LITMIR.BIZ

Скачать книгу

un izdarīja piezīmes.

      Neapmierinātie klasesbiedri sāka iet prom, skatoties uz mani naidpilni.

      "Šķiet, ka man ir plus divdesmit seši ļaundari," es nočukstēju, bet pārējie sadalījās pa trīs.

      "Mums jāsaskaita savi draugi," Makss iesmējās, un Elors paglaudīja man pa galvu.

      Kā jau bija gaidāms, pārī palika Loss, lietpratējs, kuram viss bija vēl grūtāk nekā man un Endolam, drūmajam, nesabiedriskajam puisim.

      "Tagad izklaidēsimies trīs Mortones un trīs Ilizas aplī," pavēlēja prāvests.

      Mūsu pretinieki bija trīs puiši, kas atpalika tikai no Maksa un Elora. Galvenais trijatā bija lietpratīgais Ilizs, gara auguma puisis ar debesu krāsas acīm, viņa galvenā stihija bija ūdens, kuru mūsu kombinācijā Elors labi pārklāja ar zemi. Otrs puisis Šeins bija gaiss kā Makss, bet trešais puisis Kvinoja bija tumšais zirgs.

      Ieņēmām savas vietas un sākās sparings. Kā gaidīts, Ilyz trāpīja ar ūdens straumi, kas absorbēja Kora māla vairogu, ļaujot Mortonai palaist viesuļvētru. Šeins radīja vakuumu ap tornado, un tas izgaisa.

      Kvinoja ietriecās ledū. Ledus ir viena no visgrūtākajām ūdens metamorfozēm, kuru nevar absorbēt. Puiši pagrūda mani aiz muguras, Makss iesita ar saspiesta gaisa sfēru, izraisot tikko pamanāmas plaisas pārskrienot pa ledu. Mortone un Kors saskatījās, un arī Elors trāpīja gaisā. Elements Kora rokās kustējās laiski, neradot būtisku kaitējumu. Ledus siena tuvojās un tuvojās, stumjot mūs līdz pašai malai, arvien tuvāk sakāvei.

      Pasperusi soli uz priekšu, viņa satvēra puišus aiz rokām. Mūsu maģiskās ķēdes aizvērās, un enerģija plūda no manis uz Maksu un Eloru, viņu centieniem. Trieciens un ledus sabruka šķembās.

      Šeins uzlika vairogu, lai nosegtu savu komandu, taču vairogs pārplīsa un puiši atradās piesprausti pie zemes.

      "Izbeidziet cīņu," prāvests mierīgi sacīja. "Viss ir slikti, Leina ir vēl sliktāk, viņa sēdēja pārāk ilgi." Ceru, ka šeit ir vismaz kāds, kas līdzinās kaujas magam,” viņš zem deguna nomurmināja pēdējo daļu.

      Makss pienāca klāt un palīdzēja Ilizai piecelties, Elors palīdzēja Šeinam, un es pastiepu roku Kvinojai. Sākumā domāju, ka puisis mani ignorēs, bet nē, kaujinieks satvēra aiz rokas un piecēlās kājās.

      "Neklausies viņā, tu esi lielisks," Kvinoja klusi sacīja un atgriezās pie saviem ļaudīm.

      – Celiela trīs un Endola pāris pa apli, – prāvests pavēlēja.

      Atlikušie piekritēji pievilka līdz apļa malām, lai vērotu kauju. Selēla trijotne izrādījās sagaidāmi spēcīgāka par pāri, īpaši Losu. Taču Endols negrasījās zaudēt, kad trijotne viņus atgrūda līdz apmalei, Los uzlika vairogu, taču tas plīsa pie vīlēm. Endols auda ellišķīgu laso, augstākās pakāpes burvestību, kuru aizliegts lietot pirmajos kursos.

      Laso sita precīzi, trāpot Seliēlam. Es šausmās aizsedzu muti ar rokām. Prāvests reaģēja zibens ātrumā, izkliedējot kupolu, pielecot pie puiša, kurš aizrijās asinīs, pielika roku pie krūtīm un sāka raidīt zem ādas mazus zibens spērienus. Es zināju, ka laso iedarbību var apturēt, tikai aizzīmogojot iekšējās brūces, vienīgā pieejamā iespēja bija cauterization.

      – Vai kādam ir uguns vai zibens? – prāvests kliedza, nenovērsdams skatienu no puiša.

      Puiši sāka skatīties viens uz otru, bet neviens neko neteica.

      Es paraustīju, bet Maksimiliāns brīdinoši satvēra manu roku. Uz spēles bija likta man nezināma adepta dzīvība un mana patversme. Atbrīvojusi roku, viņa paspēra soli uz priekšu un nogrima zemē blakus prāvestam. Maksam nav par ko uztraukties, es uguni nesaukšu.

