Sveika, mana jaunā dzīve! - Erika Džeimsa

Скачать книгу

dziļi iegrimuši sarunā un neko nemana sev apkārt. Ella nomierinājās, jo bija skaidrs, ka šis vīrietis nekādā ziņā nav laupītājs, tomēr pēkšņa kustība tumšajās ēnās pa labi no vīrieša atkal lika viņai saspringt. Itin kā palēninātā filmā bija redzams, ka no kāda furgona aizsega iznirst figūra ar galvai uzvilktu kapuci un uzbrūk nepiesardzīgajam nācējam. Vīrietis izbijies iekliedzās un nokrita. Ella nevilcinādamās izgrūda asinis stindzinošu bļāvienu un kā izšauta lode metās virsū noziedzniekam. Veiksmīgi izmantodama laupītāja apjukumu, viņa spēcīgi iebelza ar atslēgu saišķi tam pa seju, tad pamatīgi iespēra pa apakšstilbiem – un drošības dēļ vēlreiz. Smilkstēdams kā savainots suns, laupītājs pagriezās un aizkliboja projām.

      – Vai viss kārtībā? – Ella pavaicāja un palīdzēja vīrietim piecelties.

      – Es… laikam gan. Paldies. Paldies, ka steidzāties palīgā.

      – Tā manā vietā būtu rīkojies jebkurš.

      Vīrietis sakārtoja nošķiebušās brilles un notrauca no apģērba putekļus. – Es par to nebūtu tik pārliecināts. Vai jūs zināt, ka uzbrucējam bija nazis?

      – Jā, – Ella lietišķi apstiprināja, tad pacēla un padeva vīrietim zemē nokritušo mobilo tālruni. – Jūs asiņojat. Izskatās, ka ne pa jokam. – Baltā krekla apkaklīte bija nokrāsojusies sarkana.

      Viņš pielika roku pie kakla un paraudzījās uz asinīm notrieptajiem pirkstiem.

      Ella parakņājās somā un iedeva viņam no paciņas izvilktu papīra mutautiņu. – Vai sāp?

      – Tā īsti ne. – Cietušais papurināja galvu. Pat nespodrajā apgaismojumā bija redzams, ka viņš izskatās bāls un apjucis. Turklāt vīrietis bija ārkārtīgi glīts un savādā kārtā šķita kaut kur jau redzēts. Viņš paraudzījās uz mutautiņu, kas izrādījās notraipīts ar asinīm.

      – Ļaujiet man pārbaudīt. – Ella kļuva bažīga. – Ja tas nelietis ir pārgriezis vēnu, jums labi aši jātiek uz slimnīcu.

      Vīrietis pagriezās, lai Ella spētu skaidrāk saskatīt ievainojumu.

      Par laimi, izrādījās, ka asiņo tikai auss ļipiņa. – Nav nekā nopietna, savainota tikai auss, tomēr es domāju, ka jums derētu iegriezties traumpunktā.

      Viņš papurināja galvu. – Gan jau es izdzīvošu.

      – Var gadīties, ka nazis bija netīrs. Injekcija pret stinguma krampjiem nudien jums nenāks par ļaunu. – Ella pasniedza vēl vienu papīra mutautiņu.

      – Es varu derēt, ka jūs savulaik bijāt gaidu vadone ar veselu lērumu nozīmīšu, vai ne? – Vīrietis vārgi pasmaidīja.

      – Netrāpījāt. Mani jau pēc divām nedēļām izslēdza par nepakļāvību.

      – Par nepakļāvību?

      Ella iesmējās. – Diezin vai jūs tas var interesēt. Dodiet man somas, es palīdzēšu jums aizkļūt līdz automašīnai. Vai esat drošs, ka spēsiet pats sēsties pie stūres?

      – Viss būs kārtībā. Nav nepieciešams, lai jūs mani pavadāt. Mans ievainotais lepnums jau tā ir pietiekami cietis.

      – Nemuļķojieties. – Ella paņēma somas. – Kur stāv jūsu auto?

      – Vai jūs vienmēr esat tik… – Vīrietis aprāvās, lai vēlreiz piespiestu mutautiņu pie auss.

      – Izpalīdzīga? – Ella minēja.

      – Uzstājīga, es grasījos sacīt. Un, lūdzu, nedomājiet, ka es neesmu jums nebeidzami pateicīgs, ka nācāt palīgā vajadzības brīdī. Es esmu pateicīgs.

