LITMIR.BIZ

      Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Šobrīd neviens vēl nav arestēts, taču es varu apgalvot: mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka droši vien jau esam runājuši ar visām iesaistītajām personām.

      Stjū: Nedomāju, ka jel kādam, ieskaitot policistus, vispār ir kaut visniecīgākā sajēga par to, kas ko izdarījis.

      Septiņpadsmitā nodaļa

      Gabriela: Man šķita, ka attiecībā uz viesību ielūgumu izdalīšanu varētu pastāvēt kaut kādi, teiksim, pieklājības noteikumi. Manuprāt, tas, kas notika pirmskolas pirmajā mācību dienā, bija diezgan nepiedienīgi.

      – Smaidi, Zigij, smaidi!

      Zigijs beidzot pasmaidīja tieši tajā mirklī, kad Džeinas tēvs nožāvājās. Nospiedusi pogu, Džeina aplūkoja fotogrāfiju savas digitālās fotokameras ekrānā. Gan Zigijs, gan viņas mamma skaisti smaidīja, toties viņas tēvs bija iemūžināts tieši žāvāšanās brīdī: viņa mute bija plati vaļā, bet acis cieši aizmiegtas. Viņš jutās noguris, jo viņam bija nācies agri celties, lai no Grenvilas nokļūtu līdz pussalai un pavadītu savu mazdēlu uz viņa pirmo skolas dienu. Džeinas vecāki allaž bija vēlu gājuši gulēt un vēlu modušies, un pēdējā laikā viss, kas bija saistīts ar nepieciešamību iziet no mājas pirms deviņiem rītā, viņiem šķita ārkārtīgi mokošs. Pagājušajā gadā Džeinas tēvs bija beidzis strādāt valsts dienestā un aizgājis pensijā, un kopš tā laika viņš kopā ar Džeinas māti mēdza līdz pat trijiem vai četriem no rīta noņemties ar mozaīkspēlēm.

      – Mūsu vecāki sāk pārvērsties par vampīriem, – Džeinas brālis bija viņai sacījis. – Par mozaīkspēles liekošiem vampīriem.

      – Vai nevēlaties, lai mans vīrs nofotografē jūs visus kopā? – ievaicājās kāda turpat līdzās stāvoša sieviete. – Es labprāt piedāvātu to izdarīt pati, taču neesmu draugos ar tehnoloģiju.

      Džeina paskatījās uz viņu. Sievietei bija gari, raibi svārki un melns sporta krekliņš bez piedurknēm. Ap viņas plaukstu locītavām bija apsietas aukliņas, bet mati sapīti vienā garā bizē. Uz pleca uztetovēts ķīniešu hieroglifs. Starp pārējiem vecākiem viņu ikdienišķajās pludmales, sporta vai darba drēbēs viņa izskatījās mazliet neiederīga. Šīs sievietes vīrs, šķiet, bija krietni vien vecāks par viņu, un ģērbies sporta kreklā un šortos: pusmūža vīrieša standarta ietērpā. Viņam pie rokas turējās maza, pelītei līdzīga meitenīte ar gariem, neķemmētiem matiem, kuras formas tērps, šķiet, bija vismaz trīs izmērus par lielu.

      Varu saderēt, ka tu esi Bonija, Džeina pēkšņi nodomāja, atcerējusies, kā Medelaina bija aprakstījusi sava bijušā vīra jauno sievu, un sieviete tieši tajā brīdī paziņoja:

      – Es esmu Bonija, un tas ir mans vīrs Neitens un mana mazā meitiņa Skaja.

      – Liels paldies, – Džeina sacīja, pasniedza savu fotokameru Medelainas bijušajam vīram un devās nostāties blakus saviem vecākiem un Zigijam.

      – Sakiet: “Siers un cepumi!” – Neitens pielika fotokameru pie acīm.

      – Ko? – Zigijs nesaprata.

      – Kafija, – Džeinas māte nožāvājās.

      Neitens nospieda fotokameras pogu.

      – Lūdzu!

      Viņš atdeva fotokameru Džeinai, un tieši šajā mirklī pie viņa meitas piesoļoja maza meitenīte ar cirtainiem matiem. Džeinai kļuva nelabi. Viņa uzreiz pazina šo bērnu. Tā pati meitenīte, kura bija apgalvojusi, ka Zigijs mēģinājis viņu nožņaugt. Amabella. Džeina paskatījās visapkārt. Kur tad bija palikusi dusmīgā māte?

      – Kā tevi sauc? – Amabella svarīgi noprasīja Skajai. Viņai rokā bija liels gaiši sārtu aplokšņu žūksnis.

      – Skaja, – mazā meitenīte nočukstēja. Viņa bija tik nožēlojami kautrīga, ka bija pat sāpīgi noskatīties, kā viņa cenšas izmocīt šo vārdu.

      Amabella pārskatīja aploksnes.

      – Skaja, Skaja, Skaja.

      – Mīļo pasaulīt, vai tad tu jau proti izlasīt visus tos vārdus? – Džeinas māte noprasīja.

      – Patiesībā es iemācījos lasīt jau trīs gadu vecumā, – Amabella pieklājīgi atbildēja, turpinādama pāršķirstīt aploksnes. – Skaja! – Viņa pasniedza sārto aploksni meitenītei. – Tas ir ielūgums uz manu sesto dzimšanas dienu. Tā būs “A” ballīte, jo mans vārds sākas ar burtu A.

      – Viņa vēl nav sākusi iet skolā, bet jau prot lasīt! – Džeinas tēvs draudzīgi uzrunāja Neitenu. – Un jau ir labākā skolniece! Viņai noteikti ir bijis mājskolotājs, vai jums tā nešķiet?

      – Nu, mēs gan negribam lielīties vai tamlīdzīgi, taču arī mūsu Skaja jau prot ļoti labi lasīt, – Neitens atteica. – Un mēs uzskatām, ka mājskolotāji nav vajadzīgi, vai ne, Bona?

      – Mēs dodam priekšroku bioloģiskai attīstībai, – Bonija paskaidroja.

      – Ak tad bioloģiskai? – Džeinas tētis sarauca pieri. – Tāpat kā augļiem?

      Amabella pagriezās pret Zigiju.

      – Kā tevi… – Tad viņa sastinga. Viņas sejiņā pazibēja neviltota panika. Viņa cieši piespieda sārtās aploksnes sev pie krūtīm, kā baidīdamās, ka Zigijs kādu no tām varētu atņemt, un, nebildusi ne vārda, apsviedās uz papēža un aizskrēja.

      – Augstā debess, kas tad nu? – Džeinas māte noprasīja. – Ā, tā bija tā meitene, kura teica, ka es viņai nodarīju pāri, – Zigijs mierīgi paskaidroja. – Bet es nemaz nebiju vainīgs, vecmāmiņ.

      Džeina paskatījās apkārt. Visur, kur vien viņa raudzījās, varēja redzēt bērnus jaunās skolas formās, kas viņiem bija par lielu.

      Un viņiem visiem rokās bija gaiši sārtas aploksnes.