LITMIR.BIZ

Скачать книгу

trīs meitenes bija patiešām jaukas, – teica Emma. – Ir gandrīz neiespējami izvēlēties.

      – Piekrītu, – apstiprināja Harijs. – Varbūt mums patiešām vajadzētu paklausīt jūsu ieteikumam, mājās visu kārtīgi pārrunāt un pēc tam izlemt.

      – Tā taču būtu tikai laika tērēšana. – Sebastjans izrādīja savu pārgudra bērna loģiku. – Mums visiem vislabāk patika viena un tā pati meitene.

      – Vai tas nozīmē, ka tu esi izlēmis? – Harijs vaicāja. “Ja arī Sebastjans būs paudis savu vēlmi, mēs ar Emmu varē-

      sim izmantot savu balsu vairākumu. Un tas, protams, nebūtu labākais veids, kā Džesikai uzsākt dzīvi Beringtonholā.”

      – Pirms izlemjat, – ierunājās nama pārzine, – varbūt noderēs nedaudz papildinformācijas par visām trim meitenēm. Sandru būs visvieglāk audzināt. Sofija ir sabiedriskāka, tomēr arī gaisīgāka.

      – Un Džesika? – vaicāja Harijs.

      – Neapšaubāmi, viņa ir vistalantīgākā no šīm meitenēm. Tikai mīt pati savā pasaulē, un viņai ir grūtības ar draugu iegūšanu. Salīdzinot visas trīs, manuprāt, jums vispiemērotākā būtu Sandra.

      Harijs vēroja, kā dēla sejā iegulst aizvien drūmāka izteiksme. Viņš mainīja taktiku.

      – Jā, domāju, ka nākas jums piekrist, pārzines kundze, – teica Harijs. – Laikam arī es izvēlos Sandru.

      – Man šķiet, ka tieku plosīta uz pusēm, – ieteicās Emma.

      – Man labāk patika Sofija. Tik dzirkstoši jautra.

      Emma un Harijs aši saskatījās. – Tā, nu viss tavās rokās, Sebastjan. Sandra vai Sofija? – vaicāja Harijs.

      – Ne viena, ne otra. Man labāk patīk Džesika, – viņš pateica, tad pietrausās kājās un izskrēja no kabineta, atstājot durvis atvērtas.

      Pārzine piecēlās no savas vietas. Bija skaidri redzams, ka viņa noteikti sacītu Sebastjanam kādu skarbāku vārdu, ja vien tas būtu viņas varā.

      – Viņš vēl nav īsti sapratis, ko nozīmē demokrātija, – noteica Harijs, pūlēdamies saspringto gaisotni padarīt kaut mazliet jaukāku. Pārzine gāja uz durvju pusi. Izskatījās, ka viņa nav īsti pārliecināta, ko vajadzētu darīt. Harijs un Emma sekoja viņai gaitenī. Iegājusi klasē, pārzine bija patiesi pārsteigta. Džesika savu zīmējumu dāvināja Sebastjanam.

      – Ko tu viņai dosi pretī? – Harijs vaicāja dēlam, kad zēns gāja viņam garām, sažņaudzis rokā Noasa šķirstu.

      – Es apsolīju, ka viņa varēs nobaudīt savu iemīļotāko ēdienu, ja vien rīt ieradīsies pie mums uz tēju.

      – Un kāds ir viņas iemīļotākais ēdiens? – vaicāja Emma.

      – Karstas apaļmaizītes ar sviestu un aveņu ievārījumu. – Vai tā rīkoties būtu pareizi? – Harijs vaicāja pārzinei.

      – Jā, bet varbūt labāk būs, ja brauks visas trīs, – sacīja nama pārzine.

      – Nē, paldies, pārzines kundze, – iebilda Emma. – Būs labi arī ar Džesiku vienu pašu.

      – Kā vēlaties, – atteica pārzine, nespēdama noslēpt pārsteigumu.

      Mājupceļā uz Beringtonholu Harijs vaicāja dēlam, kālab viņš izvēlējies Džesiku.

      – Sandra bija diezgan jauka, – zēns sacīja. – Un Sofija bija patiešām jautra, tomēr līdz mēneša beigām man jau būtu garlaicīgi gan ar vienu, gan otru.

      – Un Džesika?

      – Viņa man atgādināja tevi, mammu.

      Kad Džesika ieradās uz tēju, Sebastjans stāvēja pie parādes durvīm.

      Viņa spēra soļus uz kāpnēm, ar vienu roku turēdamās pie pārzines, bet otrā nesa kādu no saviem zīmējumiem.

