ТОП просматриваемых книг сайта:
Šķērsielas. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
Šī doma man pārņēma vēsumu – cik ilgi mēs vēl varam te dzeguzēt, ja es nekļūdos savā pieņēmumā? Un tad vēl viens vilnis, jau ledains – vai mēs te bez Anfisas paliksim? Jā, viņa ir vienīgā, kas iedvesa dzīvību mūsu kompānijai! Un Košai bija tāda pati ideja:
"Labāk būtu paņemt līdzi uzkodas, nevis atņemt mūsu resursus."
Es neatbildēju. Šeit pat nebija televizora, nebija nevienas avīzes, ko lasīt. Es sēdēju uz matrača un skatījos uz laternu aiz loga, gaidot, kad tā iedegsies. Uzkurināta. Tas nekļuva jautrāk. Ko darīt, ja man šeit jāsēž nedēļu? Kā būtu ar divām nedēļām? Kā cilvēki gadiem ilgi cietumā netrako? Tā viņi sēž un domā par savu uzvedību? Es arī domāju. Bet es nevarēju neko iedomāties; manas domas, gluži pretēji, šķita sastingušas un vairs nekustējās.
– Ir pienācis laiks ēst, Elizaveta Andrejevna.
Koša manā rokā iegrūda vienu bļodu ar blīvu makaronu gabaliņu. Vakar Anfisai šis pats ēdiens izrādījās daudz labāks.
Ja starp frāzēm ietaisīsiet garas, garas pauzes, tās aizņems ilgāku laiku – es domāju frāzes. Klusums var būt graujošs, un mums ir tikai dažas patronas – tās ir jātērē taupīgi, lai neiztērētu ātri, bet laicīgi, lai aizbaidītu klusumu. Tāpēc es vispirms izvēlējos vakariņās, tad paliku pie laternas un tikai tad reaģēju:
– Vai es tagad atkal esmu Elizaveta Andrejevna? Pārstāja būt mazulis? Ko šis vārds vispār nozīmē?
Koša, visticamāk, uztvēra spēles pamatnoteikumu, tāpēc arī neatbildēja uzreiz – laternu vēroja veselas desmit minūtes. Un, kad viņš runāja, viņš vai nu pilnībā aizmirsa par jautājumu, vai arī negrasījās atbalstīt šo konkrēto tēmu:
– Varbūt nopērkam katliņu?
– Katliņš ir brīnišķīgs, – es apstiprināju vēl pēc piecpadsmit minūtēm. "Tajā ir vieglāk pagatavot makaronus, un pārējā laikā mēs varam tos pieklauvēt – viens sitiens jums, otrs man."
Aiz loga bija pavisam tumšs, tāpēc arī pati laterna kļuva arvien interesantāka. Koša lēnām ievilka elpu.
"Tad mēs nepirksim kastroli." Konservēti ēdieni burkās ir labāki, tos ir jautri atvērt – viens tev, otrs man. Bet man lika ārā neiet, tāpēc gaidām, kamēr vairs nebūs ko ēst. Mums ir jāsagatavojas, lai šādi sēdētu vismaz trīs dienas. Šajā laikā Ivans Aleksejevičs vai nu izspiedīs Alajevu, vai arī Alajevs izspiedīs Ivanu Aleksejeviču.
Laterna smalki deva mājienu, ka bažām nav pamata. Bija vēl par ko uztraukties:
"Pēc trīs dienām manas smadzenes liks man dzīvot ilgi."
– Vai viņš jau nav? Jūs gandrīz nerunājāt četrus gadus, un tagad tas ir salūzis.
Nežēlīgi, bet godīgi. Gandrīz.
– Ne gluži tā, Koša. Varēju sasveicināties ar kalpiem, sērfot internetā, lasīt grāmatas un tikties ar vīru reizi nedēļā. Ak, starp citu, es varēju arī sasist plaukstas – tāpēc, ka man dzīvē paveicās.
– Aplaudē. – Koša lēnām pievērsa skatienu manam profilam. – Kurš apstājas?
– Iemesla trūkums ir traucēklis.
– It kā viņš tur būtu bijis agrāk.
– Nebija. Tas ir tāds joks.
– Ha. Ha,” vienmuļi reaģēja Koša. -Tā ir taisnība, ko viņi saka, humors padara dzīvi gaišāku.
