LITMIR.BIZ

Скачать книгу

sievas un draudzenes. Kārotie apavi maksāja gandrīz četrus simtus mārciņu. Meitenes tēvs todien strādāja mājās, un Megija dzirdēja viņu sakām, ka skapī droši vien atradīšoties ne viens vien piemērotu kurpju pāris. Ja ne, viņām ar māti tagad esot vienāds kājas izmērs, lai taču izmantojot viņas apjomīgo apavu kolekciju. Varbūt viņas esot dzirdējušas, ka pasaulē valda ekonomiskā krīze, un viņš nedrukājot naudu.

      Megijai nereti bija nācies dzirdēt, kā Ītans mēģina tēlot veselā saprāta balsi, bet tajā brīdī, spodrinādama granīta darba virsmas virtuvē, pret savu gribu saklausīdama katru vārdu un neredzēdama minēto scēnu, viņa noprata, ka vīrietis tiek pārkliegts un apklusināts. Māte un meita vienotiem spēkiem apsūdzēja ģimenes tēvu – viņš esot tik ļauns, ka liedzot nabaga meitenei pat nožēlojamu kurpju pāri ballītei.

      – Un ko tu vēl izdomāsi, tēt? – Valentīna spiedza un droši vien izaicinoši plivināja savas Zeltmatītes cienīgās garās, gaišās cirtas. – Varbūt man kaut kādas muļķīgas krīzes dēļ vajadzēs pat atteikties no kāju un bikini zonas vaksācijas?

      – Kopš kura laika tu vaksē kājas? – viņš bija jautājis.

      – Dieva dēļ, Ītan, to Valentīna dara kopš trīspadsmit gadu vecuma! Tu to zinātu, ja kaut mazliet interesētos par savu ģimeni.

      – Piedošanu, es tikai mēģinu uzturēt pie dzīvības biznesu, lai spētu samaksāt par jūsu vaksācijām un Dievs vien zina, ko vēl citu!

      – Tagad tu izturies maziski.

      – Savukārt jūs abas uzskatāt mani par staigājošu bankomātu.

      – Klau, tēt, varbūt mēs varētu pie tā palikt? Kā tad būs? Dabūšu es tās kurpes vai nedabūšu?

      Neiedomājami nekaunīga skuķe!

      Stiepdama uz augšstāvu putekļsūcēju, Megija brīnījās: “Kālab gan jaukais Ītans to visu pacieš? Kas liedz viņam vienā jaukā rītā iziet pa durvīm, iesēsties automašīnā un doties projām uz visiem laikiem?”

      Tikusi līdz kāpņu laukumiņam, Megija atgrūda vaļā Valentīnas istabas durvis. Telpa vienmēr līdzinājās cūkkūtij – drēbes, kurpes un zābaki, zeķbikses, žurnāli un somiņas, šalles, kompaktdiski un kosmētika, viss sasvaidīts vienā jūklī. Par laimi, Valentīna bija aizgājusi pie savas kaimiņienes un draudzenes Ketijas Pekstones. Sev par nelaimi, Megija uzkopa arī Pekstonu mājokli. Šī ģimene bija pārcēlusies uz Ceriņu avēniju pirms pusotra gada, un kopš tā brīža Pekstones kundze bija kļuvusi par Edvardsas kundzes labāko draudzeni. Abām sievietēm piemita daudz kopīga, abas bija vienā maisā bāžamas.

      Tātad Megija droši zināja visai daudz par saviem darba devējiem “Ceriņos”, turpretī šie saimnieki par viņu nezināja neko. Edvardsu pārim noteikti nebija ne jausmas, ka viņa ik nedēļu savā “slepenajā” brīvajā pēcpusdienā dodas uz Kingsmelfordas bibliotēku un aizrautīgi nododas lasīšanas priekiem. Megija nekad un nevienam nebija stāstījusi par šo paradumu, tas bija viņas īpašais brīdis, vienīgais, ko viņa atļāvās veltīt vienīgi sev. Trīs stundas, kad neviens no viņas neko neprasīja un negaidīja, Megija iekārtojās ērtā krēslā un aizmirsās, lasīdama kārtējo mīlestības romānu, kādu no tām kumosa lieluma grāmatiņām, kā viņa mēdza tās dēvēt. Itin kā pārcēlusies citā pasaulē ar burvju paklāja palīdzību, viņa iztēlojās sevi citā dzīvē, kur valda mīlestība un romantika, mirgo sveces un sirdis allaž pukst straujāk.

      Protams, Megija nebija stulba un apzinājās, ka šī dzīve nav īsta, bet – kas gan tur ļauns vēlēties, kaut tā tomēr tāda būtu? Nav taču liegts sapņot par seksīgu vīrieti, kas viņu apskauj un cildina viņas skaistumu.

      Viens bija skaidrs – mistera Blobija trulajā prātā nekas tamlīdzīgs neienāktu nemūžam!

