LITMIR.BIZ

Скачать книгу

kas padarīs viņu grūtu ar savu austriešu desiņu. – Karls iesmējās. – Nabaga nevainīgā Helēne saķers sifilisu no kādas galma palaistuves!

      Nelikdamās zinis par Karlu, Sisi uzrunāja māsu:

      – Bet Gailēns acīmredzot nemūžam nepadarīs grūtu kādu meiteni. Kura gan gribēs precēties ar tādu bakurētainu puisi, kam elpa ož pēc skāņa alus?

      Šī frāze tikai uzkurināja Karla dusmas, un viņš atcirta:

      – Es tavā vietā nesapņotu par kāzu nakti, Helēne. Francis Jozefs ir imperators un vienmēr dabū visu, ko vēlas. Kā gan tu varētu sacensties ar viņa prasmīgajām kurtizānēm? – Sisi saviebās, tādējādi acīmredzot iedvesmojot brāli vēl vairāk. – Un kā lai zina, kurš piegulēs tevi, Sisi? Jums taču nav ne jausmas, kas īsti notiks, vai ne? Kāpēc, jūsuprāt, māte nemitīgi stāsta par to, ka raudājusi kāzu naktī?

      Nobijusies, taču vienlaikus arī sadusmojusies, Sisi izslējās pilnā augumā un pāri guļamistabai piegāja pie Karla. Balsī ieskanējās krietni vairāk valdonīguma, nekā viņa gribēja.

      – Un kā, tavuprāt, imperators raudzīsies uz brāli, kurš ir daudzkārt mocījis viņa mīļoto līgavu? Es viņam noteikti izstāstīšu par Gailēnu, kas pelnījis kārtīgu kāvienu.

      Pārsteigts par tik dedzīgu niknumu un stingro toni, Karls pagriezās un izgāja no istabas.

      – Kas ir iemācījis viņam tādu ļaunumu? – Sisi skaļi prātoja, lēnām atlaizdama dūres. No aizslietņa atplūda klusa šņukstēšana. – Dieva dēļ, Nene, nāc ārā no turienes! – Sisi atkrita gultā, nogurusi no māsas atbalstīšanas. Tas galmā būs smags uzdevums. – Neklausies brālī… Karlam skauž, ka mēs esam uzaicinātas pie imperatora, bet viņam jāpaliek te kopā ar mazajiem.

      Helēne parādījās pie aizslietņa. Melnajās acīs vīdēja šausmas.

      – Tas patiešām izklausījās briesmīgi, vai ne?

      – Kas? Iespēja vadīt impēriju? Valkāt vissmalkākos kroņus un tērpus Eiropā? Katru vakaru dejot imperatora orķestra vijoļu pavadībā? – Sisi atglauda matus, atšķetinot bizes un ļaujot smagajām cirtām krist pār pleciem.

      – Nē. Tas, ko Karls stāstīja par kāzu nakti, – Helēne nočukstēja.

      – Nezinu. – Sisi apklusa. Māte allaž deva mājienus un nenozīmīgas norādes par to, kas patiesībā varētu notikt kāzu naktī. Tik izvairīgas piezīmes iedvesa bailes un mulsināja. Piemēram, vārdi “pienākums” un “padevība”, lietas, kam vajadzīga “pacietība” un kas “jāpacieš vīra un ģimenes labad”. Savukārt kalpone bija stāstījusi pavisam kaut ko citu. – Agata apgalvo, ka tas varot būt arī… patīkami. Ka nemaz neesot tik slikti.

      – Kur viņa to ir dzirdējusi? – Helēne iepleta acis.

      – Virtuvē par to nemitīgi tiek pļāpāts. Tikai mēs kungu galā neko nezinām. – “Tas nu gan ir smieklīgs arguments,” Sisi nodomāja, “jo tieši meitenēm no kungu gala tiek uzkrauts atbildīgais pienākums turpināt dinastiju.”

      – Karls, šķiet, daudz zina, – Helēne pēc mirkļa sacīja.

      Sisi pielieca galvu.

      – Ne no savas pieredzes, par to mēs varam būt pārliecinātas.

      Helēne pasmējās, taču tūliņ atkal sadrūma.

      – Kā tu domā… Kad es kļūšu par Franča sievu, vai man vajadzēs… nu…

      – Jā, Helēne, noteikti, – Sisi bezkaislīgi atbildēja.

      – Ceru, ka mūsu saderināšanās nekad nebeigsies. – Helēne izklausījās sagrauta.

      Ģērbdamās Sisi mēģināja runāt dzīvespriecīgākā tonī.