      – Tomēr jūtaties ne savā ādā, vai ne? Tika apšaubīts jūsu vīrišķīgums, jo bruņinieku mirdzošās bruņās izglāba maza nabaga sieviete?

      – Jā, kaut kā tamlīdzīgi.

      – Tādā gadījumā tieciet pāri šīm izjūtām.

      – Oho, jūs izturaties visai tieši, kaut esat tikai maza nabaga sieviete.

      – Ticiet man, patlaban tiešuma ziņā es pārspēju pati sevi, jo tā ir viena no lietām, ko esmu apņēmusies ievērot Jaunajā gadā. Ejam. Kur ir jūsu auto?

      – Vai tad jums nav jāpaspēj uz vilcienu? Vai arī kādu sagaidīt?

      – Man vēl rezervē ir dažas minūtes, tad došos kādu sagaidīt.

      – Vīru?

      – Nē.

      – Jūsu puisi?

      – Nē.

      Vīrietis apstājās dažu soļu attālumā no melni mirdzošā Mercedes, kuram līdzās Ella pirms neilga brīža bija novietojusi savu automobili. – Manējais, – viņš teica.

      – To es jau nopratu pati, jo tas otrs ir mans.

      – Kuram vēl tā laimētos? – Vīrietis pievērsa skatienu Ellai. – Mans sargeņģelis novietojis savu auto līdzās manējam.

      – Es sacītu, ka tā ir spokaina sagadīšanās. Vai jums ir atslēgas?

      Viņš izvilka no kabatas atslēgu saišķi un pasmaidīdams bilda: – No šī brīža es nudien tikšu galā pats.

      Ellu vēlreiz pārņēma kņudošā sajūta, ka šis vīrietis šķiet pazīstams. “Kur es viņu jau agrāk esmu redzējusi?” – Labi, ja esat drošs, ka viss kārtībā, es likšu jūs mierā. – Viņa atdeva vīrietim somas un atcerējās, ka Tobija vilciens pienāks kuru katru mirkli.

      – Citos apstākļos es uzaicinātu jūs kaut ko iedzert. – Viņš atvēra auto aizmugures durvis, lai novietotu uz sēdekļa somas. – Kā pateicību.

      – Savukārt es noraidītu piedāvājumu, jo jūs esat man pilnīgi svešs cilvēks, tomēr mīkstinātu savu atteikumu ar aizbildināšanos, ka man kāds jāsagaida. Tādējādi tiktu saudzētas jūsu jūtas.

      Vīrietis pasmaidīja vēlreiz. Bija redzams, ka viņš ir gandrīz atguvies. Un bija izskatīgāks, nekā pašam nāktu par labu. – Vismaz jūs pieminējāt pilnību.

      “Arī pārlieku valdzinošs tu esi,” Ella klusībā piemetināja. “Droši vien viņam spīd zaļā gaisma ar jebkuru daudzmaz glītu sievieti, ko gadījies sastapt.” – Es došu jums divus padomus, – Ella bilda, jau virzīdamās projām. – Pirmkārt, nekad nerunājiet pa mobilo, ja esat viens tumšā vietā, jo tas padara jūs par perfektu upuri.

      – Pilnīgs… perfekts. Jūs acumirklī esat izpratusi manu būtību.

      Ella nelikās dzirdam. – Otrkārt, parūpējieties, lai ārsts apskata jūsu ausi, jo var gadīties, ka būs nepieciešamas dažas šuves. Palieciet sveiks.

      Viņa paguva šķērsot pusi auto novietnes, kad saklausīja aiz muguras motora troksni. Auto samazināja gaitu un pieslīdēja blakus, logs tika atvērts.

      – Vai vārgajam bruņiniekam apsūbējušās bruņās būs ļauts uzzināt vārdu nabaga mazajai sievietei, kura varbūt izglābusi viņam dzīvību?

      Uzjautrināta Ella turpināja soļot uz priekšu. – Iesaku nelauzīt savu glīto, mazo galviņu par manu vārdu. Man nav šaubu, ka tajā glabājas daudz citu vārdu, ko zināt un atcerēties.

      Mercedes turpināja lēni ripot līdzās. – Nē, nopietni, es patiešām vēlos uzzināt, kā jūs sauc. Ja tuvumā nepagadītos jūs, kurš zina, kas būtu noticis ar mani?

      Vīrietis bija neatlaidīgs, tas nu jāatzīst. – Gluži vienkārši sauciet mani par Pūķu Kāvēju, – Ella smiedamās ieteica.

      Piespiedis pie auss papīra

Скачать книгу