Скачать книгу

elpot.

      – Vai tu runā par mani? – viņa izmocīja.

      – Nezinu. Vai tā ir?

      Keitija juta, ka viegli nobāl, taču viņa nepaguva neko atbildēt, kad Džo pasmaidīja.

      – Patiesībā es domāju par savu dienu. Es teicu, ka tā bija grūta, vai ne? Nu, es tev nupat atklāju daļu no problēmas. Sāk kaitināt, ja cilvēki nesaka taisnību. Kā es varu viņiem palīdzēt, ja viņi kaut ko slēpj? Ja es patiesībā nezinu, kas īsti notiek?

      Keitija sajuta krūtīs kaut ko sažņaudzamies. – Varbūt viņi gribētu par to runāt, taču zina, ka tu nekādi nespēsi palīdzēt, – viņa nočukstēja.

      – Vienmēr ir kāda iespēja, kā es varu palīdzēt.

      Mēness gaismā, kas ieplūda pa virtuves logu, Džo āda likās mirdzoši balta, un Keitijai radās iespaids, ka viņa nekad nesauļojas. Vīns lika istabai sagriezties un sienām saļodzīties. Keitija juta, kā viņai acīs sariešas asaras, un spēja tikai strauji mirkšķināt acis, lai tās aizkavētu. Viņas mute bija izkaltusi.

      – Ne vienmēr, – Keitija nočukstēja. Viņa pavērsa seju pret logu. Aiz stikla mēness zemu kavējās virs koku galotnēm.

      Keitija norija siekalas, piepeši sajuzdamās tā, it kā vērotu pati sevi no telpas pretējās puses. Viņa redzēja sevi sēžam pie galda kopā ar Džo, un, sākot runāt, balss likās piederam kādam citam.

      – Man reiz bija draudzene. Viņa bija precējusies ar briesmīgu cilvēku un ne ar vienu nevarēja par to izrunāties. Vīrs viņu sita, un sākumā viņa tam teica, ka tad, ja tas vēlreiz atkārtosies, viņa to pametīs. Viņš zvērēja, ka tas nenotiks, un viņa tam ticēja. Taču pēc tam kļuva tikai ļaunāk, piemēram, reizēs, kad viņa vakariņas bija aukstas vai kad viņa ieminējās, ka ir aprunājusies ar kādu no kaimiņiem, kurš gājis garām ar suni. Viņa bija tikai papļāpājusi ar kaimiņu, taču tovakar vīrs trieca viņu pret spoguli.

      Keitija lūkojās grīdā. Linolejs stūros bija atlīmējies, bet viņa nezināja, kā to vērst par labu. Viņa bija mēģinājusi to pielīmēt, taču līme neiedarbojās un stūrīši atkal bija uzlocījušies uz augšu.

      – Viņš vienmēr atvainojās un dažreiz pat apraudājās, redzot zilumus, ko bija atstājis uz viņas rokām vai kājām, vai muguras. Viņš teica, ka ienīstot to, ko ir izdarījis, taču jau pēc brīža apgalvoja, ka viņa to ir pelnījusi. Ka tad, ja viņa rīkotos uzmanīgāk, tas nebūtu noticis. Ka tad, ja viņa pievērstu uzmanību vai neizrādītos tik stulba, viņš nebūtu zaudējis savaldīšanos. Viņa mēģināja mainīties. Viņa visiem spēkiem centās būt labāka sieva un darīt visu tā, kā viņš vēlējās, taču ar to nekad nepietika.

      Keitija juta asaru smagumu aiz plakstiņiem, un, lai arī centās tās apturēt, asaras sāk ritēt lejup pa vaigiem. Džo sēdēja un vēroja viņu nekustēdamās.

      – Un viņa to mīlēja! Sākumā viņš bija izturējies tik maigi. Viņš tai lika sajusties drošībā. Tovakar, kad abi iepazinās, viņa strādāja, un pēc maiņas beigām viņai sekoja divi vīrieši. Kad viņa nogriezās ap stūri, viens no tiem saķēra viņu un aizspieda muti ar roku, un, lai arī viņa centās izrauties, vīrieši bija daudz stiprāki, un mana draudzene nezināja, kas būtu noticis, ja viņas nākamais vīrs neparādītos ap stūri un neiesistu vienam no vīriešiem pa sprandu tik stipri, ka viņš nokrita zemē. Un tad viņš saķēra otro un trieca pret sienu, un viss bija beidzies. Tik vienkārši. Viņš tai palīdzēja piecelties un pavadīja mājās, un nākamajā dienā aizveda uz kafejnīcu. Viņš bija laipns un izturējās pret meiteni kā pret princesi… līdz brīdim, kad viņi devās medusmēnesī.

