LITMIR.BIZ

Скачать книгу

bija plašs, Sisi pārsteigta secināja, ka ēka nav daudz lielāka par Posenhofenes pili.

      Taču svarīgākais nebija celtnes apmērs. Jau braucot cauri vārtiem, Sisi sajuta imperatora klātbūtni. Gluži kā migla vai ēna pār īpašumu gūla netveramas norādes uz Franča Jozefa varenību – to nevarēja sataustīt vai ieraudzīt, taču nevarēja arī noliegt. Fasādi rotāja Franča Jozefa daudzo karaļvalstu karogi – Austrijas, Ungārijas, Horvātijas, Bohēmijas, Venēcijas, Lombardijas un Galīcijas standarti. Gvardi balti sarkanos formastērpos braši maršēja dienesta gaitās. Te vairāk izskatījās pēc nelielas pilsētas, nevis viena cilvēka mājas. Kalpotāji rosījās, suņi rēja, sekretāri un sulaiņi steidzās pildīt savus uzdevumus. Priekšpagalmā un apkārtējās ēkās neapšaubāmi jautās aizņemtības gars, atgādinot viesim, ka šī attālā kalnu pilsētiņa tagad ir impērijas sirds – jo tajā dzīvo svarīga persona.

      Arī viņas bija daļa no šīs aizņemtības gaisotnes, jo valdnieks laulību nolūkos aicināja jaunkundzi – svešinieci – ar ģimeni pa nogurdinošiem ceļiem braukt no Bavārijas uz Bādišli. Un viņas paklausīja. Protams, ne jau tādēļ, ka šis kautrīgais jauneklis ar rūsas krāsas matiem būtu pietiekami ietekmīgs, lai uztieptu viņām paša iecerētu likteni. Nē, galvenais iemesls bija viņa pozīcijas – teju pārpasaulīga vara. Un viņa līgava Helēne iegūtu tikpat dievišķu statusu. Piepeši Sisi aptvēra māsas jaunās lomas iespaidīgumu un klusēdama vēroja impēriskā diženuma iemiesojumu, kas biedēja un atņēma pašpaļāvību.

      Kariete apstājās. Ceļojums bija beidzies, un sākās pienākuma pildīšana.

      – Tātad, meitenes, esam klāt. – Hercogiene šķita atbrīvojusies no mokošās migrēnas, izslējās sēdeklī un pavēlošā tonī deva īsas, kodolīgas pamācības. – Vai dzirdējāt? Sargs teica, ka Sofija… erchercogiene… gaida mūs. – Ludovīka izkāpa no karietes. Meitas nesekoja, un viņa atskatījās. – Nāciet! Helēne?

      – Māt, es nevaru… – Helēne palika sēžam.

      – Ir jāvar. Pasteidzies!

      Helēne papurināja galvu, bet citādi nekustējās.

      – Domā, ka tu esi ieradusies ciemos pie sava brālēna Franča un krustmātes Sofijas, – hercogiene mudināja, nepacietīgi nopūtusies.

      – Jā, pie brālēna un krustmātes, kas vienlaikus ir arī Austrijas imperators un erchercogiene.

      Ludovīka paraudzījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, un tad pieliecās tuvāk meitām.

      – Viņi izvēlējās tevi, Helēne. Tu esi viņu viešņa, kas ieradusies pēc viņu ielūguma. Tev ir vairāk tiesību atrasties šeit nekā ikvienam citam!

      Papurinājusi galvu, Helēne aizvēra acis. Tas bija kautrs, atturīgs protests.

      – Ja mēs esam nonākušas tik tālu, tad tev jāturpina iesāktais. – Hercogiene vēlreiz palūkojās pār plecu un pieklājīgi uzsmaidīja garāmejošam sekretāram, kura kamzoli rotāja zeltīts divgalvains ērglis. Sisi nosprieda, ka tas ir Hābsburgu ģerbonis.

      – Nene. – Sisi satvēra māsas roku. – Mēs būsim kopā.

      Helēne aukstiem pirkstiem ieķērās māsas plaukstā ciešāk nekā parasti.

      – Nepamet mani, Sisi!

      – Protams. Un tagad dosimies pie tava līgavaiņa, Nene.

      – Un vēl, meitenes. – Ludovīka paliecās tuvāk un čukstēja, lai garāmejošs sargs nevarētu noklausīties. – Vairs nekādu Nene un Sisi! No šī brīža jūs esat Helēne un Elizabete, Bavārijas hercoga Maksimiliāna meitas no Vitelsbahu dinastijas.

