LITMIR.BIZ

Скачать книгу

taksometra šoferi, – atkārtoja Harijs. – Un šajā rītā man bija izdevība sastapt Klārku Geiblu. – Vai Geibls arī Anglijā tiek uzskatīts par lielu zvaigzni? – vaicāja Mets.

      – Jā gan. Viņš ir ļoti populārs, un Tērneres jaunkundze tāpat. Patiesībā nevaru vien sagaidīt, līdz varēšu noskatīties viņu jaunāko filmu.

      – Šeit mēs sakām “kinofilma”, Harij. Bet, pie joda, kāda gan starpība… – Džeikobss apklusa un paraudzījās uz pulksteni, bet pēc tam sacīja: – Harij, lieliski, ka atnācāt uz mūsu šovu! Lai jūsu jaunajai grāmatai labi panākumi! Tagad kāds vārds no mūsu sponsoriem, un gaidiet mūs astoņos ar ziņām! Es, Mets Džeikobss, no jums atvados. Lai jums lieliska šī diena!

      Sarkanā spuldzīte nodzisa.

      Džeikobss piecēlās kājās un paspieda Harijam roku. – Atvainojiet, ka nevarējām vairāk laika veltīt sarunai par jūsu grāmatu. Bet tās vāks man patiešām patika!

      Iemalkojusi rīta kafiju, Emma atvēra vēstuli.

      Dārgā Kliftones kundze!

      Paldies, ka pagājušajā nedēļā ieradāties uz mūsu valdes sanāksmi.

      Ar prieku Jums paziņoju, ka esam nolēmuši Jūsu pieteikumu virzīt uz nākamo ciklu.

      Emmai gribējās nekavējoties zvanīt Harijam, bet Amerikā tobrīd bija pusnakts. Turklāt viņa pat īsti nezināja, kurā pilsētā viņš atrodas.

      Mums ir vairākas piemērotas kandidātes, ko piedāvāt Jums un Jūsu vīram. Vairākas dzīvo Tontonas mājā, Ekseteras mājā un Bridžvoteras mājā. Es labprāt aizsūtīšu Jums konkrētu informāciju par katru bērnu, ja būsiet tik laipna un norādīsiet, kuru māju Jūs vēlētos apmeklēt vispirms.

      Patiesā cieņā

      Dāvids Sleiters

      Bija vajadzīgs tikai viens telefona zvans Mičelam, lai noskaidrotu, ka Džesika Smita joprojām atrodas Barnardo namā Bridžvoterā, taču ir ieskaitīta pie kandidātēm, kuras varētu doties uz Austrāliju. Emma pievērsās pulkstenim. Sarunu ar Hariju nāksies gaidīt līdz pusdienai, kamēr viņš piezvanīs.

      Pēc tam viņa pievērsās otrai vēstulei. Uz aploksnes bija desmit centus vērta marka. Viņai nekas nebija jāpārbauda, jo tāpat bija skaidrs, kas ir sūtītājs.

      Kad Harijs ieradās Čikāgā, “Kas neriskē…” jau bija iekļuvusi New York Times pārdotāko grāmatu saraksta trīsdesmit trešajā pozīcijā. Un Natālija vairs neturēja roku Harijam uz kājas.

      – Nav nekādas vajadzības celt paniku, – viņa mierināja Hariju. – Otrā nedēļa vienmēr ir pati svarīgākā. Tomēr, ja gribam līdz nākamajai svētdienai grāmatu iedabūt vismaz piecpadsmitajā vietā, mums vēl ir ļoti daudz darāmā.

      Denvera, Dalasa, Sanfrancisko – un arī otrā nedēļa bija teju vai beigusies. Līdz tam Harijs jau pārliecinājās par to, ka arī Natālija viņa grāmatu nemaz nav lasījusi. Daži populāri šovi pārcēla interviju ar Hariju uz pēdējo ētera minūti, aizvien vairāk laika viņam nācās pavadīt grāmatu veikalos, kas ar katru reizi bija mazāki un mazāki. Neliels bija arī parakstīto grāmatu skaits. Viens otrs veikala īpašnieks nemaz neatvēlēja Harijam autogrāfu sniegšanas prieku. Natālija paskaidroja, ka tas esot tālab, lai “nesabojātu” preci, jo izdevēji tādas grāmatas atpakaļ nepieņemšot.

      Kad viņi bija Losandželosā, “Kas neriskē…” bija gliemeža gaitā uzrāpusies līdz divdesmit astotajai saraksta vietai. Rezervē bija vairs tikai viena nedēļa. Natālija pat neslēpa, cik ļoti vīlusies jūtas, un sāka izteikt mājienus, ka grāmatu pārāk lēnām izpērk. Viss kļuva vēl skaidrāks, kad Harijs no rīta devās uz brokastīm un viņam pretī apsēdās kāds cilvēks, vārdā Džastins.

      – Natālija naktī devās atpakaļ uz Ņujorku, – Džastins paskaidroja. – Viņai paredzēta tikšanās ar vēl kādu autoru. – To, ka šis autors, visticamāk, tiks saraksta piecpadsmitajā vietā, viņš nepiebilda. Harijs nebija gatavs pārāk bargi tiesāt Natāliju.

