LITMIR.BIZ

Скачать книгу

angļu, franču un latīņu valodā viņš ir viens no labākajiem skolēniem, – ar lepnumu atgādināja Emma.

      – Un matemātikā viņš ir nopelnījis simt punktus, – piebilda Harijs.

      – Tas ir pat ļoti slavējami, diemžēl vēsturē viņš ir pie atpalicējiem, tāpat arī ģeogrāfijā un dabas zinībās. Un tie visi ir obligātie mācību priekšmeti. Ja viņš divos vai vairākos priekšmetos nesaņems apmierinošu atzīmi gala pārbaudījumos, viņam nav cerību uz iekļūšanu ģimnāzijā. Zinu, ka tas būs liels sarūgtinājums jums abiem, gluži tāpat kā viņa tēvocim.

      – Liels sarūgtinājums… tas vēl ir pārāk maigi sacīts, – noteica Harijs.

      – Tieši tā, – piekrita doktors Hedlijs.

      – Vai viņi kādreiz mēdz izdarīt izņēmumus un atkāpties no noteikumiem? – vaicāja Emma.

      – Es savā darba mūžā atceros tikai vienu šādu gadījumu, – teica skolas direktors. – Zēns vasaras semestrī ik sestdienu ieguva simts punktus.

      Harijs iesmējās, jo pats bija sēdējis zālē un vērojis Džailsu kriketa laukumā.

      – Mums tātad jāparūpējas, lai viņš saprastu, kādas sekas būs vērtējumam “nesekmīgs divos vai vairākos obligātajos priekšmetos”.

      – Turklāt nav jau tā, ka viņam pietrūktu gudrības, – turpināja direktors. – Vienkārši zēnam ātri kļūst garlaicīgi, ja priekšmets neliekas saistošs. Ironiski, bet ar šādu talantu valodu apguvē es viņam paredzu studenta nākotni Oksfordā. Tikai mums jāpanāk, lai viņš vispirms iekļūst Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

      Pēc zināmas pierunāšanas no tēva puses un uzpirkšanas no vecāsmātes puses Sebastjans pamanījās divos no trijiem obligātajiem priekšmetiem pavirzīties dažas pozīcijas augstāk no pēdējās vietas. Viņš bija sapratis, ka vienā priekšmetā drīkstēs saņemt neapmierinošu vērtējumu, un tās izrādījās dabas zinības.

      Kad beigām tuvojās Sebastjana otrais mācību gads, Svētā Bedas skolas direktors bija pārliecināts, ka, vēl mazliet papūloties, zēns iegūs nepieciešamo punktu skaitu piecos no sešiem eksāmenu priekšmetiem. Arī viņš vairs necerēja, ka Sebastjans dabūs labu atzīmi dabas zinībās. Harijs un Emma nākotnē sāka raudzīties cerīgāk, tomēr joprojām pūlējās panākt, lai Sebastjana atzīmes uzlabotos. Un arī direktors varēja apliecināt, ka optimismam ir pamats, ja vien pēdējā mācību gadā nenotiktu divi starpgadījumi.

      Astotā nodaļa

      – Vai tā ir tava tēva grāmata?

      Sebastjans paraudzījās uz kaudzē saliktajiem romāniem grāmatu veikala skatlogā. Uzraksts vēstīja: “”Nekas nav iegūts”. Harijs Kliftons. Cena 3 šiliņi 6 pensi. Jaunākie Viljama Vorika piedzīvojumi.”

      – Jā, – Sebastjans ar lepnumu apstiprināja. – Vai vēlies vienu?

      – Jā, lūdzu, – atteica Lu Jans.

      Veikalā tuvu ieejai bija sakrauti kaudzē Sebastjana tēva jaunākā romāna eksemplāri cietajā iesējumā, turpat blakus bija arī mīkstajos vākos iesietā “Aklā liecinieka lieta” un “Kas neriskē…” – pirmās divas Viljama Vorika sērijas grāmatas.

      Pa vienai no visām trijām grāmatām Sebastjans pasniedza draugam. Drīz vien viņiem jau bija pievienojušies vēl vairāki klasesbiedri. Sebastjans visiem izdalīja pa jaunākās grāmatas eksemplāram un dažos gadījumos arī pa vienam no pārējām. Kaudze strauji plaka, bet tad no letes otras puses iznāca vīrietis vidējos gados, sagrāba Sebastjanu aiz apkakles un aizvilka nost.

      – Kā tev liekas, ko tu dari? – vīrietis kliedza.

      – Viss kārtībā, – mierināja Sebastjans. – Tās ir mana tēva grāmatas.

