Viņa kaitējošais pirkums - Edgars Auziņš

Скачать книгу

ka es atgriežos pie mašīnas ar lielāku nozīmi.

      Jā. Es labprātāk pavadītu savu pirmo nakti ar šo puisi, nevis ar Ianu.

      Man nav lielas izvēles, bet vismaz viena ir.

      Lai mazliet novērstu uzmanību, es sāku skatīties uz viņu ar acs kaktiņu.

      Jauki. Viņš tur stūri tik patentētā veidā, viegli pieskaroties tai ar pirkstu spilventiņiem, ka tas mani nedaudz ieslēdz. Tik uzmanīgi, bet ar ķermeņa zināšanām…

      Ak. Tas ir, bizness.

      Viss ir šķībi. Šķiet, es kūstu zem viņa apburošā skatiena, kas mests manā virzienā.

      Mana plauksta pati nokļūst uz viņa ceļgala. Vienu brīdi es sēdēju pie loga un klusībā skatījos, un nākamajā es biju piespiedusies pie loga, nepiesprādzēta.

      Tik nemanāmi un tajā pašā laikā pamanāmi.

      Es sevi neatpazīstu. Lai es varētu tik atklāti uzspiest sevi vīrietim, izsakot savu vēlmi un mudinot viņu uz to? Droši vien tāpēc, ka esmu piedzēries un to nesaprotu… Vai arī es to daru. Hehe.

      ES izlēmu. Nav atkāpšanās. Tikai uz priekšu. Tas man palīdzēs atturēt Īanu, tas palīdzēs atturēt manu tēvu ar saviem stulbajiem lēmumiem, lai mani nepārdotu kādam citam… Un puisis ir ļoti labs!

      Manas acis iemirdzas, apzinoties, ko mēs drīz darīsim. Es tikai dzirdu par šo…

      Viņa muskuļi saspringst, kad virzos augstāk, bet viņš nepretojas. Gluži pretēji, tas dzirksteļo. Var just viņa spēcīgo vēlmi un mašīna uzreiz paātrina, iespiežot mani sēdeklī tā, ka es tajā ielidoju.

      Mēs piebraucam, viņš noparko un iznes mani no mašīnas tik ātri, ka man atliek tikai paķert savu maku. Tas, kā es viņu vēl neesmu pazaudējis, man paliek noslēpums.

      Pa ceļam mani apņem tā reibinošais aromāts. Es pieķeros viņa kaklam, ieelpojot šo koksnes smaržu, kas mani padara traku, un sāku izmisīgi atpogāt viņa krekla pogas.

      Noskūpstu viņu kaut kā neapdomīgi, nemanot. Es kožu, es laizu. Kļūst traks.

      Es ļaujos dzīvnieciskiem impulsiem. Tikai. Pirms viņa man nebija vīrieša. Un es pat nezinu sava pirmā puiša vārdu.

      Galvenais, lai tas nebūtu Jaņs!

      Liktenis sanāk tā, kā es vēlos. Pirmā nakts notiks šeit un tagad, nevis rīt vai parīt ar šo idiotu. Un lai ir kas būs. Tas ir mans lēmums!

      Mani dzīvoklī ieved svešinieks un es viņu provocēju. Reiz filmā redzējusi ļoti oriģinālu pavedināšanu, pieliecos, lai novilktu kurpes un piespiežu dupsi pie viņa cirkšņa un viss pēkšņi mainās acu mirklī.

      Pēc sekundes es atklāju, ka esmu piespiests pie sienas, un mana kleita jau ir pacelta jostasvietā.

      Manā dvēselē iestājas panika. Smuki. Vai mana pirmā reize būs tāda?

      Vai es esmu galīgi stulbs? Mums jāskrien. Vienkārši atspiediet to un dodieties prom.

      Varat arī teikt “Ciao”, lai iegūtu efektu.

      Būs smieklīgi…

      Pēc dažām sekundēm man vairs nav noskaņojuma jautrībai. Viņa pārliecinātās kustības izrauj paklāju no manām kājām, pārvēršot mani par kaut kādu konsekvenci viņa rokās, trakojoties no baudas. Es vaidu un šķobījos, sprāgdama no intensīvas vēlmes, kamēr viņš jau velk nost manas biksītes un stumj sevi no aizmugures.

      Ievainot! Man acīs sariesās asaras. Man nebija ne jausmas, ka tas notiek!

      Spriežot pēc draugu stāstiem, tur bija mazliet sāpes, nevis sajūta, ka tevi sagriež gabalos.

