ТОП просматриваемых книг сайта:
Nodevība. Es atmaksāšu!. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Nodevība. Es atmaksāšu!
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
Vai man tiešām jābrauc atvaļinājumā, tāpat kā Stasam Smirnovam, par kuru man ausīs bija kņudinājušas meitenes? Kur viņš bija? Protams, Oļečka Stepanovna bija taisnība: kaut kur, kur es nekad nebūšu ar saviem ienākumiem. Viņš ēda labu ēdienu, mierīgi gulēja, mazgājās, sauļojās un šurp.....
"Drāns," es ar skaudību nodomāju un atgriezos pie pārdomām par savas dzīves perspektīvām. Nu, ja sekss ar izskatīgu svešinieku šķita grūti sasniedzams, tad man prātā bija kaut kas nopietni satricinošs… Es zināju tādu vietu. Azartspēļu klubu, kuru sāku apmeklēt pēc tam, kad tēvs pameta manu dzīvi. Sākumā spēlēju kārtis… Starp citu, tieši šeit, tieši šajā vietā, laimētā nejaušā, pilnīgi klaiņojošā nauda kļuva par manu pirmo nopietno ieguldījumu tikko uzsāktajā biznesā. Neskaitot pārdoto dzīvokli, protams. Tieši pie kāršu galda es liku uz spēles laimēto naudu. Un es vinnēju, garīgi pateicoties tēvam un viņa draugiem par to, ka viņi mani iemācīja. Tad, kad manā dzīvē ienāca Makss, es reiz atvedu viņu arī šurp. Tiesa, kārtis viņu neinteresēja, viņu vairāk vilināja biljards, bet es kā uzticīga vīra sieva pamazām iedziļinājos šajā spēlē, tagad tikai reizēm apsēžoties pie pokera.....
Un tā patiešām ir šī tēma, vai ne!
Šajā pasaulē ir jābūt taisnīgumam! Ja man neveicas mīlestībā, varbūt es vinnēju kārtīs…? Man būs jautri, un tad es nopelnīšu naudu… Ko darīt, ja? Galvenais ir neaizrauties! Es zinu savu dabu. Patiesībā mans galvenais grēks dzīvē: azartspēles, ar kurām reizēm netiek galā. Taču es vairs neesmu meitene (kaut arī ar copītēm), bet pieaugusi saprātīga sieviete. Šķirtene, mans dibens! Kā es teicu Smirnovam un pēc tam atkārtoju savām meitenēm? Es tikšu galā! Un es izlīdzināšu!
Šis klubs, kas bija sācis kā kāršu klubs, pēc tam paplašinājies, iekļaujot biljardu, tad ruleti un visbeidzot vulgārākos spēļu automātus, bija piedzīvojis uzplaukuma periodu, slēgšanas un slēgšanas periodu, un tagad dzīvoja ierasto kluba dzīvi: dzeršana, dejošana, bildinājumi un biljards, kas bija saglabājis savu oficiālo statusu. Taču savējie zināja, ka šeit joprojām ne tikai ripina bumbas un dzer degvīnu. Ka šeit, tāpat kā iepriekšējos gados, var sēdēt pie kāršu galda un vinnēt vai zaudēt naudu. Dažreiz ļoti daudz naudas.
Biju pārliecināts, ka viņi mani šeit atceras, lai gan bija pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi biju klubā. Tas bija labi. Bija jaunpienācēji, kas mani neuztvēra nopietni. Vismaz ne sākumā. Man bija jāsagatavojas. Es ģērbos tā, lai to, kas sēdēs ar mani pie pokera galda, uzmanība paslīdētu kaut kur uz mana dekoltē zonu. Vai arī aizķērās pie mana ceļgala svārku vaļējā spraugā. Pagriezusies pie spoguļa savas īrētās pajumtes vecās šiksnas durvīs, es steidzos tuvāk, lai pārbaudītu, kā uz skropstām uzvedas skropstu tuša un vai lūpu krāsa ir vienmērīgi uzklāta… Un tieši tajā brīdī, kad biju pilnībā gatava, pienāca ziņa: pie ieejas jau gaida manis pasūtītais taksometrs. Tā šķita laba zīme. Un mana nojauta, kas mani reti kad pievīla lietišķās lietās (tāpat būtu arī personīgajā dzīvē!), man teica, ka man paveicies. Nekādā gadījumā!
Klubs bija trokšņains. Bet viss tas, skaļā mūzika un sakarsējušo cilvēku ķermeņu drūzma, palika aiz muguras, kad klusais vīrietis mani ielaida vietā, kur visskaļākās skaņas bija ledus gabaliņu cinkšķināšana viskija glāzēs un klāja atvēršanas plaisāšana.
Es spēru soli pretī pokera galdam… un sastingstu, ieraugot Stasu Smirnovu, kas sēdēja nedaudz tālāk, dziļā, mīkstā ādas krēslā.
