LITMIR.BIZ

Скачать книгу

to, kā šāda nākotne ietekmēs Helēnes un Sisi dzīvi. – Tiklīdz tika pieminēts viņas vārds, Sisi saspringa, jo mātes balsī ieskanējās neslēpta panika. Viņa ciešāk pieplaka durvīm. Ludovīka turpināja: – Es ar šausmām domāju par Sisi parādīšanos galmā. Viņa vēl ir bērns! Mežonīgs, ar neapvaldītu garu. Un franciski spēj savirknēt vien piecus vārdus. Turklāt dejojusi līdz šim viņa ir tikai ar savu skolotāju!

      To dzirdot, Sisi aizkaitināta iekoda lūpā. “Jā, es esmu jauna. Mātes apgalvojums nav pilnīgi aplams. Bet nevar būt, ka es sagādātu vecākiem tādu vilšanos! Nē, es pierādīšu, ka māte maldās.”

      – Nedrīkst atteikties, ja imperatora māte aicina tavu meitu kļūt par viņas dēla līgavu, – hercogs atgādināja. – Meitenēm viss būs kārtībā.

      – Savulaik mēs, Maksi, esam sapratuši, cik daudz kļūdu pieļāva mūsu vecāki, savedot mūs šajā… laulībā. Es lieliski zinu, ka tu mīlēji citu sievieti. Un tu zini, kā es ilgojos pēc mājām un raudāju katru dienu. Vai mēs tagad nerīkojamies tāpat?

      Vairs nespēdama izturēt, Sisi slepus palūkojās pa durvju spraugu, lai redzētu tēva seju, kad viņš atbildēs uz tik skarbu, negaidītu jautājumu.

      – Kāda mums ir izvēle? – Hercogs paraustīja plecus un skaļi ievilka garu dūmu no pīpes. – Ja tev ir meitas un tituls, tā ir jārīkojas.

      Sisi palika pie durvīm. Vairākas minūtes vecāki sēdēja klusumā pie dziestošās uguns kamīnā. Beidzot māte ierunājās:

      – Man viņu tik ļoti pietrūks! Ja mēs varētu vēl dažus gadus paturēt Sisi pie sevis… Viņa vēl ir bērns.

      – Arī man viņu pietrūks. – Hercogs nopūtās, un Sisi pārsteidza viņa aizkustinošā atzīšanās. – Bet abām tā būs labāk. Mums jābūt laimīgiem par tādu iespēju. – Hercogiene bija apsēdusies blakus vīram uz ādas krēsla paroceņa un neteica ne vārda. Viņš turpināja: – Helēnei klāsies labāk, nekā tu spēj iedomāties, Ludovīka. Un Sisi parūpēsies par viņu. Jaunākā meita ir gudra. Varbūt mazliet neapvaldīta, piekrītu. Bet Sofija viņu iegrožos. Tās būs ugunskristības, es teiktu.

      Baumas mazpilsētā izplatījās kā sērga, un pavadīt meitenes ieradās itin visi. Atsevišķi zemnieki un pilsētnieki smaidīja, daži raudāja, bet visi svētīja Vitelsbahu sievietes ceļam un vēcināja zilibaltos Bavārijas karodziņus.

      Kad lādes bija sakravātas otrajā karietē, Sisi apskāva tēvu un jaunākās māsas. Nebija zināms, kad viņi atkal redzēsies.

      – Tu galmā iekarosi visus, Sisi. – Hercogs piekļāva meitu sev klāt un turēja ilgāk nekā parasti. Varbūt kādreiz bērnībā tā bija noticis, bet pēdējā laikā viņa neko tādu neatcerējās. Jūtas neapšaubāmi bija patiesas, un Sisi mazliet atslābinājās, bet pēkšņi pavisam cieši saspieda tēva augumu, it kā negribētu, lai viņu laiž vaļā.

      – Es tiešām nezinu, ko iesākšu bez tevis, mežonēn, – tēvs sacīja aizžņaugtā balsī.

      – Ak, tēt. – Sisi sāka raudāt un iespieda seju tēvam plecā. – Lūdzu, parūpējies par Bummerlu, labi? Kad būs pietiekami veca jāšanai, Marija varēs to ņemt par savu zirgu.

      – Protams, meitiņ. – Hercogs noglāstīja viņas garos matus. Pirmoreiz ilgu gadu laikā viņa acīs parādījās asaru mirdzums, nevis dzēruma stiklainums. – Parādi tiem Hābsburgiem, kā būtu jājāj ar ērzeļiem, ko viņi tur savos staļļos.

      – Es ilgošos pēc tevis, tēt. – Sisi ieķērās viņam rokā un lūkojās gaišbrūnajās acīs, kādas pati bija mantojusi no viņa. – Vai ar tevi viss būs kārtībā, tēt? – Hercogs nodūra acis un pamāja ar galvu. – Apsoli? – Sisi saspieda viņa plaukstu.