      Keitija zināja, ka viņai nevajadzētu stāstīt Džo neko no tā visa, taču nespēja apstāties. – Mana draudzene divreiz centās izbēgt. Vienreiz viņa atgriezās pati, jo viņai nebija, kurp iet. Un otrajā reizē, kad aizbēga, viņa domāja, ka beidzot ir brīva. Taču vīrs viņu izsekoja un aizvilka atpakaļ uz mājām. Mājās viņš to piekāva un pielika sievai pie galvas pistoli, un sacīja, ka tad, ja viņa vēlreiz aizbēgšot, viņš to nogalināšot. Viņš bija gatavs nogalināt ikvienu vīrieti, kuru viņa iemīlētu. Un viņa tam ticēja, tāpēc ka zināja, cik viņš ir traks. Taču viņa atradās slazdā. Viņš tai nekad nedeva naudu, nekad neļāva atstāt māju. Viņš mēdza nobraukt gar māju laikā, kad viņam vajadzēja atrasties darbā, tikai lai pārliecinātos, vai sieva ir turpat. Viņš pārbaudīja viņas telefona sarunu izdrukas un visu laiku zvanīja, un neļāva viņai tikt pie autovadīšanas tiesībām. Vienu reizi, kad mana draudzene pamodās nakts vidū, viņa ieraudzīja vīru stāvam pie gultas un lūkojamies viņā. Viņš bija dzēris un atkal turēja rokā pistoli, un sieva bija pārāk nobijusies, lai ko teiktu, tikai jautāja, kāpēc viņš neliekas gultā. Taču viņa saprata, ka tad, ja paliks, vīrs beigu beigās viņu nogalinās.

      Keitija noslaucīja acis, sajuzdama, kā pirksti kļūst lipīgi no sāļajām asarām. Viņa ar grūtībām spēja paelpot, taču vārdi turpināja plūst.

      – Viņa sāka zagt naudu no vīra maka. Ne vairāk par dolāru vai diviem vienā reizē, jo citādi viņš to pamanītu. Parasti viņš savu maku naktī ieslēdza, taču dažreiz aizmirsa. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai sakrātu pietiekoši daudz naudas bēgšanai. Un tas viņai bija jādara. Jābēg. Vajadzēja doties uz kādu vietu, kur vīrs nemūžam viņu neatrastu, jo viņa zināja, ka tas nebeigs meklēt. Un viņa nevienam nevarēja neko teikt, jo viņas ģimene bija projām, bet policija neko nedarītu. Ja vīrs kaut ko nojaustu, viņš sievu nogalinātu. Tā nu viņa zaga un taupīja, un meklēja monētas dīvāna spilvenos un veļas mašīnā. Viņa slēpa naudu plastmasas maisiņā, kuru bija pabāzusi zem puķu poda, un katru reizi, kad vīrs izgāja ārā, viņa jutās pārliecināta, ka viņš to ir atradis. Pagāja ilgs laiks, līdz viņa sakrāja nepieciešamo naudas summu, jo vajadzēja aizbraukt tālu, uz vietu, kur viņš to nekad neatrastu. Lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi.

      Keitija nezināja, kad tas ir noticis, taču manīja, ka Džo ir satvērusi viņas roku, un vairs nevēroja sevi no istabas otras malas. Viņa sajuta sāls garšu uz lūpām un iedomājās, ka tā ir dvēsele, kas laužas laukā. Keitijai izmisīgi gribējās gulēt. Klusumā Džo viņu uzlūkoja. – Tava draudzene ir ļoti drosmīga, – viņa klusi noteica.

      – Nē, – Keitija sacīja. – Mana draudzene visu laiku baidās.

      – Tāda jau ir drosme. Ja viņa nebaidītos, tad viņai nebūtu vajadzīga drosme. Es apbrīnoju to, ko viņa ir izdarījusi. – Džo saspieda viņas plaukstu. – Šķiet, ka man patīk tava draudzene. Man prieks, ka tu man par viņu pastāstīji.

      Keitija novērsās, juzdamās pilnīgi iztukšota. – Man droši vien nevajadzēja tev to visu stāstīt.

      Džo paraustīja plecus. – Es par to daudz neraizētos. Gan tu redzēsi, ka es protu glabāt noslēpumus. It īpaši, ja runa ir par cilvēkiem, kurus es nepazīstu, pareizi?

      Keitija pamāja. – Pareizi.

      Džo palika pie Keitijas vēl kādu stundu, taču pavērsa sarunu citā gultnē. Keitija stāstīja par savu darbu pie Aivana un par dažiem klientiem, kurus bija sākusi iepazīt. Džo apvaicājās par labāko veidu, kā dabūt ārā krāsas paliekas no panadzēm. Kad vīns bija izdzerts, Keitijas reibums sāka pagaist, atstājot vietā pārgurumu. Džo arī sāka žāvāties, un beidzot viņas piecēlās no galda. Džo palīdzēja Keitijai novākt mielasta atliekas, lai arī nevajadzēja darīt neko vairāk par pāris šķīvju nomazgāšanu, un Keitija pavadīja viņu līdz durvīm.

      Kad Džo izgāja uz lieveņa, viņa apstājās. – Man šķiet, ka mums ir apmeklētājs, – viņa sacīja.

      – Par ko tu runā?

      – Pret tavu koku ir atbalstīts divritenis.

      Keitija

Скачать книгу