ТОП просматриваемых книг сайта:
Šķērsielas. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
Ivans izklīdināja visus kalpus un kliedza gandrīz līdz rītam, līdz sienas saplaisāja. Man nebija ne jausmas, uz ko viņš kliedz, bet es paredzēju kaut kādu izrēķināšanos tuvākajās dienās. Mūsu mājā bandu kari nekad nebeigsies.
Saša tika ievietota kaut kur istabā pirmajā stāvā, sniedzot nepieciešamo palīdzību. No rīta es iegāju viņa istabā, sveicinot drūmo Dude, bet neaizvēru durvis. Es uzreiz ieraudzīju Ivanu, un pacients sēdēja uz gultas un izskatījās daudz labāk nekā vakarā.
"Vai tu šodien vispār negulēji?" – jautāju vīram un pamāju ar galvu. Bet es uzreiz apsēdos uz krēsla blakus gultai un vēlreiz rūpīgi nopētīju miesassargu, nopriecājos, ka viņš nolēma mani nenobiedēt pat ar savu slimīgo bālumu. – Kā tev iet?
– Viss kārtībā, Lisa. – Pazīstamais smaids nav pazudis – arī tas ir labs rādītājs.
"Paldies," viņa teica to, ko viņa tūlīt gatavojās teikt. – Vai jums ir sieva? Māte? Varbūt kādam vajadzētu piezvanīt, lai nesatraucas?
– Tikai vecāki, bet viņiem par šādu sīkumu nav jāzina. Nesakiet man paldies – tas ir mans darbs.
– Strādā, jā! – Ivans pasmīnēja. – Neviens no maniem strupajiem griezējiem to neizdomāja. Ja viņi vakar būtu notriekuši Košai vai Lizai galvu, šodien Maskavā būtu sācies Trešais pasaules karš. Tu, lielacainais, neēd tikai savu maizi.
"Es to pamanīju nejauši, Ivan Aleksejevič," Saša bija manāmi samulsusi. – Paveicās.
Es apsedzu viņa roku ar savējo un pieliecos tuvāk.
– Atveseļojies ātrāk, Saš! Un, tiklīdz jums kļūst labāk, meklējiet citu darbu.
Viņš pacēla uzacis, bet Ivans vēlreiz jautāja:
– Lizonka, ko tu dari? Kurš atlaiž tik labus puišus? Tādus cilvēkus vajadzētu apbalvot, nevis vajāt. Jā, varoni?
Viņš runāja ar viņu maigi, tāpat kā nekad nebija runājis ar saviem dēliem manā klātbūtnē. Viņš ir pateicīgs un sirsnīgi slavē – es pārāk labi pazinu savu vīru, lai par to šaubītos. Un Saša izbrīnā piebalsoja:
– Atlaists? Par ko?
Es paskatījos no viņa uz savu vīru – tas bija Ivanam, kuram tas bija jāpaskaidro:
– Tāpēc, ka es vakar gandrīz nomiru.
"Nāc," Vaņa iesmējās. – Nokasīt! Lieliski piemērots kolekcijai! Ko tu dari, mana skaistule? Godīgi sakot, es neticēju zēnam – es paļāvos uz Košija viedokli. Bet es teikšu tā: es uzticos saviem puišiem kā nevienam citam, taču neesmu ļoti pārliecināts, ka kāds no viņiem metīsies lodes priekšā, lai piesegtu manus radiniekus. Viņš ir labs cilvēks, mūsdienās jūs nevarat atrast tādus cilvēkus kā viņš!
Es lēnām pamāju:
– Tieši par to es runāju. Lai labi cilvēki meklē labu darbu, kur lielākā problēma ir kaitinošos fanu aizdzīšana no popzvaigznes.
– Ak, par ko tu runā… Vai tu uztraucies? – Ivans paskatījās uz Sašu un jautāja viņam: – Ko tu saki, labi darīts? Jebkurā gadījumā es neaizmirsīšu jūsu rīcību un atlīdzināšu jums nodarītos zaudējumus; es jūs neapvainošu. Bet, ja mēs pieņemtu lēmumus, kad sievietēm bija mūsu žēl, tad nekas nebūtu atrisināts. Vai, cīnītāj?
