Скачать книгу

Es redzu, kā viņš paceļ roku, kurā Marats bija ielicis dokumentu. Viss notiekošais pāraug nežēlīgā spēlē, uz kuras spēles likmes ir viena nevainīga dzīvība.....

      – Parakstiet šo dokumentu!– es tev pavēlu, skatoties uz viņu.

      – Kas tas ir?– brīnījās Dimitrijs.

      – Paraksties! Pretējā gadījumā jūs zaudēsiet visu, ieskaitot savu bezvērtīgo dzīvi!– viņš draudēja paātrināt procesu.

      Dmitrijs paskatījās uz dokumentu un saprata, ko Sergejs bija iecerējis. Viņam uz pieres izlija sviedri. Ar trīcošu roku viņš pacēla pildspalvu un pielika to pie dokumenta.

      – Ja es to izdarīšu, mani nogalinās!– sacīja Dimitrijs.

      – Vai man vajadzētu rūpēties?– Es teicu aukstasinīgi.– Parakstiet!

      Saņēmusi Dmitrija parakstu, es pieceļos no dīvāna un dodos ārā. Kopā ar Maratu iekāpjam gelika aizmugurējā sēdeklī.

      – Tik daudz problēmu vienai meitenei!– Marats teica.– Vīrieši pārmeklēja un atrada to viņa seifā. Dokumentus un līgumu ar Iljasu!

      Es turu rokā viņas fotogrāfiju un saprotu, ka man tā ir vajadzīga. Viņa nepieder šai mājai.

      – Atrodi viņu man! Es gribu, lai Rita ir pie manis līdz pusnaktij! Jūs varat darīt, ko vēlaties, bet viņa nedrīkst ciest. Ja ir kāds šķērslis, noņemiet to!– Es aukstasinīgi teicu, rokā turot līgumu un Ritas pasi.

      – Ko darīt ar Dmitriju?– jautāja Marats.

      – Nekā tagad! Samaksājiet viņam, ļaujiet viņam izveseļoties, zēni ar viņu paveica labu darbu. Ja viņš spers soli, tad mēs izlemsim! Šobrīd man vajag tikai viņu!– Es atbildēju nopietni, pasniedzot Ritas fotogrāfiju Maratam.– Atdod to puišiem, lai viņi izrok zemi, bet viņi to atradīs man......

      1. nodaļa

      Rita

      Es atdzīvojos automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Man sāpēja galva. Man ir aizsietas acis, es nevaru kustināt rokas. Es esmu pilnīgi sastindzis no bailēm. Es baidos. No manas galvas izskan vārdi, kurus es vismazāk gribēju dzirdēt:

      "Klusē, muļķīt! Mēs dodamies uz tavām jaunajām mājām! Tavs saimnieks tevi jau gaida…"

      "Ir bezjēdzīgi kliegt! Jūs joprojām neesat to sapratuši? Tu esi pārdots.... Vai tētis tev to nav teicis?"

      Visi šie vārdi iespiedās manā prātā. Es vēlos, lai tā būtu kļūda, murgs. Man vajag pamosties. Automašīna uzrāpjas uz izciļņiem. Ap plaukstām savilktā virve sāp. Es esmu nomodā. Nekas no tā nav sapnis.... Pa manu ķermeni pārņem drebuļi. Apziņa, ka esmu pārdota nezināmam vīrietim un esmu aizvesta pie viņa, ir daudz biedējošāka par šo nolaupīšanu. Es nezinu, kas mani gaida un ko viņš ar mani darīs.... Tas liek man justies neērti.....

      – Jūs neesat noņēmis aizsietās acis? Noņemiet to…" atskanēja nopietna vīriešu balss.

      Es paceļu rokas virs galvas un mēģinu to atraisīt, bet pati to nespēju izdarīt.

      – Noņemiet rokas no manis! Es redzu, ka tev ir bijuši grūti laiki.– Viņš aukstasinīgi sacīja, atšķetinādams mezglu.

      Acu apsējs noskrēja no manām acīm un nokrita uz grīdas. Kad es atvēru acis, sajutu asu dūrienu. Es pārmirkšķināju acis un aizsedzu tās ar plaukstām.

      – Ne trīs, tas ir sliktāk!– sacīja vīrietis, paņemot manas rokas.

      Viņš neļauj man tās berzēt. Mirkšķinot, līdz asarošana pāriet, es palūkojos apkārt, bet nespēju saprast, kur es esmu. Kas ir šī vieta? Vīrietis atlaida manas rokas, lai es varētu apskatīties apkārt.

      – Kur es esmu?" es pajautāju, sperot soli prom no viņa.