      – Josla? – Šķiet, es biju pēdējais, ko prāvests gaidīja ieraudzīt, – Virziet strāvu mazās porcijās, vajag aizlīmēt brūces, bet nededzināt sirdi, – vīrietis ātri atguvās un atkal kļuva auksti.

      Puisis nopūtās. Viņa maigi pieskārās viņa saplēstajām krūtīm. Zibens ir spēks ūdens un uguns krustpunktā, kas spēj kontrolēt uguni tīrā veidā; Strāva plūda caur manu ķermeni, kā arī caur prāvestu. Pietika ar pusminūti, lai asiņošana apstātos un Selēls vienmērīgāk elpotu.

      "Tu esi labi pastrādājis, Lein," prāvests piecēlās. – Mortone un Kors, aizvediet Sēliju uz medicīnas ēku. Kas attiecas uz tevi, – prāvests pagriezās pret Endolu, – ar izraidīšanu jūs neiztiksiet.

      Dekāns un Endols devās uz galveno ēku, bet Soencio pēkšņi apstājās.

      – Los, tu būsi trijniekā Sēliela vietā, viņam tagad priekšā ilga atveseļošanās. Josla, plus viens punkts eksāmenā. Tas arī viss, visi ir brīvi,” pēc tam dekāns atkal vilka adeptu pie rektora.

      14. nodaļa

      Nosvīduši, netīri un pārguruši vilkāmies uz hosteli, patiesi žēl adepta, kuram priekšā bija ilga atveseļošanās.

      Kad es piecēlos uz grīdas, es sapratu, ka man ir paveicies, ka piedzimu meitene. Divdesmit sešu puišu rinda uz dušām būtu man pāri spēkam, labi, ka visa akadēmijas sieviešu daļa bija nodarbībās un es varēju pilnībā izbaudīt dušu trešajā stāvā.

      Siltais ūdens aiznesa prom ne tikai netīrumus, bet arī nogurumu, un pēc lavandas smaržojošās ziepes atsauca atmiņā mājas. Mamma dievināja lavandu, tāpēc šī auga krūmi auga visos muižas stūros. Pāvests ģimenes ģerbonī pat ievietoja purpursarkanos ziedus, īpaši tāpēc, lai Emīlija Halorda justos kā daļa no imperatora ģimenes. Mamma nekad nav gribējusi būt ķeizariene, viņa vienmēr sauca sevi par imperatora sievu un neko vairāk.

      Tētis pirms viņas nebija precējies, tomēr viņam bija dēls no viņa mīļākās, dēls, kurš deva pavēli viņu nogalināt. Imperators vienmēr izturējās pret mani un brāli kā pret līdzvērtīgiem, taču vienmēr uzsvēra, ka tronis nonāks man. Es, tāpat kā mana māte, nekad neesmu vēlējusies varu.

      Izslēdzot ūdeni, es aizdzinu asaras, kas nāca ārā, man jābūt stiprai. Es ātri nosusinājos un uzvilku tīras drēbes.

      Atgriezies istabā, Maksimiliānu acīmredzot neatradu, viņš joprojām gaidīja rindā uz dušu. Pēc matu žāvēšanas ar vieglu vēju viņa sāka gatavoties pieņemšanai.

      "Pastāstiet Maksam, ka esmu aizgājusi uz uzgaidāmo telpu," viņa noglaudīja guļošo Bubliku, kurš pamāja ar galvu un iekāpa zem segas.

      Lai gan šonedēļ man jāstrādā tikai divas dienas, labāk sākt šodien, es nezinu, kad varēšu agri atbrīvot. Ar šādām domām es sasniedzu galveno ēku.

      Atverot uzņemšanas telpas durvis, es uzgāju kaut ko cietu.

      – Esi uzmanīgs! – atskanēja jau pazīstamā skaņa. "Lein, vai jūs vispār skatāties, kur dodaties?" – Dīns Soencio nebija labā noskaņojumā, citādi, kā parasti.

      – Un tu? – tā vietā, lai klusētu, es izpļāpājos.

      "Jums joprojām ir jākārto eksāmens ar mani," dekāns samiedza acis, bet kaut kā bez ļaunprātības.

      "Jūs teicāt, ka man ir plus viens, es mēģināšu to izdarīt līdz divcīņai," es iesāku diezgan nopietni.

      "Ar jūsu spējām tas būs brīnums," prāvests izgāja no pieņemšanas telpas.

      Viņa nobolīja acis un devās uz savu darba vietu. Diemžēl rektora zīmīte netika atrasta, un es sāku domāt par iespēju ieiet un jautāt, kas man šodien jādara. Ko darīt, ja rektors ir aizņemts?

      Pēkšņi atvērās virtuves durvis, un no tām parādījās rektors ar tējkannu un divām krūzēm uz paplātes.

      "Lēdija Leina,

Скачать книгу