Viņš nepārprotami pārliecināja. Spriežot pēc cietušā sejas, arī mani vārdi viņam šķita dīvaini – viņš sevi parādīja un acīmredzami nebija gaidījis šādu virzienu. Viņam ir blāva pašsaglabāšanās sajūta, tāpat kā visiem citiem man apkārt. Bet mani aizvainoja kas cits: kā Vaņa mani atkal padarīja par stulbu meiteni, kuru vajadzētu aizsargāt spēcīgiem vīriešiem, un viņš noteikti nevēlas mani atlaist no kāda, kurš ir pierādījis savu vērtību. Es pārvarēju savu apjukumu un runāju pēc iespējas skaidrāk:
– Vaņa nekad nekļūdās par cilvēkiem, Saš. Un labiem cilvēkiem ir jābūt labam liktenim. Es nepārdzīvošu, ja manis dēļ mirst cienīgs cilvēks. Es te nokļuvu pēc paša vēlēšanās, nav ko vainot.
– Nu, tas ir sācies…
Mēs nepievērsām uzmanību Ivana piezīmei. Saša nenovērsa skatienu un tikpat stingri atbildēja:
"Tad es palikšu, Lisa, ar jūsu atļauju." Nekad agrāk savā karjerā neesmu redzējis tik lielu nozīmi saviem centieniem.
Viņa nopūtās un pamāja. Galu galā man tiešām būtu ļoti žēl viņu vairs nekad neredzēt – vienīgo, kuru es nopietni priecājos redzēt. Bet paskatoties uz vīru, viņa atvilka otu. Man nepatika viņa šķielēšana. Varbūt mans vīrs pamanīja, kā miesassargs mani maigi un it kā ar zemtekstu uzrunā vārdā, vai arī es ar savu vainas sajūtu aizmirsu par atturību un satvēru svešinieka roku. Nekam mūsu rīcībā objektīvi nevajadzēja izraisīt greizsirdību, bet es aizmirsu, ka Ivanam visa bija par daudz – un labāk tādu cilvēku neprovocēt.
Viņa piecēlās un vēlreiz novēlēja veselību, uz ko Saša atbildēja:
– Es atvainojos, Lisa, ka vēl nevaru tevi aizvest uz kursiem.
– Kādi kursi tie tagad ir? – Vaņa arī piecēlās un devās uz manu pusi. "Drīz mans skaistums būs mājās." Meklēsim vainīgo – un atkal brīvība. Vai tas ir labi, Lizonka?
Uzskatīju jautājumu par retorisku – it kā es tagad sāktu būt sašutis, viņš pārdomās. Jā, Ivans drīzāk aizliegtu mani istabā un vilktu ar ķēdēm, nekā riskētu, un mans viedoklis šajā jautājumā neko nenozīmē.
Koridorā es samazināju ātrumu un runāju klusāk:
– Van, tu izskaties nogurusi. Tev vajag miegu. Un uz ko tu visu nakti kliedzi?
"Uz Košu," mans vīrs mani apskāva, noskūpstīja templī un pastūma uz savu biroju.
Es pārsteigts pagriezos:
– Kāpēc? Kas bija pirmais, ko snaiperis neredzēja?
"Un par to, un par to, ka ļāva šai situācijai notikt vispirms." – Ivans smagi piegāja pie sava galda un ielēja glāzē degvīnu. – Mēs pavadījām divdesmit gadus, zāģējot Maskavu, un ko tad? Apšaude dzīvojamā rajonā, it kā deviņdesmitie nekad nebūtu beigušies!
Es nevarēju nepiekrist pēdējam, bet es tomēr pamanīju:
– Kāds jūsu cilvēkiem ar to sakars?
Ivans iekrita krēslā.
"Nekas, nekas, lai arī Koša saspringst un padomā, vai mūsu komandā ir žurka?" Tas viss tiešām vienā brīdī sanāca: zēniem bija apnicis pacelties no fitonjas, viņi aizdzina kravas automašīnas. Ja nebūtu mūsu vasaras raibuma varoņa, būtu bijušas nepatikšanas.
– Bet Koša bija ar mums, kāpēc lai mēs uz viņu būtu dusmīgi? – Šķita, ka es pat cerēju, ka Vaņa izteiks kaut kādu argumentu – pirmo vēsturē –, ka viņa galvenais palīgs nebija ideāls. Bet viņš tikai pamāja:
– Jā, tu esi tikai kaut kāds līdzjūtīgs eņģelis,