LITMIR.BIZ

Скачать книгу

es pārdzīvoju, tāpēc ieradās un rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Nepaguvu ne attapties, kad jau atrados ceļā uz pludmali. Un viņai izrādījās taisnība. Pirmajās divās dienās es vēl aizvien biju kā salauzts. Taču pēc tam es devos garās pastaigās, izlasīju dažas grāmatas, gulēju ilgāk un atgriežoties sapratu, ka jūtos atpūties daudz labāk, nekā ilgu laiku pirms tam…

      Viņš apklusa, sajuzdams Keitijas pētošo skatienu.

      – Nesaprotu, kāpēc tu man to visu stāsti.

      Alekss pagriezās pret viņu. – Mēs abi zinām, ka tad, ja es tev apjautātos, vai tu vēlies divriteni, tu atbildētu, ka nē. Tāpēc es rīkojos līdzīgi Džoisai un darīju to, ko uzskatīju par pareizu. Esmu iemācījies, ka šad un tad cilvēks drīkst pieņemt palīdzību. – Viņš pamāja uz divriteņa pusi. – Ņem to, – Alekss sacīja. – Man nav, kur to likt, un tev ir jāatzīst, ka tas padarīs nokļūšanu darbā un mājās daudz vieglāku.

      Pagāja dažas sekundes, līdz viņš redzēja, ka Keitijas pleci atslābst. Viņa pagriezās pret Aleksu un šķībi pasmaidīja.

      – Vai tu biji izmēģinājis šo runu?

      – Bez šaubām. – Viņš centās izskatīties samulsis. – Bet tu to ņemsi?

      Keitija vilcinājās. – Ritenis man noderētu, – viņa beidzot atzina. – Paldies.

      Kādu brīdi abi klusēja. Uzlūkojot jaunās sievietes profilu, Alekss atkal ievēroja, cik viņa ir skaista, lai arī šķita, ka Keitija pati tā nedomā. Tas padarīja viņu tikai vēl valdzinošāku.

      – Nav par ko, – viņš noteica.

      – Tikai vairs nekādu dāvanu, labi? Tu jau tagad esi manā labā izdarījis vairāk nekā pietiekami.

      – Lai notiek. – Viņš pamāja uz divriteņa pusi. – Vai ripoja labi? Es gribu teikt, ar tiem groziem?

      – Ļoti labi. Kāpēc prasi?

      – Tāpēc ka Kristena un Džošs vakar palīdzēja tos piestiprināt. Tas bija viens no tiem lietaino dienu projektiem, vai zini. Kristena tos izvēlējās. Tavai zināšanai, viņa uzskatīja, ka tev vajadzētu arī mirdzošu stūri, taču šajā vietā es novilku svītru.

      – Man nebūtu iebildumu pret mirdzošu stūri.

      Viņš iesmējās. – Es viņai to pateikšu.

      Keitija pavilcinājās. – Vai zini, tev lieliski izdodas. Es gribu teikt, ar bērniem.

      – Paldies.

      – Es to saku nopietni. Un es zinu, ka tas nav viegli.

      – Tāda ir dzīve. Lielākoties nekas nav viegli. Ir tikai jāmēģina darīt, cik labi vien iespējams. Vai saproti, ko es ar to gribu teikt?

      – Jā, – viņa atbildēja. – Domāju, ka saprotu.

      Veikala durvis atvērās, un, kad Alekss paliecās uz priekšu, viņš ieraudzīja Džošu, kurš pētīja automašīnu stāvvietu, un Kristena nāca viņam pa pēdām. Brūniem matiem un brūnām acīm, puisēns ļoti līdzinājās savai mātei. Viņš bija izspūris, un Alekss saprata, ka dēls nupat izrāpies no gultas.

      – Šeit, jaunieši.

      Džošs pakasīja galvu, dodoties uz viņu pusi. Kristena plati uzsmaidīja un pamāja Keitijai.

      – Klau, tēt? – Džošs iejautājās.

      – Jā?

      – Mēs gribējām jautāt, vai tiešām šodien dosimies uz jūru?

      Tu apsolīji mūs aizvest.

      – Tāds bija plāns. – Ar ugunskuru?

      – Protams.

      – Labi, – Džošs noteica. Viņš paberzēja degunu. – Sveiki, mis Keitij.

      Keitija pamāja Džošam un Kristenai.

      – Vai tev patika divritenis? – Kristena nočivināja.