      – Neraizējies. Pārāk bieži tas nebūs jādara. Galvenais ir ieņemt dēlus.

      – Mūsu ģimenē esmu es, tad tu, Karls, Marija, Matilde, Sofija Šarlote un mazais Maksis. Vai vari iedomāties, ka tētis un mamma to ir darījuši septiņas reizes? – Helēne pajautāja.

      – Nē, tas mani šokē, – Sisi atbildēja un papurināja galvu.

      Abas sāka ķiķināt.

      – Es priecājos, ka jūs atkal esat labā noskaņojumā. – Durvīs stāvēja hercogiene Ludovīka ar svecēm rokā. – Ceru, tu esi samierinājusies ar likteni, ka jākļūst par imperatora sievu, Nene?

      – Mammu! – Sisi pavēcināja roku, aicinot māti istabā. Hercogiene nolika sveces uz naktsgaldiņa un noskūpstīja meitas uz pieres. – Laikus ejiet gulēt, meitenes. – Viņa aizgāja līdz durvīm, jau satvēra rokturi un tad pagriezās. – Un neaizmirstiet.

      – Zinām, zinām, lūgšanas, – Sisi attrauca.

      – Arlabunakti. – Ludovīka pasmaidīja un nozuda aiz durvīm.

      Sisi iekāpa gultā un atmeta pārklājus. Vasaras nakts solījās būt silta. Nopūtusies viņa vēroja māsu ķemmējam tumšos matus spoguļa priekšā. Šķita, ka Helēnes bailes ir mazinājušās un garastāvoklis uzlabojies. Sisi atgriezās pie svarīgākā temata.

      – Patiešām, Helēne, tie jaunumi nav nemaz tik briesmīgi. Imperators… Tu reaģēji tik satraukti, it kā tev būtu paziņots par gaidāmajām kāzām ar vietējo miesnieku.

      Helēne nolika ziloņkaula ķemmi uz naktsgaldiņa un pievienojās māsai gultā.

      – Ja es apprecētu vietējo miesnieku, tad varētu dzīvot netālu no mājām un katru svētdienu braukt uz Posenhofeni pusdienās.

      – Jā, un maltītei varētu nokaut kādu lopiņu, – Sisi piebilda.

      – Un Karls liktu mani mierā, jo baidītos, ka dabūs galu kādā zupā, – Helēne piemetināja, un māsas sāka smieties.

      Pēc brīža Sisi sakārtodama garos matus uz spilvena ieminējās:

      – Es ilgošos pēc šejienes.

      Helēne pamāja. Raižpilno izteiksmi izgaismoja mirgojošās sveču liesmiņas.

      – Interesanti, kāds Francis ir? – Sisi prātoja, atsaukdama atmiņā biklo zēnu ar kanēļa krāsas matiem. – Viss šķiet pārāk neīsti. – Viņa iztēlojās Helēnes satikšanos ar brālēnu, kas kļuvis par imperatoru. Apkārt rosīsies negantas princeses, grāfienes un marķīzes, kas labprāt izmantos katru Helēnes vājību un katru spraudziņu nākamajam uzbrukumam. “Vai Helēnei pietiks spēka apburt jauno valdnieku, Eiropas ietekmīgāko un iekārojamāko vecpuisi? Viņai tas jāizdara. Citas izejas nav.” – Paklau, kā tas skan! – viņa skaļi sacīja. – Bavārijas hercogiene Helēne no Vitelsbahu dinastijas kļūst par Austrijas imperatori. – Palīdusi zem daudzajām segām, lai gan nakts bija silta, Helēne neteica ne vārda. Sisi aizrādīja: – Tu esi pārāk klusa, Nene. – Viņa palīda māsai tuvāk un pieglaudās klāt. “Šo brīžu man noteikti pietrūks, taču es nedrīkstu ļauties skumjām. Mans uzdevums ir atbalstīt Neni.” – Ei, runā! Kā tu jūties?

      Pēc mirkļa vecākā māsa izdvesa:

      – Nevarētu gan sacīt, ka jūtos kā imperatore.

      – Ak, Nene, mana kautrīgā, klusā māsa! Es neļaušu tev tā šaubīties. Tu pat nesaproti, cik piemīlīga un jauka esi. – Viņas balss likās kaitinoši skaļa salīdzinājumā ar māsas čukstiem. – Tu būsi lieliska. Mēs parādīsim imperatoram brīnišķīgu līgavu, un viņš apgalvos, ka neko tādu agrāk nav redzējis.

      Kad Helēne jau bija iegrimusi nemierīgos sapņos, Sisi piecēlās no

Скачать книгу