8. nodaļa
Stass izskatījās patiešām labi: viņš bija zaudējis svaru, kas padarīja viņa parasti apaļo, jauneklīgo seju sausāku un kaut kā asāku. Viņš bija arī iedegis, un pat viņa mati bija izgaismojušies šķipsnās, kā tas mēdz notikt, kad cilvēks ilgstoši uzturas saulē bez cepures. Viens vārds: atpūtnieks!
Arī Stass skatījās uz mani ar visām acīm, pat kaut kā pavirzījās uz priekšu, it kā gribētu piecelties, bet es novērsos, pārtraucot acu kontaktu, un.....
Un, lūk, no šī brīža man viss gāja greizi! Pirmās kautrīgās uzvaras nomainīja virkne tikpat mazu neveiksmju. Tas vilkās, pat ne mājinot, bet burtiski iespiežot man galvā acīmredzamo: ne jūsu diena, nespēlē tālāk vai vismaz neveiciet lielas likmes. Taču bija zīme taksometra veidā, kas ieradās laikā! Un katrā ziņā, tev vajadzētu būt veiksminiekam kārtīs, ja tev neveicas mīlestībā!
– Iesim dejot, – Stass Smirnovs pēkšņi parādījās man blakus un izvilka no maniem nodevīgi trīcošajiem pirkstiem cigareti, ko biju aizņēmies no kāda cita, aizmirsis, ka jau piecus gadus nebiju smēķējis. Maksimam tas nepatika, un es… – Nāciet! Tas ir lielisks veids, kā pārtraukt neveiksmju sēriju, kas tev ir bijusi, Jeļena Georgijevna.
– Tas ir vairāk, nekā es varu teikt par jums, Staņislav Dmitrijevič. Viss birojs brīnās, no kādām jūrām un okeāniem tu tik labi iedegies," es ielaidu savu roku viņa rokā un sekoju viņam, skaidri saprotot, ka viņam bija taisnība un ka ir pēdējais laiks apstāties.
Apsargs jau grasījās mums atbrīvot ceļu, ar savām kustībām parādot, cik daudz es patiesībā esmu zaudējis, bet mans biedrs tikai pievēra acis, pacēlās zoda priekšā… un gandrīz divreiz lielāks puisis gandrīz ar paklanīšanos atkāpās. Cik jauki, ka galu galā tas biju nevis es, bet Smirnova kungs......
– Diemžēl nebija ne jūru, ne okeānu. Bija kontinentālās Ķīnas dienvidi, liela būvlaukuma teritorija, kuras pareizu sākšanu man diemžēl nācās personīgi uzraudzīt, un karstums bija zem četrdesmit. Nevienam to neiesaku. Mmm… Arī man ir jautājums. Es nevaru atturēties no ziņkārības: kur ir tavs laulības gredzens? – Stass, kurš pēkšņi bija mainījis tēmu, skatījās uz mani taisni, jo viņš bija kopā ar mani, kura bija uzcēlusies uz augstpapēžu kurpēm, lai dotos uz klubu, gandrīz tāda paša auguma.
Es novērsos, slēpjot sāpes, kuras plēsējs, kas bija klusi pie manis pieslīdējis, pārāk uzmanīgs un pārāk jūtīgs, būtu pamanījis. Acīmredzot es negribēju neko skaidrot, tāpēc tikai murmināju:
– Tas ir bijis un pagājis.
Stass dabiskā, dejas kustībā pietuvināja mani tuvāk, bet šķita, ka tas darīts tikai tādēļ, lai čukstētu man uz auss:
– Acīmredzot tāpat kā nauda, ko šodien izmetāt, it kā būtu gājusi ārā par visu un pēdējo reizi mūžā…?
– Acīmredzot…
– Un ko par šo nelaimi jums pastāstīs jūsu vīrs, kura gredzens dīvainā kārtā ir pazudis no jūsu pirksta? Vai arī jūs zaudējāt?
– Viņa vairs neko neteiks.
Man kļuva slikti no vēdera. Tas bija arī tāpēc, ka Stass mani tagad bija padarījis par kādu skvoteri, kas man izšķērdē sava vīra naudu. No otras puses, tas ir pilnīgi normāli, ka vīrietis savai sievietei pērk saderināšanās gredzenu. Viņš strādā, lai uzkrātos dārgākam un skaistākam, uzkrāj kāzām, ja viņam nav līdzekļu, lai izgaismotu tās plaši un tā, kā viņš vēlas… Tas mēs ar Maksu esam tie, kam viss ir otrādi un uz priekšu. Es biju galvenā ģimenes apgādniece, nevis viņš. Un mēs galu galā izjukām. Vai tas tiešām ir iemesls? Vai tiešām tāpēc, ka es pelnīju vairāk naudas nekā viņš, Makss sāka mani krāpt? Ka es liku viņam justies sliktākam, neveiksmīgam, otršķirīgam. Nevis vīrietis un ģimenes galva, kā tam bija jābūt tradicionālajās