LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ka nekas mani nespēs pārsteigt. Jāatzīst, ka es kļūdījos.

      – Un būs vēl ļaunāk, – noteica Mičels. – Kad nomira jūsu vecaistēvs, sers Hugo nekavējoties pameta Petrovskas jaunkundzi un atgriezās Bristolē, lai pieteiktu savas mantojuma tiesības un kļūtu par Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Taču pirms tam viņš no Petrovskas kundzes dzīvokļa nozaga juvelierizstrādājumus un vairākas vērtīgas gleznas.

      – Ja tā ir taisnība, kālab viņš netika arestēts?

      – Viņu arestēja, – paskaidroja Mičels, – viņš atradās apcietinājumā, kad viņa līdzdalībnieks Tobijs Dansteibls naktī pirms tiesas procesa uzsākšanās savā kamerā izdarīja pašnāvību. – Emma nolieca galvu. – Kliftones kundze, vai vēlaties, lai es tālāk nestāstu?

      – Nē, nē, turpiniet, – sacīja Emma un cieši paraudzījās uz viņu. – Man jāzina viss.

      – Kad jūsu tēvs atgriezās Bristolē, Petrovskas jaunkundze bija stāvoklī, tiesa, viņam tas nebija zināms. Viņa dzemdēja meitenīti, un dzimšanas apliecībā ir ierakstīts, ka mazās vārds ir Džesika Petrovska.

      – Kā jūs to zināt?

      – Petrovskas jaunkundze nolīga mani, kad jūsu tēvs vairs nespēja samaksāt manus rēķinus. Ironiski bija tas, ka viņai izbeidzās nauda tieši tad, kad jūsu tēvs tika pie mantojuma. Tieši tālab viņa ieradās Bristolē kopā ar Džesiku. Viņa vēlējās, lai sers Hugo zinātu, ka viņam ir vēl viena meita, un uzņemtos atbildību par viņas audzināšanu.

      – Un tagad šī atbildība gulst uz maniem pleciem, – klusi noteica Emma. Pēc mirkļa viņa turpināja: – Taču man nav ne mazākās nojausmas, kā viņu atrast. Es cerēju, ka jūs man palīdzēsiet.

      – Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, Kliftones kundze. Taču ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, un tas nebūs viegli. Ja man būs kādi jaunumi, jūs par tiem uzzināsiet pirmā, – piebilda privātdetektīvs un cēlās kājās.

      Kad Mičels aizkliboja, Emma sajutās mazliet vainīga. Viņa nebija piedāvājusi pat tasi tējas iedzert.

      Emma nespēja vien sagaidīt, līdz nokļūs mājās un varēs izstāstīt Harijam par savu tikšanos ar Mičelu. Kad viņa iebrāzās Beringtonholas bibliotēkā, Harijs nolika telefona klausuli. Viņa sejā rotājās tik plats smaids, ka Emma noteica: – Tu pirmais.

      – Mans amerikāņu izdevējs vēlas, lai dodos braucienā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un reklamēju savu jauno grāmatu. Jau nākamajā mēnesī.

      – Dārgais, tie ir brīnišķīgi jaunumi! Beidzot tu varēsi iepazīties ar mana vecātēva māsu Filisu, nemaz jau nerunājot par Elisteru.

      – Gaidu ar nepacietību.

      – Nesmejies, bērns! – Tas bija kā atgādinājums par Filisu, kura šo izteicienu bija ļoti iemīļojusi.

      – Man nenāk ne prātā smieties. Izdevējs ierosināja, ka arī tu varētu braukt līdzi. Tātad arī tev būs iespēja viņus satikt!

      – Es ar lielāko prieku dotos tev līdzi, mīļais, taču laiks tam ir pilnīgi nepiemērots. Auklīte Raiena jau ir sasaiņojusi savas somas, un man pat kauns atzīties, ka aģentūrā mēs esam izsvītroti no sarakstiem.

      – Varbūt man izdosies panākt, lai izdevējs piekrīt, ka ar mums kopā brauc arī Sebastjans.

      – Un tas beigsies ar to, ka mūs visus no turienes deportēs, – noteica Emma. – Nē, es ar Sebastjanu palikšu mājās.

      Toties tu dosies iekarot kolonijas.

      Harijs apskāva sievu. – Žēl. Un es jau biju sapriecājies par otro medusmēnesi. Starp citu, kā pagāja tava tikšanās ar Mičelu?

      Kad Harijs jau Edinburgā piedalījās literārā pēcpusdienā, Dereks Mičels piezvanīja Emmai.

      – Iespējams, es atradu pavedienu, – viņš paziņoja, pat nenosaucis savu vārdu. – Kad varam satikties?

      – Rīt desmitos tajā pašā vietā?

      Emma tik tikko bija paguvusi nolikt klausuli, kad tālrunis iedžinkstējās atkal. Izrādījās, ka zvanītāja ir viņas māsa.

      – Cik patīkams pārsteigums, Greisa! Tomēr es esmu pārliecināta, ka bez iemesla tu nebūtu zvanījusi.

      – Daži strādā pilnu slodzi, – Greisa atgādināja. – Bet tev taisnība. Vakar es apmeklēju profesora Sairusa Feldmena lekciju.

      – Divu Pulicera prēmiju ieguvēju? – pārjautāja Emma, cerot atstāt iespaidu uz māsu. – Ja pareizi atceros, viņš ir no Stenforda Universitātes.

      – Apbrīnojami, – Greisa atzina. – Tevi apburtu arī viņa runa.

      – Viņš ir ekonomists, vai ne? – Emma pavaicāja, pūlēdamās izrādīt savas zināšanas. – Tas taču nav mans lauciņš!

      – Arī manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu…

      – Izklausās saistoši.

      – Tā arī bija. – Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. – Īpaši brīdī, kad viņš pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.

      Piepeši Emma atskārta, kādēļ māsa piezvanījusi.

      – Vai ir iespējams tikt pie lekcijas pierakstiem?

      – Ir labāks variants. Nākamā uzstāšanās viņam paredzēta Bristolē, tātad tu pati varēsi aiziet un paklausīties.

      – Un pēc lekcijas varbūt aprunāties. Es daudz ko viņam gribētu pajautāt! – Emma iesaucās.

      – Lieliska ideja, taču esi piesardzīga. Lai gan profesors ir viens no tiem vīriem, kam smadzenes ir lielākas par olām, viņam ir jau ceturtā sieva, kuru vakar gan neviens nav redzējis.

      Emma iesmējās.

      – Tu esi nežēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.

      Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Mančestru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanākušo pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.

      Nenovēršami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. Žurnālisti ne pārāk bieži viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. Šajā dienā bija Manchester Guardian kārta.

      – Kā klājas Kliftones kundzei?

      – Paldies, viņai klājas labi, – Harijs piesardzīgi atbildēja. – Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pašā mājā, kurā dzīvo arī sers Džailss Beringtons?

      – Tā ir visai liela māja.

      – Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram Džailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?

      – Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.

      Likās, ka šāda atbilde uz mirkli apklusinājusi žurnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.

      – Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?

      – Nākamajā grāmatā tas nenotiks, – Harijs ar smaidu teica. – To es varu apgalvot pilnīgi droši.

      – Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgājušas septiņas auklītes?

      Pats

Скачать книгу