– Zini, mūsu pirmā stratēģija nerunāt vienam ar otru tagad neizskatās tā zaudējošākā.
Bet viņš nepārstāja runāt:
– Piekrītu. Starp citu, jūs varat gulēt visu laiku. Es varu gulēt visu laiku, un tu?
Ja nemaldos, viņš šonakt negulēja, ja vien ērti neapsēdās uz ķeblīša. Bet es atkal ar nožēlu atcerējos par Anfisu, kas mūs pameta – ja vien man būtu kāds, ar ko pavadīt vakaru mazāk kūtri!
– Nē, Koša, es naktī negulēšu. Tas daudz pūš pa grīdu. Pa dienu nedaudz pagulēšu.
– Mēs vēl varam atšķaidīt spirtu. Plānāks, pietiek trīs dienām.
– Vilinošs piedāvājums. Kad bērnībā mācījos svarus, sapņoju par to: kad izaugšu liels, pabeigšu konservatoriju un dzeršu alkoholu bandīta sabiedrībā. Reizēm pat priecājos, ka mammas šeit vairs nav, viņa neredz savu bērnības sapņu piepildījumu.
Pēc ilgas klusēšanas Koša piecēlās un devās uz virtuvi. Bet viņš atgriezās nevis ar atšķaidītu spirtu, bet ar pistoli. Viņš to pasniedza man.
– Par ko? – Es biju pārsteigts un paņēmu to, novērtējot smagumu.
– Tā tiek noņemta drošība. – Viņš parādīja. – Vienkārši nešaujiet, pat ja es sāku kļūt ļoti kaitinoša. Jūs nevarat radīt troksni.
Nu, es noklikšķināju uz drošības slēdzi, jo nekas cits nav iespējams. Un tad viņa vēlreiz jautāja:
– Par ko?
Viņš paraustīja plecus.
– Tu pati kaut kā jautāji. Un pieredze rāda, ka tev bija taisnība. Ja viņi pa ceļam būtu nocirtuši Ridge, viss būtu izvērties gludāk.
Es arī nedaudz mērķēju uz laternu, lai gan tas man neko sliktu nenodarīja. Šī bija jauna veida izklaide: pagrieziet drošinātāju, nobiedējiet laternu, pārliecinieties, vai laternai ir viss, kas saistīts ar laternu, pārslēdziet drošinātāju. Bet tas nebija ilgi. Tāpēc Koša atkal piecēlās un sniedza man roku.
–Vai tu prasi mani dejot? – Es uzreiz nojautu, bet izklausījos tikai skeptiski.
– Nu jā.
Es piecēlos pati – ne invalīds. Bet Koša ar spēku satvēra manu plaukstas locītavu. Sašutumā viņš paskaidroja:
– Jāgriež caur īkšķi, tas ir vienīgais vājais satvēriena punkts. Asāk!
Man tas izdevās gandrīz uzreiz – bet tikai pēc tam, kad viņš pats nedaudz atlaida tvērienu. Tomēr es sapratu principu un kādu laiku praktizēju, pūšot un pūšot. Tiklīdz viņš sāka justies pārliecinātāks, Koša turpināja:
– Tagad tālāk – ja vīrietis nav pārāk vesels, tad labāk uzreiz pārtvert viņu pašam. Ideālā gadījumā sagrieziet roku.
Viņš norādīja uz mani un uzreiz iedeva man savējo, ar ko nodarboties. Šis paņēmiens, maigi izsakoties, izrādījās daudz grūtāks. Sapratu, kur jāspiež un kā jāgriežas, bet viņa ekstremitāte nepadevās nemaz.
– Tātad jūs esat viens no pārāk veselajiem vīriešiem? – jautāju, izsakot secinājumus.
– Nē, jums vienkārši jārīkojas ātrāk, lai pārnestu ātrumu inercē.
Mums joprojām nebija jautrākas stundas, un es mēģināju ar visu dedzību. Beidzot man izdevās laicīgi izdarīt spiedienu uz viņa plecu un atbīdīt viņa roku atpakaļ. Bet pēc sekundes viņa paskaidroja:
–Tu piekāpies?
"Par ko jūs runājat, Elizaveta Andrejevna, jūs esat vienkārši