      – Nu esmu dzirdējis pietiekami, – noteica veikala vadītājs un veda Sebastjanu veikala dziļumā. Viņš pagriezās pret pārdevēju un sacīja: – Izsauc policiju! Es te noķēru zagli nozieguma vietā. Un tad paraugies, vai vari atgūt grāmatas, kuras viņa drauģeļi aizbēgot paķēra līdzi. – Veikala vadītājs iestūma Sebastjanu kabinetā un nogrūda uz dīvāna. – Pat nedomā kustēties! – viņš noteica un izgāja no kabineta, spēcīgi aizcirtis durvis.

      Sebastjans dzirdēja, kā slēdzenē pagriežas atslēga. Viņš piecēlās, piegāja pie veikala vadītāja galda, paņēma vienu grāmatas eksemplāru, apsēdās atkal uz dīvāna un sāka lasīt. Viņš bija ticis līdz devītajai lappusei, kad telpā atgriezās triumfējošais veikala vadītājs ar smīnu sejā.

      – Te nu viņš ir, vecākais inspektor. Pieķēru tieši nozieguma vietā. – Vecākais inspektors Blekmors pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kad veikala vadītājs vēl piebilda: – Viņš uzdrīkstējās man pateikt, ka tās grāmatas piederot viņa tēvam.

      – Viņš nemeloja, – vecākais inspektors Blekmors atzina. – Tas ir Harija Kliftona puika. – Stingri raudzīdamies uz Sebastjanu, viņš piemetināja: – Tomēr tas nav nekāds attaisnojums tavai rīcībai, jaunais cilvēk.

      – Pat ja viņa tēvs ir Harijs Kliftons, man joprojām ir iztrūkums vienas mārciņas un astoņpadsmit šiliņu apmērā, – žēlojās veikala vadītājs. – Ko jūs grasāties iesākt šajā lietā? – viņš vaicāja un apsūdzoši norādīja ar pirkstu uz Sebastjanu.

      – Es jau esmu sazinājies ar Kliftona kungu, – teica Blekmors. – Domāju, ka pavisam drīz šis jautājums būs nokārtots. Kamēr mēs gaidām viņa ierašanos, jūs viņa dēlam varētu izskaidrot grāmatu tirdzniecības ekonomiskos pamatus. Izskatījās, ka veikala vadītājs ir mazliet nomierinājies, un pēc brīža viņš jau apsēdās pie sava rakstāmgalda.

      – Kad tavs tēvs uzraksta grāmatu, – veikala vadītājs sacīja, – izdevējs samaksā viņam avansā un pēc tam vēl procentus no pārdotajām grāmatām. Tava tēva gadījumā, manuprāt, tie varētu būt apmēram desmit procenti. Izdevējam ir jāsamaksā arī pārdevējiem, redakcijas komandai un tiem, kas virza grāmatu tirgū, tāpat iespiedējam, reklamētājiem un piegādātājiem.

      – Un cik daudz jūs maksājat par grāmatu? – Sebastjans vaicāja.

      Blekmors nevarēja vien sagaidīt, kāda būs atbilde. Veikala vadītājs vilcinājās, bet tad sacīja: – Apmēram divas trešdaļas no grāmatas cenas.

      Sebastjans piemiedza plakstus. – Tātad mans tēvs saņem tikai desmit procentus, bet jūsu kabatā ieripo veseli trīsdesmit trīs procenti?

      – Jā, taču man ir jāsedz īres nauda un komunālie maksājumi par šīm telpām, kā arī maniem darbiniekiem algas, – veikala vadītājs aizstāvēdamies skaidroja.

      – Tad jau manam tēvam lētāk būtu atlikt grāmatas atpakaļ, nevis maksāt jums visu to naudu?

      Vecākais inspektors Blekmors iedomājās, cik labi būtu, ja sers Volters Beringtons vēl būtu dzīvs. Viņam šī vārdu apmaiņa sagādātu patiesu baudījumu.

      – Varbūt jūs varētu man pateikt, – turpināja Sebastjans, – cik grāmatu jāatliek atpakaļ?

      – Astoņas cietajā iesējumā un vienpadsmit mīkstajos vākos, – paskaidroja veikala vadītājs. Kabinetā ienāca Harijs. Blekmors viņam paskaidroja, kas atgadījies, un tad piebilda: – Šajā reizē es zēnam neizvirzīšu apsūdzību zādzībā, tikai izteikšu brīdinājumu, Kliftona kungs. Jūsu ziņā ir parūpēties par to, lai viņš nekad vairs tik bezatbildīgi nerīkotos.

      – Protams, vecākais inspektor, – atteica

Скачать книгу