LITMIR.BIZ

Скачать книгу

piemiedza acis un pamanīja lenti. Tas bija sieviešu divritenis ar iepirkumu groziem abpus aizmugurējam ritenim un vēl vienu priekšpusē. Ap sēdekli bija vaļīgi apvīta ķēde ar slēdzenē atstātu atslēgu. – Kurš gan varētu man atstāt divriteni?

      – Kāpēc tu uzdod šos jautājumus man? Es nezinu vairāk par tevi.

      Keitija un Džo izgāja uz lieveņa. Lai arī daļa peļķu bija pazudušas, uzsūcoties smilšainajā zemē, zāle vēl bija slapja un samitrināja kurpju purngalus. Keitija pieskārās divritenim un tad lentei, paberzējot to starp pirkstiem gluži kā paklāju tirgotāja. Aiz tās bija pabāzta kartīte, un Keitija to paņēma.

      – Tas ir no Aleksa, – viņa noteica, izklausīdamās samulsusi.

      – No veikala Aleksa vai kāda cita Aleksa?

      – No veikala Aleksa.

      – Un kas tur rakstīts?

      Keitija papurināja galvu, cenzdamās tikt kādā skaidrībā, un tad pastiepa kartīti uz Džo pusi. “Man likās, ka tev tas varētu noderēt.”

      Džo pabungoja pa kartīti. – Laikam tas nozīmē, ka arī viņš interesējas par tevi, tāpat kā tu par viņu.

      – Es neinteresējos par viņu!

      – Skaidrs, ka ne. – Džo pamirkšķināja ar aci. – Kāpēc lai tu to darītu?

      Astotā nodaļa

      Alekss slaucīja grīdu pie saldējamajām vitrīnām, kad Keitija ienāca veikalā. Viņš bija nojautis, ka viņa uzradīsies jau no paša rīta, lai aprunātos par divriteni. Atbalstījis slotas kātu pret stiklu, viņš sabāza kreklu biksēs un aši izlaida plaukstu cauri matiem. Kristena gaidīja Keitiju visu rītu un skrēja viņai pretī, vēl pirms durvis paguva aizvērties.

      – Sveiki, mis Keitij! – Kristena sacīja. – Vai tu atradi riteni?

      – Jā. Paldies, – Keitija atbildēja. – Tāpēc jau esmu atnākusi.

      – Mēs ļoti nopūlējāmies ar to.

      – Jūs esat lieliski pastrādājuši, – viņa sacīja. – Vai tavs tētis ir tuvumā?

      – Jā. Viņš ir tepat tuvumā. – Kristena norādīja. – Viņš jau nāk.

      Alekss noskatījās, kā Keitija pagriežas pret viņu.

      – Sveika, Keitij, – viņš sacīja.

      Kad viņš pienāca tuvāk, viņa sakrustoja rokas. – Vai varu ar tevi uz brīdi aprunāties ārpusē?

      Viņš dzirdēja vēsumu Keitijas balsī un saprata, ka viņa visiem spēkiem cenšas neizrādīt savas dusmas Kristenas priekšā.

      – Bez šaubām, – Alekss sacīja, sniegdamies pēc durvju roktura. Atvēris durvis, viņš sekoja Keitijai ārā, apbrīnodams sievietes augumu, kamēr viņa devās pie divriteņa.

      Nostājusies tam līdzās, Keitija pagriezās, lai uzlūkotu Aleksu. Priekšējā grozā bija ievietots lietussargs, kuru viņa bija aizņēmusies iepriekšējā dienā. Keitija uzplikšķināja pa sēdekli ar nopietnu sejas izteiksmi. – Vai varu uzzināt, ko tas viss nozīmē?

      – Vai tev tas patīk?

      – Kāpēc tu to man nopirki?

      – Es to nepirku, – viņš sacīja.

      Keitija samirkšķināja acis. – Bet zīmīte…

      Viņš paraustīja plecus. – Tas atradās šķūnītī un krāja putekļus pāris pēdējos gadus. Tici man, pirkt tev divriteni būtu pēdējais, ko es darītu.

      Keitijas acis iezibējās. – Nav runa par to! Tu turpini man dāvināt lietas, un tas ir jāizbeidz. Es negribu neko no tevis ņemt. Man nav vajadzīgs ne lietussargs, ne dārzeņi, ne vīns.

      Un man nav vajadzīgs divritenis!

      – Tad atdod to kādam. – Viņš paraustīja plecus. – Man arī tas nav vajadzīgs.

      Keitija apklusa, un Alekss noskatījās, kā samulsums pārvēršas vilšanās izjūtā un visbeidzot izčākst. Beigās viņa papurināja galvu un pagriezās uz iešanu. Keitija vēl nebija paguvusi paspert ne soli, kad viņš nokremšļojās.

