LITMIR.BIZ

Скачать книгу

kas pieguļ augumam gandrīz kā otra āda.

      – Amerikā, – Natālija turpināja, – jums ir tikai trīs nedēļas laika, lai parūpētos, ka grāmata iekļūst New York Times bestselleru sarakstā. Ja šajā laikā grāmata neiekļūst labāko piecpadsmitniekā, pārdevēji iesaiņos neizpirktos sējumus un nosūtīs atpakaļ izdevējam.

      – Kaut kāds ārprāts! – iesaucās Harijs. – Anglijā veikalnieks, kurš pasūtījis grāmatas, tās tirgo, kamēr vien izdevējs ir ieinteresēts sadarboties.

      – Jūs grāmatu veikaliem nepiedāvājat iespēju rīkot izpārdošanas vai atdot atpakaļ neizpirktās grāmatas?

      – Nekādā ziņā! – Harijs atbildēja, redzami satriekts par šādu variantu.

      – Un tas, ka joprojām tirgojat grāmatas, nepiedāvājot nekādas atlaides, arī ir taisnība?

      – Jā, protams.

      – Nu, lūk. Šeit jūs redzēsiet, ka tā ir otra milzīgā atšķirība. Ja jūsu darbs ir iekļuvis pārdotāko piecpadsmit grāmatu sarakstā, uz vāka norādītā cena nekavējoties tiek samazināta uz pusi, un jūsu grāmata uzreiz tiek pārvietota uz grāmatu veikala tālāko malu.

      – Kāpēc? Skaidrs taču, ka pieprasīta grāmata ir jāizliek goda vietā, pat skatlogā, un nekādā ziņā to nedrīkst nocenot.

      – Bet reiz reklāmas aģenti pamanīja, ka tad, ja pārdotākā grāmata tiek novietota tirdzniecības zāles tālākajā malā, viens pircējs no pieciem atceļā uz kasi paņem vēl divas citas grāmatas, savukārt viens no trijiem paņem vēl vienu citu grāmatu.

      – Saprātīgi, tomēr es neesmu pārliecināts, ka Anglijā kādreiz varētu darboties šāda sistēma. Tur kaut ko tādu nesaprastu.

      – Man ir aizdomas, ka tas ir tikai laika jautājums, tomēr tagad jums vismaz ir saprotams, kālab ir tik svarīgi iekļūt pārdotāko grāmatu piecpadsmitniekā, cik vien ātri iespējams. Tiklīdz cena tiks samazināta uz pusi, jūsu grāmata šajā topā turēsies vēl vismaz vairākas nedēļas. Patiesībā grūtāk ir izkļūt no šā saraksta, nekā tajā iekļūt. Ja neizdosies, “Kas neriskē…” mēneša laikā pazudīs no grāmatu veikaliem, un mēs būsim zaudējuši lielu naudu.

      – Es sapratu, – Harijs atbildēja. Limuzīns lēnām šķērsoja Bruklinas tiltu.

      – Visu vēl grūtāku padara tas, ka mums divdesmit vienas dienas laikā jāapbraukā septiņpadsmit pilsētas.

      – Mums?

      – Jā. Ceļojuma laikā es vadāšu jūs pie rokas, – Natālija gluži ikdienišķi sacīja. – Parasti gan es palieku Ņujorkā un ļauju vietējiem reklāmas aģentiem parūpēties par viesautoriem. Taču šajā reizē ir citādi. Gincburga kungs uzstāja, lai es būtu jums blakus. – Viņa atkal viegli pieskārās Harija kājai un pēc tam pāršķīra lappusi mapē, ko turēja sev klēpī.

      Harijs paraudzījās uz Natāliju, un viņa koķeti pasmaidīja. “Vai viņa flirtē? Nē, tas nudien nav iespējams. Galu galā, mēs taču tikko iepazināmies.”

      – Esmu jau sarunājusi vairākas radiointervijas, ieskaitot arī “Meta Džeikobsa šovu”. Viņus katru rītu klausās septiņus miljonus liela auditorija. Grāmatu reklamēšanā Metam nav līdzīgu.

      Bija vairāki jautājumi, uz kuriem Harijs labprāt būtu saņēmis atbildes, taču Natālija bija kā Vinčestera modeļa šautene – ikreiz, kad viņš pacēla galvu, pār to nošalca lode.

      – Gribu jūs brīdināt, – viņa, elpu neatvilkusi, turpināja, – vairums lielāko šovu jums atvēlēs vien piecas minūtes. Atšķirībā no jūsu BBC. “Dziļākā būtība” viņiem nav saprotami vārdi. Un atcerieties, ka jums atvēlētajā laikā grāmatas nosaukums jāatkārto tik bieži, cik vien tas iespējams.

      Harijs sāka šķirstīt lapas, kas atradās viņam iedotajā mapē. Viņa ceļojuma plāns. Kā izskatījās, katra diena sākās kādā citā pilsētā, kur viņam jāpiedalās agrā rīta radioprogrammā, kurai seko vēl neskaitāmas citas intervijas un tikšanās – līdz brīdim, kad pienācis laiks atkal doties uz lidostu.

      – Vai jūs tik nopietni rūpējaties par visiem autoriem?

      – Nekādā ziņā, – atteica Natālija un atkal uzlika roku Harijam uz kājas. – Un tas liek man pieminēt lielāko problēmu, kas saistīta ar jums.

      – Es radu jums kādas problēmas?

      – Tā ir. Lielākā daļa intervētāju vēlēsies vaicāt, kā jūs nonācāt cietumā un kā tikāt pie Sudraba zvaigznes, bet jums vienmēr jāatceras, ka jāvirza saruna atpakaļ pie grāmatas.

      – Anglijā to uzskatītu par diezgan rupju izturēšanos.

      – Amerikā tieši rupjība palīdz jums iekļūt pārdotāko autoru sarakstos.

      – Vai tad intervētāji nevēlēsies runāt par grāmatu?

      – Harij, jums jāpieņem, ka neviens no viņiem šo grāmatu nebūs lasījis. Katru dienu uz viņu rakstāmgaldiem tiek nolikti dučiem jaunu romānu. Ja viņi būs izlasījuši kaut mazliet vairāk par nosaukumu, jums būs ļoti paveicies. Un, ja viņi atcerēsies jūsu vārdu, tas būs papildu bonusa punkts. Viņi piekrita jūs aicināt uz savu šovu tikai tālab, ka esat bijušais ieslodzītais, kurš vēlāk saņēmis Sudraba zvaigzni. Tāpēc izmantosim to jūsu labā. Ķerieties pie katras iespējas un kā neprātīgs atgādiniet par savu jauno grāmatu, – viņa pamācīja brīdī, kad limuzīns piestāja pie viesnīcas.

      Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.

      Automašīnas vadītājs izkāpa un atvēra bagāžnieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai paša Dieva uzņemšanai.

      – Laipni lūdzam Pierre, Kliftona kungs, – sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.

      – Gaidīšu jūs šeit pat vestibilā, – Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, – pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.

      – Paldies, – tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņš pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kurš no viņas nespēja ne acu novērst.

      Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan duša. Viņš nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgriešanās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par šo jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.

      Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.

      – Es jums atzvanīšu aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs, – sacīja operatore okeāna otrā krastā.

      Harijs ļoti ilgi mazgājās dušā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.

      – Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs, – sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņš izdzirdēja Emmas balsi.

      – Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?

      – Protams, mīļumiņ! – smaidot atteica Harijs.

      – Tu jau

Скачать книгу