      Manā galvā bija daudz dažādu domu. No visām tām ir grūti izvēlēties pareizo. Mēbeles izskatās dārgas. Es nevaru.... Man nevajadzētu šeit atrasties.

      Visapkārt ir ādas mēbeles. Jūs varat redzēt, ka tas nav lēts.... Un es, kas pat baidos tam pieskarties, lai to nesabojātu, turos no visa tālāk....

      – Kas tu esi?

      – Neuzdeva liekus jautājumus!– Vīrietis atbildēja monotonā balsī.

      – Es esmu divreiz nolaupīts! Man ir tiesības zināt, kāpēc, vai ne ....?

      Es pagriezos un iespiedu seju gara, platspalvaina vīrieša krūtīs. Manā sejā parādījās viegls apsārtums.

      Damn.... Es atkal nonācu neērtā situācijā.

      Bet tas izdala siltumu un diezgan patīkamu svaiguma un neuzbāzīguma smaržu....

      – Piedodiet man!– es kautrīgi pateicu, nolaižot galvu.

      – Par ko tu atvainojies?

      Ko? Viņš tevi nav trāpījis?

      Tētis jau sen būtu mani piekāvis.... Nolaidusi galvu, viņa instinktīvi saspieda vienu roku. Es viņam atvainojos. Man nevajadzētu pārvietoties. Bet viņš neko nedara. Es viņam jautāju, vai viņš mani atlaidīs, bet viņš neko nesaka. Es pacēlu skatienu uz viņu un jūtos neērti. Es nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik vīrišķīgs. Kāpēc es jūtos tik neērti, kad skatos uz viņu.... Es nevēlos sārtoties. Kad skatos uz viņu, pamanu, cik ātri viņš ir mainījies, it kā būtu pavisam cits cilvēks.

      – Rita, tagad tev jāatceras viena lieta, kas tev ir ļoti svarīga! Tava dzīve pieder man!– saka nopietni

      – Ko?" es kautrīgi saku.– Es esmu dzīvs cilvēks! Kāpēc jūs visi pieņemat lēmumus manā vietā? Es neesmu jūsu īpašums!

      Es atbildēju, apstrīdot to, ka piederu, bet viņa vārdi, šķiet, mani pieradināja.

      – Lūk, kur tu kļūdies! Tu esi mana īpašniece, Rita!

      Viņš noliecas uz galda malas un skatās uz mani. Ko vēl viņš no manis grib? Viņš neko sīkāk nepaskaidro, tikai izvairās no atbildēm.

      – Droši vien tu jau esi dzirdējis no tiem nolaupītājiem, ka tevi pārdeva tavs tēvs.....– viņš teica.

      Es redzu, kā vīrietis izvelk mapi un met to uz kafijas galdiņa man priekšā. Šaubas manā galvā laupa spēju domāt taisni. Es nezinu, vai varu viņam tik viegli uzticēties.

      Viņš man teica, ka es neesmu pārdota laulībām, bet gan vietējam bordelim. Un tas lika man saspiesties iekšā. Es nedomāju, ka mans tētis to darītu....

      Par naudu, tikai par papīra gabaliņu …

      Man vienalga, man tagad ir vienalga par jebko. Lai viņi dara, ko vēlas, es nepretojos. Viss, kas man jādara, ir jāpilda noteikti pienākumi. Es to darīšu. Bet, kāda dīvaina sajūta, it kā es būtu iekļuvusi viņa tīklā, no kura nevaru izkļūt. Es nevaru.... Kāpēc viņš uz mani tā skatās… Viņa rokas ir tik maigas.... Man ir bail no viņa… Bet es brīnos, kas notiks, ja es atteikšos.... Atbilde nav ilgi jāgaida:

      "Tas ir ļoti vienkārši! Man tevi nāksies sūtīt pie cilvēka, kuram tevi pārdeva!– viņš teica pavisam nopietni.– Tu taču negribi, lai visi pēc kārtas tevi apsauktu, vai ne? Vai ne?"

      Viņš klusēja. Man krūtīs pukstēja sirds. Man acīs sāka spiesties asaras. Kāpēc man ir tāda attieksme? Kāpēc mani vēl vairāk apgrūtināt, sakot man, kas ir sārtums uz manas sejas.... Es skatos uz viņu un brīnos. Viņš pamana katru sīkumu manā sejā. Tas tā nevar būt, es patiešām sārtēju. Dievs, kāds idiots. Tas viss ir nepareizi. Kāpēc viņa smaids vilina manu skatienu uz viņu? Kas ar viņu nav kārtībā? Viņš kaut ko teica, un tad kabinetā ienāca kāds vīrietis. Es pamanīju, ka viņi ir nedaudz līdzīgi, bet tā varētu būt tikai mana iztēle. Un kaut kādu

Скачать книгу