      Megija atvēra logu, lai izpurinātu putekļu lupatu. Uzvēdīja dzeldīgs aukstums, un viņa jau grasījās aizvērt logu, kad saklausīja lēni tuvojamies auto. “Ceriņu” vārtu priekšā tas nobremzēja, pie stūres sēdošā sieviete šķita pārliecināmies, vai adrese ir īstā. Tad automašīna tika iestūrēta piebraucamajā ceļā un apstādināta aiz Megijas Fiat Panda. Nevēlēdamās, lai viņu pieķer slepus skatāmies, Megija aizvēra logu un atkāpās dziļāk istabā. Pēc nedaudziem mirkļiem ieskanējās ārdurvju zvans, un tūdaļ uz priekšnama kaļķakmens flīzēm noklaudzēja Edvardsas kundzes kurpju papēži.

      2. nodaļa

      Pirmie iespaidi ir visnoturīgākie, un Edvardsas kundze acumirklī izraisīja dziļu Ellas Mūras nepatiku.

      Parasti viņa par saviem klientiem nemēdza spriest pārsteidzīgi, tomēr pietika paraudzīties uz šo dāmu, lai Ella drīzāk apgalvotu, ka pasaule ir aplami izpratusi un nepatiesi nomelnojusi Hitleru. Šo sievieti pārprast nebija iespējams. Atverot durvis, viņas pirmie atnācējai veltītie vārdi bija: “Jūs nokavējāties.” Ella tūdaļ atvainojās un paskaidroja, ka iekļuvusi sastrēgumā, jo uz apvedceļa esot noticis negadījums. Viņa ļoti nožēlojot, ka nokavējusi. Edvardsas kundze kaut ko noņurdēja, bet viņas tēraudcietais skatiens šķita sakām: “Un kāds tam visam sakars ar mani?”

      Kad pieklājības frāzes bija izteiktas, Ella sekoja Edvardsas kundzei un viņas neticami izaicinošajai pēcpusei; iespīlēta fuksiju krāsas biksēs, tā līgani slīdēja cauri istabām, kamēr četras collas augstie papēži klikšķēja pret kaļķakmens flīzēm un šķita atkal un atkal izsitam vienu un to pašu vēsti: “Es esmu boss, es esmu boss, to tu paturi prātā.”

      “Uzņemoties veikt šo darbu, būs nepieciešams milzums takta un diplomātijas, kā arī visi iespējamie pacietības krājumi,” Ella sevi brīdināja.

      Nama apakšstāvs atgādināja nevainojami iekārtotas mēbeļu izstādes telpas, viss atradās tam paredzētajās vietās, viss spīdēja un laistījās kā jauna adata. Tas liecināja par klanīšanos bezdvēseliskiem smalkas dzīvošanas priekšstatiem. Interesanti, ka iekštelpās nekas nevēstīja par nesen nosvinētiem Ziemassvētkiem; greznojumi, ja tādi vispār bijuši, jau aizvākti projām.

      Kad Edvardsas kundzes papēžu klikšķi apklusa, Ella attapās, ka stāv īpaši platā durvju ailā un raugās uz plašu ēdamistabu. Telpas lielāko daļu aizņēma garš marmora galds ar divpadsmit krēmkrāsas krēsliem tam apkārt. Galda vidū bija novietota grandiozu apmēru stikla vāze ar peonijām. Ellas trenētā acs tūdaļ pamanīja, ka puķes ir mākslīgas, tomēr šie zīda ziedi izskatījās itin pieņemami. Otrpus galdam atradās līdz grīdai stiklotas durvis, ko ieskāva gaisīga muslīna aizkari, kam garās apakšmalas samākslotās krokās gūlās uz gaišās ozolkoka grīdas – šādu dizaina risinājumu Ella nemēdza izmantot itin nekad. Viņa bija pārāk praktiski un pragmatiski noskaņota, lai atzītu tik nesaprātīgas pārmērības. Stikla durvis vērās uz terasi un dārzu. Ellas kritiskais skatiens tūdaļ apstājās pie tā, kas vērotājam tika piedāvāts kā centrālais objekts dārzā, proti, strūklakas. Visnejēdzīgākās jebkad redzētās dārza strūklakas, un viņa tās savulaik bija aplūkojusi ne vienu vien. Darināta no metāla, tā sastāvēja no vienām vienīgām asām šķautnēm un izvirzījumiem un bija tikpat derdzīga, cik negaumīga. Ella nejutās pārliecināta par savu minējumu, tomēr viņai radās iespaids, ka skulptūra iecerēta kā moderna variācija Botičelli Venerai, kas izkāpj no gliemežnīcas. Ja tā bija, ūdens šļācās no Veneras mutes nožēlojami sīkā lokā un krājās baseinā, kas visai attāli atgādināja gliemežnīcu. “Nabaga Venera, ko gan viņa teiktu par šādu izķēmošanu?” Ella prātoja. Par laimi, ūdens necienīgā kārtā nešļācās no viņas krūtīm, diviem tik neglītiem smailumiem, ka gribējās pēc iespējas ātrāk novērst acis.

      – Iespaidīgi, vai ne? – Edvardsas kundze jautāja, sekodama Ellas skatienam. – Visi vienmēr apstājas, lai to aplūkotu.

Скачать книгу