      Kristjena lūpās parādās plēsīgs smaids, un es izjūtu tā iedarbību līdz pat kādai vietai dziļi pavēderē.

      – Šoreiz es varu pieļaut izņēmumu vai arī apvienot abas nodarbes; gan jau redzēsim. Es tiešām vēlos ar tevi mīlēties. Lūdzu, ļaujies man. Es gribu, lai mūsu attiecības risinātos veiksmīgi, bet tev tiešām nepieciešama nojausma par to, kas gaidāms. Varam sākt tavu apmācību jau šonakt, ar pašiem pamatiem. Tas nenozīmē, ka esmu pārgājis romantikas pusē; tas ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, bet es to vēlos un ceru, ka arī tev tas būs tīkams. – Viņš nenolaiž skatienu no manis.

      Manos vaigos sakāpj sārtums. Vēlēšanās tomēr mēdz piepildīties…

      – Bet es neesmu paveikusi neko no visa, ko pieprasi savos nosacījumos. – Mana balss ir nedroša, un es izklausos aizelsusies.

      – Aizmirsti tos nosacījumus. Šonakt nedomā par visiem sīkumiem, kurus nupat lasīji. Es tevi vēlos. Jau kopš brīža, kad četrrāpus iekriti manā kabinetā. Un es zinu, ka arī tu vēlies mani. Pretējā gadījumā tu šeit nesēdētu, rāmi spriežot par sodu un stingrajiem ierobežojumiem. Lūdzu, Ana, pavadi šo nakti kopā ar mani. – Kristjens sniedz man roku, viņa acis drudžaini mirdz… viņš ir satraukts, un es ielieku savu plaukstu viņējā. To sajutis, Kristjens spēji pievelk mani sev klāt, un es jūtu viņa augumu visā tā garumā. Viņš viegli noglāsta manu skaustu, apvij zirgastē sasietos matus ap plaukstas locītavu un nedaudz tos parauj, līdz esmu spiesta ielūkoties viņam acīs. Viņš lūkojas man pretī.

      – Tu esi drosmīga sieviete, – viņš nočukst. – Tev izdevies mani apburt.

      Šie vārdi ir kā eļļa, kas pielieta ugunij; manas asinis uzvirst. Kristjens pieliecas un maigi noskūpsta mani, ar mēli noglāstīdams apakšlūpu.

      – Es vēlos tajā iekosties, – viņš noņurd un ļoti piesardzīgi paņurca manu apakšlūpu starp zobiem. Es iestenos, un viņš pasmaida.

      – Lūdzu, Ana, ļauj man tevi mīlēt.

      – Jā, – es nočukstu,

Скачать книгу