      – Nāc man līdzi, – sacīja Sebastjans, bet meitene stāvēja uz augšējā pakāpiena, it kā būtu tur pielīmēta. Viņa izskatījās pārbijusies un neizkustējās no vietas, līdz Sebastjans atkal pienāca pie viņas.

      – Tas tev, – viņa sacīja un pasniedza viņam zīmējumu.

      – Paldies, – tencināja Sebastjans, pazinis zīmējumu, kas viņam bija iepaticies doktora Barnardo namā. – Būs tomēr labāk, ja tu nāksi iekšā, jo man nebūs pa spēkam apēst visas maizītes.

      Pavisam piesardzīgi Džesika spēra soli vestibilā un palika stāvam ar pavērtu muti. Un iemesls bija nevis apaļmaizītes, bet gan daudzās īstās eļļas gleznas pie visām sienām.

      – Vēlāk varēsi tās apskatīt, – apsolīja Sebastjans. – Maizītes atdzisīs.

      Viesistabā Emma un Harijs piecēlās, lai sasveicinātos ar Džesiku, un atkal jau meitene nespēja novērst skatienu no gleznām. Beidzot viņa apsēdās blakus Sebastjanam un ilgpilni vērās uz svaigi ceptajām maizītēm. Viņa nekustīgi sēdēja līdz brīdim, kad Emma viņai pasniedza šķīvi, pēc tam maizīti, tad arī nazi un sviestu, bet pēc tam trauciņu ar aveņu ievārījumu.

      Džesika jau grasījās apēst pirmo kumosu, bet bāreņu nama pārzine veltīja viņai drūmu skatienu.

      – Paldies, Kliftones kundze, – Džesika noteica. Pēc tam viņa notiesāja vēl divas maizītes un katru pavadīja ar vārdiem: “Paldies, Kliftones kundze.”

      Kad meitene noraidīja ceturto maizīti, Emma nejutās īsti droša, vai mazā patiešām vairs nevēlējās ēst, vai arī klausīja bāreņu nama pārzines pavēlei neņemt vairāk par trijām.

      – Vai tu esi dzirdējusi par Tērneru? – Sebastjans vaicāja, kad Džesika bija iztukšojusi otro glāzi Tizer limonādes. Viņa nolieca galvu un neatbildēja. Sebastjans piecēlās, piegāja pie meitenes, paņēma viņu aiz rokas un izveda no istabas. – Patiesībā Tērners ir visai labs, – viņš paziņoja. – Tomēr ne tik labs kā tu.

      – Vienkārši nespēju noticēt, – sacīja bāreņu nama pārzine, kad aiz bērniem aizvērās durvis. – Nekad vēl es neesmu viņu redzējusi tik atbrīvotu.

      – Bet viņa nav pateikusi gandrīz ne vārda, – iebilda Harijs. – Ticiet man, Kliftona kungs, jūs tikko esat pieredzējuši īsteni daudzbalsīgu kori Džesikas izpratnē.

      Emma iesmējās. – Viņa ir visai apburoša. Ja pastāv iespēja, ka viņa kļūst par mūsu ģimenes piederīgo, kā mums vajadzētu rīkoties tālāk?

      – Diemžēl tas ir visai garš process, – atteica bāreņu nama pārzine. – Un ne katru reizi rezultāts ir apmierinošs. Sāksiet ar to, ka laiku pa laikam uzaicināsiet viņu ciemos. Ja viss noritēs labi, varēsiet apsvērt, vai esat gatavi viņu uzņemt arī, kā mēs to saucam, uz visu nedēļas nogali. Pēc tam vairs nebūs atpakaļceļa, jo mēs neatbalstām veltīgu cerību lološanu.

      – Mēs rīkosimies jūsu vadībā, pārzines kundze, – teica Harijs, – jo pavisam noteikti vēlamies pamēģināt.

      – Tad es darīšu visu, kas manos spēkos, – pārzine atbildēja. Kad viņa bija izdzērusi jau trešo tasi tējas un apēdusi otro maizīti, Emmai un Harijam bija pilnībā skaidrs, kas no viņiem tiek gaidīts.

      – Kur palicis Sebastjans un Džesika? – vaicāja Emma, kad bāreņu nama pārzine ieminējās, ka viņām būtu laiks doties projām.

      – Aiziešu paskatīties, – pieteicās Harijs, bet tajā brīdī abi bērni iebrāzās istabā.

      – Mums

Скачать книгу