      – Apsolu, ka es mēģināšu. – Atkal ieskatījies meitai acīs, hercogs saņēmās. – Bet atceries vienu. Vitelsbahi ir lepna dinastija. To austriešu priekšā tev nav jājūtas mazvērtīgākai.

      Vai dzirdi?

      – Jā, tēt. – Sisi vēl ciešāk saspieda viņa plaukstu, negribēdama atlaist.

      Atvadīšanos pārtrauca hercogs.

      – Ej, meitiņ. Un dari tā, lai vecais tētis varētu lepoties ar tevi. Tu noteikti mani nepievilsi.

      – Uz redzēšanos, mazais Maksi! – Sisi noskūpstīja brālīša tuklos vaigus. – Atā, Marij, Matilde un Sofija Šarlote! – Viņa noskūpstīja māsas un katrai noglāstīja galvu. – Kad nākamreiz satiksimies, jūs varbūt mani nemaz nepazīsiet. – Viņa notrausa asaru no vaiga un cerēja, ka šīs skumjas nevairos Helēnes bailes. – Tad viņa piegāja pie Karla, kurš cieši apskāva māsu. – Uz redzēšanos, Gailēn! Parūpējies par tēti, kamēr mamma ir kopā ar mums.

      Brālis iečukstēja viņai ausī:

      – Ilgi tas nebūs. Jūs atgriezīsieties, iekams zemnieki būs novākuši rudens ražu.

      Tāds nu Karls bija. Uzmundrināta ar šādu izaicinājumu, Sisi saspringa un pielieca galvu uz sāniem.

      – Kāpēc tu tā domā?

      Karls novērsa skatienu uz Helēni, tad atkal palūkojās uz Sisi.

      – Imperatoram pietiks paraudzīties uz šo raudošo līgavu, ko izvēlējusies mamma, un viņš nosūtīs tevi atpakaļ uz Bavāriju.

      Šī dzēlība tikai vairoja Sisi apņemšanos panākt, ka viņai un māsai veicas. “Es nesagādāšu Karlam iespēju tīksmināties par mūsu neizdošanos. Nē, mēs neatgriezīsimies Posenhofenes pilī,” Sisi klusībā zvērēja. “Varbūt tikai karaliskajā karietē ar impērisko Hābsburgu ģerboni.”

      – Paskatieties, meitenes, upe! – Hercogiene norādīja ārā pa karietes logu, kur cauri lapainajiem koku zariem vīdēja Trauna, it kā brīdinot, ka viņas tuvojas Bādišlei – pilsētiņai Alpu kalnos, kur imperatora galms uzturējās vasarās. Kariete nonāca ielejā. – Bādišles ūdeņi ir dziednieciski. – Hercogiene pētīja lēno straumi, kas plūda līdztekus ceļam. – Tieši tāpēc Francis to izvēlējās par savu vasaras mītni. Vai nebūtu jauki, ja arī mēs varētu izbaudīt šos ūdeņus? Mums tagad noderētu atsvaidzināšanās. – Viņa lēnām apļveida kustībām paberzēja pieri.

      Kariete kratījās pa šauro ceļu uz ieleju, ko abās pusēs ieskāva roboti, kokiem apauguši kalni. Panorāma kļuva arvien plašāka un pārskatāmāka, parādījās dzīvojamās mājas. Helēne, kas nebija runājusi kopš nelielajām brokastīm, palūkojās ārā pa logu.

      – Mēs vēl neesam atbraukušas, mammu?

      – Nu jau drīz būsim klāt. Pilsēta jau ir redzama. – Hercogiene norādīja uz dzeltena kaļķakmens ēkām, kas dziļajā ielejā atgādināja milzīgu ēdelveisu pudurus. – Tā ir Bādišle, – hercogiene paskaidroja. Atsevišķas mājas jau ieguva konkrētākas aprises, un Sisi ieraudzīja baznīcas torni, kas kā tievs akmens pirksts slējās zilajās debesīs augstāk par citām celtnēm.

      Priekšā atradās pieticīga kaļķakmens ēka – tā atgādināja ceļmalas krodziņu vai kafejnīcu.

      – Apturiet karieti! – Ludovīka uzsauca kučierim, mēģinot pārkliegt zirgu pakavu dipoņu un riteņu klaboņu. Pavēle tika izpildīta. Iestājās klusums, ko iztraucēja vien putnu dziesmas un klusā Traunas čalošana. – Šajā krogā mēs, meitenes, pārģērbsimies, lai imperatora pilī ierastos tīras un atpūtušās.

      – Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atbrīvoties no šīm melnajām drēbēm, – Sisi atzina, jau noņēmusi melno cepurīti un izpurinājusi

Скачать книгу