      – Jā. Paldies jums.

      – Man vajadzēja palīdzēt tētim to salabot, – Džošs paziņoja. – Viņš neprot tik labi apieties ar instrumentiem.

      Keitija smaidot paraudzījās uz Aleksu. – Viņš to nepieminēja.

      – Tas nekas. Es zināju, ko darīt. Bet viņam nācās man palīdzēt ar jaunu riepas kameru.

      Kristena pievērsa skatienu Keitijai. – Vai tu arī nāksi uz pludmali?

      Keitija izslējās. – Nedomāju vis.

      – Kāpēc ne? – Kristena jautāja.

      – Viņai droši vien jāstrādā, – Alekss sacīja.

      – Patiesībā nē, – Keitija atbildēja. – Man šis tas jāpadara mājā.

      – Tad tev ir jānāk, – Kristena iesaucās. – Tas ir patiešām jautri.

      – Tas ir jūsu ģimenes laiks, – Keitija uzstāja. – Negribu jaukties iekšā.

      – Tu nejauksies. Un tas patiešām ir jautri. Tu varēsi paskatīties, kā es peldu. Lūdzu! – Kristena lūdzās.

      Alekss klusēja, negribēdams izdarīt vēl lielāku spiedienu. Viņš pieņēma, ka Keitija atteiksies, taču pārsteidzošā kārtā viņa viegli pamāja. Kad Keitija ierunājās, viņas balss bija pavisam klusa.

      – Labi, – viņa beidzot noteica.

      Devītā nodaļa

      Atgriezusies mājās no veikala, Keitija novietoja divriteni aiz kotedžas un iegāja iekšā pārģērbties. Viņai nebija peldkostīma, taču viņa to nevilktu, pat ja tāds atrastos. Lai arī pusaudžiem likās dabiski staigāt svešinieku priekšā praktiski apakšveļā, Keitija nejustos ērti, būdama tā ģērbusies Aleksa sabiedrībā, lai dotos izbraukumā kopā ar viņa bērniem. Un, godīgi sakot, arī tad, ja bērnu tur nebūtu.

      Lai arī Keitija centās pretoties šai domai, tomēr nācās atzīt, ka Alekss viņu intriģē. Ne tāpēc, ka viņš bija labi izturējies pret Keitiju, lai arī tas bija aizkustinoši. Iemesls drīzāk bija viņa skumjais smaids, izteiksme, kāda parādījās viņa sejā, runājot par savu sievu, un viņa izturēšanās pret bērniem. Viņā jautās vientulība, kuru Alekss nespēja noslēpt, un Keitija saprata, ka savā ziņā tā saskanēja ar viņējo.

      Viņa redzēja, ka Alekss interesējas par viņu. Keitija nebija tik naiva, lai nesaprastu, ka vīrieši uzskata viņu par pievilcīgu: pārdevējs pārtikas veikalā, kurš runāja par daudz, vai svešinieks, kurš nolūkojās uz viņas pusi, vai viesmīlis restorānā, kurš pienāca pie viņas galdiņa mazliet par biežu. Ar laiku viņa bija iemācījusies izlikties, ka neievēro šo vīriešu uzmanību; citkārt viņa izrādīja acīmredzamu nepatiku, jo zināja, kas notiktu, ja viņa to nedarītu. Vēlāk. Kad viņi atgrieztos mājās. Kad viņi paliktu divatā.

      Taču nu šī dzīve bija palikusi pagātnē, viņa sev atgādināja. Atvērusi atvilktni, Keitija izņēma šortus un sandales, kuras bija nopirkusi Annas Džīnas veikalā. Iepriekšējā vakarā viņa bija dzērusi vīnu kopā ar draudzeni un nu grasījās doties uz pludmali kopā ar Aleksu un viņa ģimeni. Tie bija parasti notikumi kādā parastā dzīvē. Šī doma likās sveša, it kā Keitija apgūtu kādas nepazīstamas zemes paradumus, un lika viņai sajusties savādi pacilātai un piesardzīgai vienlaicīgi.

      Apģērbusies viņa ieraudzīja Aleksa džipu piebraucam pa grantēto celiņu un dziļi ievilka elpu, kad auto apstājās pie viņas mājas. Tagad vai nekad, Keitija klusībā nodomāja, iziedama ārā uz lieveņa.

      – Tev ir jāpiesprādzējas, mis Keitij, – Kristena

Скачать книгу