ТОП просматриваемых книг сайта:
Šķiršanās. Mēs vairs neesam tavi. Jolanta Auziņa
Читать онлайн.Название Šķiršanās. Mēs vairs neesam tavi
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Jolanta Auziņa
Издательство Автор
Un es šņukstēju stipri, ar mokām, labi, cieši aizvēru durvis, nedrīkstu bērnus modināt, citādi pati banše, kura ir īru nāves priekšvēstnese, pēc leģendas, būtu greizsirdīga uz manu. gaudošana.
Izripojos no gultas uz grīdas, un manas gaudas joprojām nerimst. Nebiju iedomājusies, ka man ir tik daudz asaru. Viņi vienmēr atradās dziļumā, manas būtības pašā apakšā, un tad pēkšņi tie pacēlās virspusē un izlauzās cauri dambim, kas tika uzcelts gadu gaitā.
Man sevis ļoti žēl. Es, iespējams, līdz tai dienai pat nesapratu, cik reizes es zaudēju Gļebam. Un kāds ir rezultāts?
Es dzemdēju viņa bērnus, apkalpoju viņa māju, un viņš izklaidējas ar kādu blondu meiteni un pat nesteidzas ierasties uz dēla un meitas dzimšanas dienas ballīti. Es paķeru ar Gļeba foto rāmi no naktsskapīša un metu to pie sienas.
"Tu brūtgāns," es nomurminu caur sakostiem zobiem.
Beidzot asaru plūdums apstājās, palika tikai žagas, kārtējo reizi atgādinot, cik es esmu nožēlojams.
Video mazuļa monitors rada čaukstošus trokšņus, es to satveru bailēs, bet apraides ekrānā viss ir kārtībā. Fu, par laimi mana dusmu lēkme nepamodināja bērnus. Noliku mazuļa monitoru uz naktsgaldiņa un uzmetu skatienu telefonam.
Man ir bail ņemt to rokās, man ir ļoti bail. It kā, ja es to paņemšu un viss, atpakaļceļa nebūs. Palicis tikai viens ceļš. Un es joprojām neesmu pārliecināts, ka vēlos tam sekot. Jā, tas ir nepieciešams, jā, aizvainojums un nodevība uzliek pienākumu, bet es nevēlos.
Es nezinu, cik ilgi es būtu šādi sēdējis, bet tad mans tālrunis pēkšņi atdzīvojas. Kāds zvana, un man atkal ir bail.
Mana uzvedība ir muļķīga, man tā ir jāpārtrauc. Galu galā, no šīs sarunas nevar izbēgt, cerot izraisīt amnēziju. Un arī fotogrāfijās nebūs nekādu tālu attaisnojumu Gļeba uzvedībai. Un tad kāda velna pēc.
"Sveiki," es apņēmīgi saku, nospiežot zvana signālu.
4
"Olenka, mazulīt, es domāju, ka es tur aizmirsu savu kašmira apmetni," balss telefonā nav tā, kuru es gaidīju dzirdēt.
Es paskatos uz ekrānu, jā, man tas nešķita. No emocijām es kaut ko izdomāju savā galvā un priecājos izmēģināt.
"Es noteikti apskatīšu, Anna Nikolajevna, neuztraucieties." "Es viņu nekur nevedīšu, ja atradīšu," es nogurusi atbildu.
Man vienalga kāda veida jaka, mana dzīve brūk, un tā ir par drēbēm.
– Paldies, mīļā. Kā tev tur iet? Vai bērni guļ? Vai Gļebs zvanīja?
Nepietiek ar to, ka vīramāte jautā par šo lietu, viņai arī jāsāk runāt.
– Kā parasti. Jā. Nē, es atbildu bez emocijām.
Viņas mēles galā ir kodīgi vārdi par viņas mīļoto Glebušku apskāvienā ar gaišmataino skaistuli. Bet es klusēju. Pēc tik daudziem laulības gadiem es pieradu klusēt, un no šī ieraduma nav nemaz tik viegli atbrīvoties.
"Tu esi sarūgtināts, kas noticis?" Vai Gļebs kaut ko nepareizi ierakstīja pušķī?
Laikam esmu paranoiķis, bet Annas Nikolajevnas vārdos dzirdu mājienu. Viņa zina? Varbūt visi apkārtējie zina? Tā kā Gļebs šodien nevienam nezvanīja, izņemot mani!
– Noguris. Un jā, tas tā nav,” es pēkšņi saku.
"Dārgais, es saprotu, šī ir bijusi gara, nogurdinoša diena, un mans vīrs vēl nav ieradies, un jūs tik ilgi gaidījāt." Bet tev pašam jāsaprot, tev ir divi mazi bērni, tu nestrādā, tāpēc Gļebam jāstrādā vairāk nekā iepriekš,” klausulē atskan salda balss.