      Pēdējās brauciena nedēļas laikā Harijs līkumoja pa valsti un piedalījās dažādos šovos Sietlā, Sandjego, Roli, Maiami un visbeidzot arī Vašingtonā. Kad blakus nebija Natālijas, Harijs pamazām sāka justies brīvāk, jo nebija pastāvīgi jāuzklausa atgādinājumi par iekļūšanu topā. Viņš pat pamanījās dažu garāku interviju laikā grāmatu pieminēt vairāk nekā tikai vienu reizi. Diemžēl tie bija tikai vietējas nozīmes šovi.

      Kad brauciena pēdējā dienā Harijs atgriezās Ņujorkā, Džastins iemitināja viņu lidostas motelī, iedeva ekonomiskās klases biļeti atpakaļceļam un novēlēja veiksmi.

      Aizpildījusi Stenforda Universitātes pieteikuma anketu, Emma uzrakstīja garu pateicības vēstuli Sairusam. Pēc tam viņa pievērsās biezai aploksnei, kurā bija informācija par Sofiju Bārtoni, Sandru Deivisu un Džesiku Smitu. Pietika ar paviršu pārskatīšanu, lai skaidri saprastu, kura kandidāte ir bāreņu nama pārzines favorīte. Un tā pavisam noteikti nebija Džesika Smita.

      “Kas notiks, ja Sebastjans domās tāpat kā pārzine? Vai pat vēl ļaunāk – būs nolēmis, ka viņam labāk patīk kāda šajā sarakstā neiekļautā?” Emma gulēja nomodā un ilgojās, kaut piezvanītu Harijs.

      Harijs iedomājās, ka vajadzētu piezvanīt Emmai, bet nosprieda, ka sieva jau būs devusies pie miera. Viņš sāka saiņot mantas, lai viss būtu kārtībā un no rīta varētu doties uz agro reisu. Pēc tam viņš apgūlās un sāka prātot par to, kā labāk pārliecināt Sebastjanu, ka tieši Džesika Smita ir meitene, kuru viņš izvēlas ideālas māsas lomai. Turklāt viņa ir pirmā izvēle.

      Viņš pievēra acis, tomēr uz miegu nebija ne mazāko cerību. Gaisa kondicionētājs dunēja dobji konstantā ritmā un neļāva aizmigt. Harijs gulēja uz plānā, kunkuļainā matrača, galvu atbalstījis uz sūklim līdzīga spilvena, kas piekļāvās viņa ausīm. Šajā motelī pavisam noteikti nenāksies izvēlēties starp vannu un dušu, jo bija tikai izlietne ar ūdens krānu, no kura nemitējās lāsot brūngans šķidrums.

      Domas atgriezās pie tikko aizritējušajās trijās nedēļās piedzīvotā; pa fragmentam vien viņš atcerējās visu, ainas zibēja gandrīz kā melnbaltā kino kadri. Krāsu nebija. Īsta laika un naudas izšķiešana. Vajadzēja atzīt, ka viņš nav piemērots šādiem reklāmas pasākumiem un pat ar visām radiointervijām un intervijām drukātajos medijos nebija spējis panākt pat to, lai viņa grāmata iekļūst pirktāko piecpadsmitniekā. Varbūt tomēr jāatzīst, ka ir laiks sūtīt Viljamu Voriku un galveno inspektoru Devenportu pensijā, bet pašam pievērsties īsta darba meklējumiem.

      Svētā Bedas skolas direktors vēl gluži nesen bija izteicies, ka viņiem būtu vajadzīgs jauns angļu valodas pasniedzējs. Tiesa, Harijs apzinājās, ka nav piemērots skolotāja lomai. Džailss vairākkārt bija cēlsirdīgi piedāvājis iesaistīties Beringtonu kompānijas valdes darbā un tādējādi pārstāvēt ģimenes intereses. Tomēr patiesība bija tāda, ka viņš nav Beringtons un jebkurā gadījumā allaž vēlējies kļūt par rakstnieku, nevis darījumu cilvēku.

      Pietika jau ar dzīvošanu Beringtonholā. Grāmatu rakstīšana joprojām neienesa tik daudz, lai varētu iegādāties Emmas cienīgu māju. Arī Sebastjana gluži nevainīgie bērnišķā naivumā uzdotie jautājumi, kāpēc tētis katru rītu neiet uz darbu kā citu viņam pazīstamo bērnu tēvi, nebija iepriecinoši. Reizēm Harijam tas viss lika justies kā izmantotājam.

      Bija krietni pēc pusnakts, un Harijam izmisīgi gribējās piezvanīt Emmai, lai dalītos pārdomās, tomēr Bristolē bija tikai pieci no rīta. Viņš nolēma palikt nomodā un piezvanīt sievai pēc pāris stundām. Brīdī, kad viņš jau grasījās nodzēst gaismu, pie durvīm

Скачать книгу