      Lai gan pēc dažām sekundēm sāpju vairs nav, es tās jūtu sevī un tā ir ļoti neparasta sajūta. Jauki, bet ļoti dīvaini.

      Es piespiežos viņam tuvāk, neradot iespaidu, ka kaut kas nav kārtībā. Es nevēlos, lai viņš saprastu, ka šī ir mana pirmā reize. Tomēr šīs ir manas cīņas ar ģimeni. Viņam ar to nav nekāda sakara. Un būs labāk, ja viņš neko nesapratīs un neiemācīsies.

      Puisis vienkārši piespiežas man tuvāk, piesaistot mani sev un sāk kustēties noteiktā ritmā. Padodos, atbildu, intuitīvi eju uz to.

      Viņš mani tur, vada. Tā stabili ienāk un iziet manī, piepildot mani ar sevi un atstājot… Man patīk šī vienotības sajūta.

      Es stāvu nekustīga. Es īsti nesaprotu, kur mēs ejam…

      Mani apņem dīvaina spriedzes sajūta. Es gribu kaut ko teikt.

      Viss iekšā bija savilkts spirālē un kaut kas drīzumā notiks. Es to jūtu, bet es to nesaprotu.

      Karstums ir pārāk stiprs, ka es to nevaru izturēt.

      "Alise," es saku ar stenēšanu.

      Kādu iemeslu dēļ es šobrīd gribu zināt viņa vārdu. Čukstēt.

      Mani pārņem spēcīgs neiedomājama atvieglojuma vilnis, kas caurstrāvo katru mana ķermeņa šūnu.

      – Ians.

      Viss mans ķermenis nodreb, un es izšķīstu apkārtējā telpā, lai uzreiz izkļūtu no tās atpakaļ. Mani satricina spēcīgas, spilgtas sajūtas un pārsteigums reizē.

      Es vienkārši nevaru saprast, kas pie velna. Kā viņš zināja šī idiota vārdu? Vai viņš to teica ar nolūku? Vai Īans viņu sūtīja?

      Un tikai tad manī uznāk situācijas absurds…

      Es grimstu no bezspēcības, joprojām neticot notiekošajam, bet viņa rokas mani satver, neļaujot man nokrist un atgriezt savā vietā.

      Es jūtos kā vājprātīga lelle, kamēr viņš turpina mani drāt…

      Mani aiznes kaut kur bezdibenī. Es jūtu sienas cietību zem sava vaiga. Zem plaukstām.

      Jūtu, kā tas manī nospiež… Ejot aizmiegu, nesaprotot, kur atrodos.

      Domas mani atstāj pēdējās.

      Es aizbēgu no viena Jan un atnācu uz citu Jan.

      Tas ir smieklīgi. Vai nevarat aizbēgt no likteņa?

      * * *

      Es pamostos no sveša trokšņa koridorā. Nedaudz atverot acis un paskatoties apkārt, pamanu, ka guļu milzīgā gultā uz baltiem palagiem.

      Es to vēl neredzu, bet es to smaržoju un dzirdu patīkamu krākšanu.

      Papēži klikšķ uz flīzēm kaut kur gaitenī un visa māja mostas, pateicoties šai nimfai, kura agri no rīta nepacietīgi devās ārā šajās netīrajās kurpēs. Taču šodien pirmo reizi vismaz kāds viņai ir pateicīgs par ātro kāpumu.

      Galu galā es pamostos pirms viņa, un tas nozīmē, ka ir pienācis laiks atvadīties.

      Klusi izslīdēju no gultas un ielīstu gaitenī – vakardienas izvirtības epicentrā. Es tieku pie savas kleitas, kas man kādā brīdī vēl bija novilkta.

      Mana galva sāk trīcēt, atceroties notikušo un uz lūpām parādās smaids. Un viņai izdevās uzvilkt koši… It kā jau iepriekš plānoja paņemt kādu puisi.

      Interesanti, kā viss sanāca. Arī Ians.

      Es atkal pasmaidu par šo dīvaino apstākļu sakritību un pārvelku sev kleitu. Paņemu kurpes un maku, uzmetu atvadu skatienu guļamistabas virzienā, atveru ārdurvis un klusi izeju no dzīvokļa.

      – Ardievu, skaistais Ian. "Man tevis pietrūks," es beidzot nočukstu.

      Un tad es steidzos mājās, cik ātri vien varu. Man nav telefona pie rokas. Mērķtiecīgi atstāju to mājās uz gultas, bet pamanu tuvumā stāvošu taksometru un prasu šoferim, vai viņš nevēlas mani pavizināt. Man ir paveicies, viņš izrādās brīvs.

      Braucam

Скачать книгу