– Vai jūs iesakāt sūtīt savus dvīņus uz valsts bērnudārzu un atgriezties darbā? Vai jums nav žēl bērnu? Vai varbūt jūs sēdēsit kopā ar viņiem? Galu galā tu esi mīloša vecmāmiņa! – Es nespēju savaldīt savu sarkasmu.
– Nē, nē, bērniem vajadzētu būt kopā ar māti, tas ir skaidrs. Jā, un jūs tik ilgi gaidījāt viņus, jūs pierunājāt Glebu veikt mākslīgo apaugļošanu, lai gan visi bija pret to. Nē, nē, tagad izbaudi.
Tagad es vispār nesaprotu, kas notiek un kāds dēmons ir apsēdis manu vīramāti.
– Par ko tu runā? Vai mazbērnus nevajag? Jūs ļoti labi zināt, ka mēs ilgu laiku nevarējām to izdarīt parastajā veidā. Vai mums vajadzēja padoties un palikt bez bērniem? Vai atrast dzīvesprieku kaut ko citu?
Novēloti es domāju, ka varbūt Anna Nikolajevna nevēlējās aizvainot, nebija sarkasma, un es viņai izteicu savas emocijas. Bet tā nebija viņa, kura neieradās uz bērnu dzimšanas dienu, viņa vienkārši bija šeit.
"Atvainojiet, es nedomāju salūzt," es atvainojos pirms sievietes atbildes. – Es meklēšu tavu jaku, bet ne tagad, esmu noguris.
"Es saprotu, Olenka, es saprotu." Jūs šodien tik ļoti centāties mūs izklaidēt. Un es droši vien iztērēju daudz naudas. Un viss ir bērnu dēļ, es saprotu, ka tagad viss, ko jūs darāt, ir bērnu dēļ. Jums nerūp Glebuška tik ļoti, kā agrāk, vai ne? – uztvērējā ieplūst cukurota balss.
Es sastingstu uz sekundi. Vai viņa par mani smejas? Vai arī viņa vienmēr bija tāda, bet es nepamanīju, izraisīju to līdz nekaitīgai kurnēšanai un gandrīz uzskatīju viņu par otro māti.
Izmantojot savu spilgto iztēli, es dzirdu, kā manas rozā brilles sāk plīst.
Vai es arī kaut ko nepamanīju savās attiecībās ar sievastēvu? Vai viņš mani uzskata par necienīgu maču savam dēlam? Apkopes personāls?
Un mūsu kopīgie draugi, kā viņi mani redz? Galu galā Toliks un Maša dzīvo daudz pieticīgāk. Vai mani arī uzskata par parazītu, kas veiksmīgi apprecējās?
Un kas es galu galā esmu bez Gļeba? Neviens?
Viņa pat nedrīkst būt pilnvērtīga bērnu mamma, jo man tie ir no mēģenes.
Vai arī mani bērni kaut kā atšķiras no apkārtējiem, jo viņi izrādījās ar medicīnas brīnumu palīdzību?
Nu, nē, es neļaušu jums runāt vai domāt sliktas lietas par saviem bērniem. Lai viņi visi iet pa mežu.
– Vai jums šķiet svarīgāk pastiprinātu uzmanību pievērst pieaugušam vīrietim, nevis gadu veciem dvīņiem? Un tas neskatoties uz to, ka šis pats vīrietis jau sen nav bijis mājās! – Šī, iespējams, ir gandrīz pirmā reize, kad pacēlu balsi uz vīramāti.
"Tātad, iespējams, iemesls, kāpēc viņš neieradās, bija tāpēc, ka mēģenes bērni aizstāja viņa vietu blakus jums," sarkastiski saka Anna Nikolajevna un noliek klausuli.
5
Dažas sekundes neizpratnē skatos telefonā. Ir tikai atklāšanas diena. Vai arī galu galā nevis atklājumi, bet rozā briļļu nomaiņa pret parastajām lēcām.
Pēc sarunas ar vīramāti manā galvā valdīja truls tukšums, pat sāpes no Gļeba nodevības atkāpās kaut kur fonā.
Ielej sev ūdeni un apsēžos uz paklāja pie panorāmas loga. Mūsu māja atrodas nedaudz uz kalna, un šāds stiklojums ir absolūti pamatots. Vēlos vakaros paveras ļoti skaists skats ar visām šīm aicinošajām gaismām.
Bet tomēr attiecībā uz praktiskumu es palieku pie sava viedokļa. Ģimenes mājā panorāmas stiklojums ir bezjēdzīgs. Es jau sāku uztraukties par bērniem un viņu mijiedarbību ar logiem.
Skaidrs,