      – Pirms aizej, vai tu vismaz nevarētu izdarīt man pakalpojumu un uzklausīt paskaidrojumu?

      Keitija paraudzījās uz viņu pāri plecam. – Tam nav nozīmes.

      – Varbūt tam nav nozīmes tavās acīs, taču man tas ir svarīgi.

      Viņa cieši raudzījās uz Aleksu, tad skatiens nodrebēja un viņa novērsās. Kad Keitija nopūtās, Alekss norādīja uz soliņu veikala priekšā. Sākotnēji viņš bija to šeit novietojis pa jokam, iespiežot starp ledus automātu un propāna gāzes balonu kasti, zinot, ka tas paliks neizmantots. Kurš gan gribētu nolūkoties uz automašīnu stāvvietu un ceļu? Viņam par pārsteigumu, lielākoties soliņš gandrīz vienmēr bija aizņemts; arī tagad tas bija tukšs vienīgi agrās rīta stundas dēļ. Keitija pavilcinājās, pirms apsēsties, un Alekss savija pirkstus kopā.

      – Es nemeloju, teikdams, ka divritenis tikai krāja putekļus pēdējos pāris gadus. Agrāk tas piederēja manai sievai, – Alekss sacīja. – Viņai patika šis divritenis, un viņa ar to braukāja visu laiku. Reiz viņa ar to pat aizbrauca līdz Vilmingtonai, taču, bez šaubām, nonākusi tur, jutās pārāk piekususi, tāpēc man nācās braukt viņai pakaļ, lai arī man nebija neviena, kam palūgt pieskatīt veikalu. Biju spiests to slēgt uz pāris stundām. – Viņš apklusa. – Tas bija viņas pēdējais brauciens ar šo divriteni. Tonakt viņai pirmoreiz uznāca krampji, un man bija jāved viņa uz slimnīcu. Pēc tam viņa kļuva aizvien vārgāka un vairs nevarēja pabraukt. Novietoju divriteni garāžā, taču katru reizi, to uzlūkojot, man nākas domāt par to briesmīgo nakti. – Viņš izslējās. – Zinu, ka man būtu vajadzējis atbrīvoties no tā jau agrāk, taču es nespēju atdot to kādam, kurš vienu vai divas reizes ar to izbrauktu un tad aizmirstu. Gribēju atdot riteni cilvēkam, kurš to novērtētu tikpat augsti kā viņa. Kādam, kas to lietotu. To būtu vēlējusies mana sieva. Ja tu viņu būtu pazinusi, tu saprastu.

      Tu izdarīsi man pakalpojumu.

      Kad Keitija ierunājās, viņas balss bija nomākta. – Es nevaru pieņemt tavas sievas divriteni.

      – Tad tu tomēr vēlies to atdot atpakaļ?

      Kad viņa pamāja, Alekss paliecās uz priekšu, atbalstot elkoņus pret saviem ceļgaliem. – Mēs ar tevi esam līdzīgāki, nekā tev šķiet. Tavā vietā es darītu tieši to pašu. Tu negribi justies, ka esi kādam kaut ko parādā. Tu gribi pierādīt pati sev, ka vari tikt galā saviem spēkiem, vai ne?

      Keitija atvēra muti, lai atbildētu, taču neko nepateica. Pēc klusuma brīža Alekss turpināja:

      – Pēc sievas nāves es jutos tieši tāpat. Ilgu laiku. Cilvēki iegriezās veikalā, un daudzi man teica, lai es viņiem zvanu, ja man kaut kas būs vajadzīgs. Vairums no viņiem zināja, ka man šeit nav citu ģimenes locekļu, un gribēja labu, taču es nekad nevienam nezvanīju, tāpēc ka tad tas nebūtu es. Pat ja kaut ko vēlētos, es nezinātu, kā to palūgt, bet lielākoties es pat nezināju, ko īsti vēlos. Zināju tikai to, ka atrodos virves galā, un, izmantojot šo pašu salīdzinājumu, ilgāku laiku es tik tikko spēju pie tās noturēties. Piepeši man vajadzēja uzņemties visas rūpes par diviem maziem bērniem un veikalu, un toreiz bērni bija mazāki un prasīja lielāku pieskatīšanu nekā tagad. Un tad kādu dienu uzradās Džoisa. – Viņš paraudzījās uz Keitiju. – Vai tu jau esi iepazinusies ar Džoisu? Viņa strādā dažas pēcpusdienas nedēļā, tai skaitā svētdienās, vecāka kundze, un sarunājas ar visiem. Džošs un Kristena viņu dievina.

      – Īsti

Скачать книгу