      – Tiešām, mamm? – Sisi pajautāja, izkāpusi no karietes un pavilkusi māsu līdzi. – Pat gadījumos, kad esam divatā? Tas šķiet mazliet…

      – Jā, pat divatā, Elizabete, – Ludovīka nošņāca. Par balss toni daudz stindzinošāks bija skatiens, ko viņa veltīja jaunākajai meitai. – Un tu nedrīksti apkaunot mūsu dzimtu, strīdoties ar augstāk stāvošiem. Vai saprati? – Hercogiene aprautām kustībām nogludināja svārkus, mēģinot izlīdzināt dienām veidojušās krokas. Sisi jutās iebiedēta un klusēja, vien tikko manāmi pamājusi ar galvu. – Tagad jūs esat divas jaunas hercogienes imperatora galmā, tāpēc jums atbilstoši jāuzvedas. Tātad vairs nekādu bērnišķīgu vārdu! – Balss skanēja stingri, taču mātes acīs vīdēja skumjas. – Vairs nekādas činkstēšanas, Helēne! Un vairs nekādas strīdēšanās pretī, Elizabete, īpaši krustmātei Sofijai. Vai skaidrs?

      – Jā, mamm, – abas atbildēja unisonā.

      – Lieliski. – Ludovīka pamāja ar galvu. – Neliksim imperatoram gaidīt vēl ilgāk! Es esmu pārliecināta, ka viņš alkst ieraudzīt savu līgavu.

      Sargs aizvēra durvis viņām aiz muguras. Priekšā pletās vēsa halle ar augstiem griestiem. Sisi piemiedza acis, kas pēc spožās saules gaismas nespēja uzreiz pierast pie pustumsas. Pagalma trokšņus apslāpēja biezas pils sienas, un viņas vairākas sekundes stāvēja klusumā – bija grūti saprast, kā rīkoties tālāk.

      Parādījās sekretārs parūkā, ar savu skaļo balsi pārbiedējot Sisi.

      – Hercogiene Ludovīka. – Viņš paklanījās. – Vai jūs ar savām meitām būsiet tik laipna un sekosiet man?

      Ne vārda neteikušas, viņas rindā soļoja aiz sekretāra un nonāca tādā kā pieņemšanas zālē ar krēmkrāsas sienām, pie kurām karājās vien tādi paši karogi kā redzēts ārpusē – apliecinājums par daudzajām Franča Jozefa karalistēm.

      Šķērsojušas šo zāli, viņas attapās daudz mazākā, taču spoži izgaismotā telpā ar logiem, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem. Sisi samirkšķināja acis, jo tām atkal vajadzēja pierast pie spilgtuma.

      – Jūsu Majestāte erchercogiene Sofija, atļaujiet stādīt jums priekšā Viņas Karalisko Augstību hercogieni Ludovīku Vilhelmīni, kura ir sieva Bavārijas hercogam Maksimiliānam no Vitelsbahu dinastijas.

      Sisi palūkojās virzienā, kurp vērās sekretārs, un tikai tobrīd ieraudzīja savu krustmāti. Sofija sēdēja pie neliela galdiņa, un katrā pusē viņai atradās pa kungam. Viņu sejas apmirdzēja pēcpusdienas saule, kas iespīdēja pa stiklotajām durvīm un augstajiem logiem. Sisi nosprieda, ka šie vīrieši – jauns un vecs – ir armijas virsnieks un ministrs. Telpā uzturējās arī citi cilvēki. Stūrī, tālāk no sēdošajiem, stāvēja bāla, sirma sieviete ar saviebtu seju. Atšķirībā no vienaldzīgajiem sulaiņiem livrejās un parūkās šī sirmgalve nekautrīgi nopētīja trīs bavārietes, parādīdama savus secinājumus ar sakniebtām lūpām un neuzticību skatienā. “Kas viņa ir?” Sisi prātoja.

      Jau nākamajā mirklī viņa atkal raudzījās uz krustmāti, kas novērtēja viešņas – ziņkārīgi, nevis sajūsmināti. Pēc sekretāra uzrunas Ludovīka spēra soli uz priekšu, papleta melnos svārkus un nolaidās reveransā tik graciozi, ka pārsteidza Sisi.

      – Un viņas meitas. – Šķita, ka sekretārs nezina, kura ir kura, un tādēļ aicina uz priekšu abas vienlaikus. – Viņu Karaliskās Augstības Bavārijas hercogienes Helēne Karolīne Terēze un Elizabete Amālija Eiženija no Vitelsbahu dinastijas. – Meitenes nolaidās reveransā. Sisi šķita savādi, pat uzjautrinoši, ka viņu uzrunāja tik izsmalcināti, ar visiem tituliem.

      Tik tikko manāms mājiens ar pirkstu nozīmēja, ka Sofija ļauj viņām ieiet istabā un tuvoties galdiņam.

      – Lēnāk, meitenes, – Ludovīka čukstēja un atgādināja:

      – Nolieciet galvas!

      Taču

Скачать книгу